Latvijas Radio balss Arnis Krauze sāka strādāt 15 gadu vecumā. Nolasījis ēterā rīta preses apskatu, viņš steidza ar tramvaju uz skolu, bet pirmo stundu tāpat vienmēr kavēja. Īpašo kņudoņu, katru reizi verot vaļā radio durvis, Arnis piedzīvo aizvien – jau no deviņdesmito gadu sākuma, viņš stāsta par godu Latvijas Radio simtgadei veidotajā Latvijas Televīzijas raidījumā “Aculiecinieks”.
Gandrīz nepabeidza skolu
Latvijas Radio Arnim bija pirmā darba vieta 90. gadu sākumā. Viņš sāka strādāt 15 gadu vecumā, mācoties vidusskolā: “Sākoties radio laikam, skola, protams, palika trešā vai ceturtā plānā. Es tur mazāk nebiju nekā biju. Gandrīz skolu nebūtu pabeidzis, man nešķita tas tik svarīgi. Es taču esmu radio, un te viss notiek! Labi, ka Vita Savicka, kas bija arī ziņu vadītāja,
vienreiz mani pasauca gaitenī stūrī un teica: “Arni, ja nepabeigsi vidusskolu, radio strādāt nevarēsi!”
Tā man bija tāda auksta duša! Un tad es skolu pabeidzu.” Arnis atceras, ka tolaik, gatavojoties rīta programmai, daudzi kolēģi arī naktis šeit pavadīja: “Ne reizi vien uz kāda krēsla pagulēju, tad no rīta avīžu apskats, un pēc tam uz skolu. Un pēc skolas atkal bieži atpakaļ uz radio.”
Arnis arvien brīnās, kā viņš 15 gadu vecumā nonāca radio. Garais stāsts īsumā ir šāds: “Tolaik īsu brīdi darbojās Latvijas Žurnālistikas skola. Manu klasesbiedru un skolasbiedru vidū ir kolēģi, kas joprojām ir aktīvi žurnālistikā. Ansis Bogustovs, Dīvs Reiznieks. Arī Latvijas Televīzijas raidījuma “Panorāma” kolēģe Madara Līcīte, tolaik Ozoliņa. Man šķiet, tieši ar Madaru mēs pirmoreiz atvērām Latvijas Radio durvis. Mūs uzaicināja uz jauniešu raidījumu “Dzirkstele.” Palikām tāds pulciņš, kuri bija ieinteresēti radio lietā. Mums sāka dot pirmos mazos darbiņus.”
Pēc tam Arni Krauzi pamanīja radio Ziņu dienests. Tā laika vadītāja Zaiga Grīnberga uzaicināja viņu strādāt ziņās, kur pirmie darbi bija gatavot grāmatu un preses apskatus: “Katru rītu piecas minūtes ēterā [biju] ar avīžu apskatu. [Pulksten] 8:50 nolasīju un tad tramvajā uz skolu. Protams, pirmo stundu vienmēr kavēju.”
Radio vilkme
Ne vienam vien jaunajam censonim radio bijis un ir karjeras sākumpunkts. Arī Arnis vēlāk kļuva par televīzijas žurnālistu. Taču laiku pa laikam viņš atgriežas radio. Kas viņu velk atpakaļ? “Pat šodien, verot radio durvis, man katru reizi ir kaut kāda kņudoņa. Kaut kas šeit ir no tās pirmās reizes deviņdesmito sākumā, kad vēru radio durvis tolaik. Tas banāli skanēs – aura vai kas, bet, nu, ir šai mājā!”
Vēl Arnim Latvijas radio ir īpašs ar to, ka gandrīz katru reizi vestibilā viņš satiek Raimondu Paulu: “Es šeit esmu vidēji reizi nedēļā ierakstīt savu raidījumu. Un gandrīz katru reizi es satieku Maestro. Tā tas notiek arī šodien. Pilnīgi neplānoti. Jā, tā ir iespēja satikt Maestro. Tā ir iespēja šeit dzirdēt izcilus māksliniekus, kuriem te ir mēģinājumi vai ieraksti.”
Kopā ar Arni izstaigājam radio telpas, kur sākās viņa ceļš žurnālistikā. Ziņu dienests atradās 3. stāvā. Tas tagad izvietots citur.
Arnis atver vienas durvis un saka: “te bija mans pirmais darba galds, te reizēm mitinājos pa naktīm.
Bet blakus telpā bija darba vietas raidījumu vadītājiem un producentiem.”
Viņš atnesis mapi ar uzrakstu “Latvijas Radio”. Tajā ir ziņu raidījumu lapas, vietējās un ārzemju ziņas, žurnālistu sagatavoto interviju pieteikumi, laika ziņas: “90. gadu vidū