Neseno dārglietu zādzību Luvras muzejā, kuras vērtība lēšama 88 miljonos eiro, ir satricinājusi ne tikai mākslas pasauli, bet arī likusi uzdot nopietnus jautājumus par vienas no prestižākajām kultūras iestādēm pasaulē drošības sistēmām. Sākotnējās versijas par profesionālu zagļu uzbrukumu ir ieguvušas jaunu, vēl skandalozāku pavērsienu – izmeklētāji pauž aizdomas par iespējamu nodevību no muzeja iekšienes. Šis notikums ir likvidējis ilūziju par drošības spēku necaurlaidību un radījis bažas, ka slavenais muzejs varētu būt kļuvis par ievainojamu “papīra cietoksni”.
Drošības sistēmu nepilnības: Atklāti vājie punkti
Luvras muzeja direktore Loransa de Kara ir publiski atzinusi, ka muzeja videonovērošanas sistēmas ir bijušas nepietiekamas, lai laicīgi apturētu zagļus. Viņa atklājusi, ka muzeja perimetra novērošanas sistēma bija novecojusi un vāja, turklāt vienīgā kamera, kas bija novietota pie loga, caur kuru garnadži iekļuva Apolo galerijā, bija vērsta nepareizā virzienā – prom no ielaušanās vietas. Šī nolaidība ļāvusi noziedzniekiem netraucēti veikt savu plānu. Lai gan sākumā ministri noliedza jebkādas drošības nepilnības, de Kara ir stingri paudusi, ka muzejs nav spējis nodrošināt adekvātu drošību, atzīstot, ka Luvra ir “sakauta”. Viņa arī norādījusi, ka dažās vietās muzeja drošības sistēmas ir tik vecas, ka tās nav iespējams savietot ar mūsdienu tehnoloģijām, un ka ieguldījumi drošībā, neskatoties uz milzīgo apmeklētāju skaitu, ir bijuši lēni un saskārušies ar budžeta problēmām. Šī situācija, kurā viens no pasaules apmeklētākajiem muzejiem nespēj pasargāt savus dārgumus, rada dziļas bažas par kultūras mantojuma saglabāšanu.
“Nodevības” versija: Vai vainīgs ir kāds no iekšienes?
Izmeklēšanas gaitā ir radusies viena no skandalozākajām versijām – iespējama līdzdalība no muzeja iekšienes. Britu laikraksts “The Telegraph”, atsaucoties uz izmeklēšanai tuviem avotiem, ziņo, ka viens no Luvras apsardzes darbiniekiem pirms zādzības bija kontaktējies ar zagļiem. Šī iespējamā nodevība ļāvusi noziedzniekiem iegūt konfidenciālu informāciju par muzeja drošības sistēmas nepilnībām un vājajām vietām, precīzi zinot, kā iekļūt muzejā un izvairīties no drošības pasākumiem. Digitālie pierādījumi, tostarp e-pasti un sarunu ieraksti, norādot uz kāda muzeja darbinieka iespējamo līdzdalību. Parīzes prokuratūra aktīvi izskata šo versiju, uzsverot, ka “iespēja par līdzdalību muzeja iekšienē tiks rūpīgi pārbaudīta”. Šobrīd ir aizturēti divi aizdomās turamie – viens uz Francijas Šarla de Golla lidostas, mēģinot doties uz Alžīriju, bet otrs Parīzes ziemeļos. Taču galvenie zādzības dalībnieki joprojām tiek meklēti. Viens no aizturētajiem ir 34 gadus vecs Alžīrijas pilsonis, bet otrs – 39 gadus vecs Francijas pilsonis, abiem iepriekš jau bijusi saskarsme ar likumsargiem.
Vai zādzību pasūtījis bagāts kolekcionārs vai politiķis?
Izmeklētāji neizslēdz arī citas versijas, tostarp to, ka noziegums varētu būt pasūtījis kāds bagāts kolekcionārs. Šī teorija balstās uz to, ka zādzības operācija demonstrējusi visas organizētas noziedzības pazīmes – profesionālu izpildījumu un precīzu plānošanu. Tomēr ir izvirzīta arī radikālāka ideja – ka aiz zādzības varētu slēpties politiska motivācija. “The Telegraph” kanāls “Berlinspeaks” komentē, ka “klients” varētu vēlēties ne tikai iegūt Žozefīnes dārglietas, bet arī nodarīt Francijai politisku kaitējumu, radot “nacionālā pazemojuma” sajūtu. Šis skatījums pauž domu, ka noziegums varētu būt līdzīgs “hibrīdkara operācijai” vairāk nekā vienkāršai dārglietu zādzībai, uzsverot vieglumu un nesodāmību, ar kādu noziedznieki spējuši piekļūt Eiropas kultūras identitātes simbolam.
Luvra – no cietokšņa līdz “papīra pilij”
Luvras muzejs, kas savulaik bija viduslaiku cietoksnis, tagad saskaras ar nopietniem drošības izaicinājumiem, liekot aizdomāties, vai tas nav kļuvis par “papīra cietoksni” mūsdienu pasaulē. Lai gan miljoniem cilvēku katru gadu apmeklē šo slaveno institūciju, lai apbrīnotu tādus šedevrus kā “Mona Liza”, šis incidents ir atklājis dziļi iesakņojušās problēmas drošības sistēmās. Ir skaidrs, ka ieguldījumi drošībā ir nepieciešami ne tikai lai pasargātu vērtīgus mākslas priekšmetus, bet arī lai saglabātu uzticību un integritāti vienai no pasaules nozīmīgākajām kultūras atmiņas vietām. Muzeja vadībai un attiecīgajām iestādēm ir jāveic nopietni pasākumi, lai atjaunotu uzticību un nodrošinātu, ka Luvra spēj stāties pretī gan profesionāliem noziedzniekiem, gan arī iespējamām iekšējām vājībām, tādējādi atgūstot savu kādreizējo “cietokšņa” statusu.