Vienā no mazākajām Dienvidkurzemes novada pamatskolām Dzērves pamatskolā šobrīd mācās 68 skolēni. “Mums bērni no stundām nemūk, jo nav kur aizmukt. Mums apkārt ir lauki un meži. Skolēni skolā ir nodrošināti ar visu nepieciešamo – gan ar izglītību, gan ar pusdienām, gan ar transportu. Tādā ziņā viss ir kārtībā. Mēs neatrodamies administratīvajā centrā Cīravā, un tam ir gan savi plusi, gan savi mīnusi,” stāsta skolas direktors Mairolds Blūms.
No Cīravas pagasta centra līdz Dzērves pamatskolai ir 2,5 kilometri. Uz skolu un prom no tās Liepājas virzienā var doties pa diviem dažādiem ceļiem – abi bez asfalta un vienās bedrēs pat pēc nesenas pielabošanas. “Pagājušonedēļ greideris aizgāja. Kamēr nebija greidera, tad tur vispār bija.. Tā kā mēs negaidām, ka mums te vedīs kaut kur, no kaut kurienes kādu. Cik mēs te esam, tik mēs iztiekam,” atzīst Blūms.
Dzērves pamatskola un direktors Mairolds Blūms
Foto: Edgars Kupčs / Latvijas Radio
Dzērves pamatskola iekārtota bijušajā Georga fon Manteifeļa muižā skaistā parkā. Tas ir majestātisks divstāvu nams ar gaiši dzeltenu fasādi un piebūvi sporta zālei un dažām klasēm. Paplašināšanas darbi notikuši gandrīz 20 gadu senā pagātnē vēl pagasta padomes laikā. Iedzīvotāju skaits pagastā kritās jau tolaik, bet tagad Cīravā dzīvo divas reizes mazāk cilvēku – ap 800.
Kad Dzērves skolā pirms 30 gadiem darbu sāka direktors Mairolds Blūms, skolēnu bija gandrīz četrreiz vairāk – 250. “Kamēr esam, tikmēr esam. Mums bija pagājušogad akreditācija, visus procesus formāli izgājām, viss bija normāli, tā ka vismaz seši gadi mums tādā ziņā ir nodrošināti,” turpina skolas direktors.
Jautāts, vai no viņa vadītās skolas vecāki bērnus neņem ārā, neved uz citām skolām, Blūms atbild: “Speciāli? Nē, nē, nē. Nu, teiksim tā, ir pierobežas bērni – ir Cīravas pagasts un Aizputes pagasts, un tur uz robežas dzīvo bērni. Tad, ko viņš izvēlēsies? Vai viņš nāks Dzērves pamatskolā vai ies Aizputes pagasta skolā, kas arī ir maza skola? Tā ir tuvākā skola, 15 kilometru attālumā, tāda pati maza skola. Turpat blakus ir Aizputes vidusskola, tur ir 17 kilometri. Tas ir pilsētā.”
Tāds attālums varētu būt nieks mūsdienu mobilizācijas laikā, bet direktors Blūms tūlīt piebilst, ka vēl jau bērniem jātiek no mājām. “Ja mēs runājam par skolu slēgšanām un optimizācijām, ka bērnus vedīs kaut kur, manā izpratnē vispār Latvijā nedrīkstētu būt vietas, kur bērnam būtu jābrauc uz skolu ilgāk par 15-20 minūtēm. Bet jau tagad ir tā, ka pirmais bērns autobusā iekāpj pulksten 7.10, un tad autobuss sāk ceļojumu pa Cīravas pagastu.
Astoņus kilometrus no skolas autobuss veic veselu stundu. Un, ja būtu jāved kaut kur tālāk, tad būtu vajadzīgi pieci mikroautobusi, lai pa tiešo vestu no atsevišķām vietām. Bet vai tas būs lētāk un labāk? Nezinu.”
Nodokļu maksātājiem un novada budžetam lēti neizmaksā arī plašs skolu tīkls ar nelielu skolēnu skaitu. “Mums ir tā specifika, mēs šeit esam ārpus apdzīvotā centra – mums ir pašiem sava saimniecība, savs artēziskais urbums, sava atdzelžošana, sava novadiekārtu sistēma, kas jāuztur kārtībā, mums ir teritorija – 7 hektāru parks, trīs hektāri ābeļdārzs. Mēs paši pastāvam par sevi,” uzsver direktors.
– Bet tas izklausās arī dārgi. Kāds ir jūsu skolas budžets?
– Nu, es ciparus varbūt nesaukšu, bet mēs iztiekam, mums pietiek.
– Novada mazākajā – Rucavas pamatskolā – izdevumi ir 8600 eiro uz skolēnu.
– Bet vai mēs tā varam vispār rēķināt? Nu tad ko tad? Protams, ka izglītība ir dārga! Pametiet šo ēku un paskatieties, kas tur notiks! Respektīvi, Latvija jau ir laukos, ne jau pilsētā, Latvijas laukos ir. Un, ja tie lauki tādā veidā tiek burtiski nīdēti laukā.. Viņa ir dārga, protams!
Dienvidkurzemes novadā no nepilniem 33 000 iedzīvotāju 3500 ir pamatskolēni un vidusskolēni, kas mācās 18 skolās. Vēl 1500 apmeklē 13 pirmsskolas izglītības iestādes. Dome jau ir lēmusi, ka no nākamā mācību gada Priekules vidusskola kļūs par Priekules pamatskolu.
“Vidusskolas mums ar nākamo mācību gadu būs piecas: Aizputes, Vaiņodes, Nīcas, Grobiņas un Dienvidkurzemes otrā vidusskola, kas ir kā neklātienes tālmācības skola. Lielākā mācību iestāde ir Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskola ar 1028 bērniem, un mazākais skolēnu skaits ir Rucavas pamatskolā – 56,” pastāsta pašvaldības Izglītības pārvaldes vadītāja Ginta Kampare.
Mazās Rucavas skoliņas gada budžets ir gandrīz pusmiljons eiro. 242 000 eiro piešķir valsts skolotāju algām, daļējai ēdināšanai un mācību līdzekļiem, bet otrus 242 000 eiro iegulda pašvaldība. Sadalot uz skolu skaitu, var izrēķināt, ka viena bērna mācīšana gada garumā izmaksā vairāk nekā 8600 eiro.
“Mēs nevarētu sūdzēties par kvalitāti. Centralizēto eksāmenu rezultāti šai pamatskolas līmenī parāda to, ka mēs esam labāki nekā vidēji valstī. Jautājums ir par to, vai mēs kā novads spēsim visas šīs skolas uzturēt, ja nebūs šīs valsts mērķdotācijas,” norāda Kampare.
Dzērves pamatskola
Foto: Edgars Kupčs / Latvijas Radio
Izglītības pārvaldes vadītāja piemin ilgi gatavoto izglītības modeli “Programma skolā”, ar ko valsts apņēmusies savā ziņā piespiest pašvaldības sakārtot skolu tīklu, jo nedos budžeta naudu tur, kur nav skolēnu, bet speciālisti vēl rēķina, cik daudz valsts mērķdotāciju novads var saņemt.
“Mēs esam tā kā tādā apdraudējumā – mazajās skolas, kurās ir līdz 70 un mazliet vairāk skolēnu. Tur būtībā kāds no klašu posmiem tiek apdraudēts. Pamatā jau tas ir 7. – 9. klases posms, jo tajā ir jābūt 30 bērniem kā minimums. Ne jau pirmais gads, kad mēs domājam, ka varbūt kaut ko vajadzētu tomēr pamainīt un apvienot, vai savienot.
Tās ir ļoti jūtīgas tēmas, un, ja mēs pieminam kādu konkrētu skolu, tad rezonanse ir ļoti liela,” atzīst Kampare.
To labi apzinās arī pašvaldību politiskā vadība. Skolu slēgšana nozīmē atbalsta kritumu, bet solījums skolas saglabāt var iesēdināt arī mēra krēslā. Aizvadītajās vēlēšanās Dienvidkurzemes novada dome piedzīvoja varas maiņu, “zaļzemniekus” atstājot opozīcijā. Tagad koalīciju veido Nacionālā apvienība, “Jaunā Vienotība” un Latvijas Reģionu apvienība. Visas trīs par skolu nākotni pirms vēlēšanām runāja visnotaļ izvairīgi. Arī tagad konkrētas atbildes dabūt īsti nevar.
Domes priekšsēdis Andris Jankovskis no Nacionālās apvienības atgaiņājas, ka nākamā gada budžets vēl nav salikts, un pirms skaitļu izvērtējuma viņš negrib neko solīt. Kopumā esot nostāja saglabāt skolas. Tikmēr vicemērs izglītības jautājumos Andrejs Radzevičs no Latvijas Reģionu apvienības ir bažīgs par Izglītības likuma grozījumiem un valdības noteikumiem, kas diktēs, kuras skolas valsts finansēs un kuras vairs ne.
“Ir šobrīd labā ziņa, ka jau šajā neoficiālajā saskaņošanas procesā ir atzīts, ka Pāvilostas skolai būs pieejamības skolas statuss un savukārt Rucavas skolai, tiekoties ar ministri, dzirdējām, ka ir jauns jēdziens – kultūrvēsturisko novadu saglabāšanai. Arī šī skola tiek saglabāta,” pastāsta Radzevičs. “Dzērves skola, protams, ir lielāks izaicinājums, jo tur šis skaits vistuvāk ir tādām kritiskām robežām.”
Dzērves pamatskola
Foto: Edgars Kupčs / Latvijas Radio
Izglītības un zinātnes ministrijā vairāku dienu garumā tā arī nespēja izskaidrot, vai bez tā sauktajām pieejamības skolām būs vēl kāds jauns kultūrvēstures sargātāju statuss, par ko maksās valsts neatkarīgi no skolēnu skaita.
Par skolu tīkla optimizēšanu cilvēku un naudas trūkuma apstākļos tiek runāts nu jau gadu desmitiem. Taču līdz šim reālām pārmaiņām vairāk piespiedusi dzīves realitāte, nevis politiķu un ierēdņu rūpīga plānošana, lai bērni iegūtu iespējami kvalitatīvāku izglītību. Pavisam skaļas diskusijas par skolu nākotni uzvirmoja pirms astoņiem gadiem, kad šo lietu izpētīja ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs.
“Es mudināju skolu tīklu padarīt produktīvāku – saglabāt skolas tajās vietās, kur ir atbilstošs skolēnu skaits. Tur, kur sākas STEM priekšmeti jeb 7.-9. klasē un vēl jo vairāk vidusskolā – būtu vēlams, lai būtu paralēlklases, jo tad skolotājam iznāk slodze. Ja ir tikai trīs klases, piemēram, pamatskolā, tad grūti skolotājiem nokomplektēt slodzi, un ir problēmas ar atalgojumu. Nu, un, protams, sākumskolas posmu vajadzētu saglabāt iespējami tuvāk mājām, lai tas ir pieejams mazākiem bērniem,” skaidro Turlajs.
Eksperta vadībā bija uzzīmēts puslīdz optimāls skolu tīkls, piemēram, 300 vidusskolu vietā atstājot trīs reizes mazāku skolu skaitu. Turlajs ir pārliecināts, ka skolēnu vadāšana uz modernām skolām izmaksātu vismaz piecreiz lētāk, nekā milzīgu ēku uzturēšana dažiem skolēniem. Taču astoņu gadu laikā nav paveikta pat puse no speciālistu rosinātā, atzīst Turlajs.
“Tas ir ārkārtīgi nepopulāri – slēgt jebkuru skolu. Bet pa šiem astoņiem gadiem situācija ir kļuvusi vēl bēdīgāka demogrāfiskajā ziņā, un joprojām skola tiek uzskatīta vairāk nevis kā izglītības iestāde, bet kā sociālā funkcija.
Šāda saimniekošana pie laba gala nevedīs, jo
uzturēt nelielu skolu ar dažiem, desmit, divdesmit skolēniem – tās ir izmaksas kādi 10 000 eiro uz skolēnu gadā. Jautājums, vai Latvijas sabiedrība ir tik turīga, lai kaut ko tādu varētu atļauties?” vaicā ekonomģeogrāfs.
Turklāt jautājums nav tikai par naudu.
“Nevar dabūt, kas strādā par tiem grašiem, kas sanāk par tām stundām. Ne šis, ne tas iznāk – nauda ir iztērēta, bet izglītības kvalitāte krīt. Īstenībā Latvija jau nav tik liela, mums tādā ziņā ir paveicies, ka tomēr 98 % iedzīvotāju dzīvo 40 minūšu sasniedzamības rādiusā ap attīstības centriem, un tur jau tas viss ir. Vajadzētu tomēr dot iespēju jauniešiem vidusskolas vecumā specializēties, izkopt savus talantus, kas kuram ir, un ieguvēji beigās ir skolēni, jo viņi dabū kvalitatīvu izglītību, viņiem reāli ir konkurence un viņi ir sagatavoti darba tirgum – var konkurēt un veiksmīgāk karjeru veidot. Tā kā tas ir tas ceļš,” uzskata Turlajs.
Kamēr politiķi bailēs no vēlētāju dusmām vilcinās, daļa vecāku paši sapratuši, ka klasē ar trim skolēniem viņu atvases izglītība var nebūt tā veiksmīgākā. Piemēram, no Rucavas pamatskolas vairāki skolēni šoruden pārgājuši uz 20 kilometru attālo Nīcas vidusskolu. Biedrības “Kuršu kopiena” pārstāve un divu bērnu mamma Gita Stogņijenko atklāja iemeslus:
“Ja lielākajās klasēs šeit paliek divi vai trīs bērni klasē, loģiski, tam bērnam vairs nav nekādas konkurences, nav stimula censties vairāk, viņam nav tādas veselīgas konkurences.
Un otrs faktors – ja bērnam netiek piedāvāta nekāda ārpusskolas interešu izglītība un ja Nīca var piedāvāt kaut ko plašāk, tad tas lēmums ir par labu Nīcai.”
Tikmēr novada mazākās – Rucavas – pamatskolas direktore Liena Trumpika domā, ka skolēnu skaitu viņa spētu noturēt, ja pašvaldība bez maksas nevadātu skolēnus uz citām skolām. “Tas ir vienkārši vēsturiski iegājies jau ļoti sen. Kad vēl bija Nīcas novads, Nīca brauca bērniem pakaļ gan uz Liepāju, gan uz Sikšņiem, gan uz Rucavu. Viņi to darīja paši. Tad pārgāja uz Dienvidkurzemes novadu, un šīs tradīcijas nekur nepazuda.”
Arī Dienvidkurzemes novada vadība tagad atzīst, ka ir problēmas ar iekšējo konkurenci un skolēnu savstarpējiem pārvadājumiem. Šo jautājumu nākamajos mēnešos pētīšot jaunais pašvaldības izpilddirektors. Tiesa, atņemot bezmaksas transportu, pašvaldībai diez vai izdosies pārliecināt vecākus savus bērnus paturēt skolā bez perspektīvas.
Eksperts Turlajs spriež, ka bērni ir jāvadā, bet ne krustu šķērsu pa novadu.
“Un jābeidz ākstīties, jādomā, kā cilvēkiem kopumā izveidot sistēmu, ko spēj pacelt mūsu nodokļu maksātāji. Jo tas, ko līdz galam joprojām liela daļa Latvijas iedzīvotāju nesaprot, ka viss šis te, kas te notiek, – tā bezjēdzīgā braukāšana – notiek par mūsu pašu sūri grūti samaksāto nodokļu naudu. Ja tā nauda izkūp diezgan nejēdzīgi, loģiski, ka tās mums pietrūkst – gan ko ārstiem samaksāt, gan skolotājiem,” norāda ekonomģeogrāfs.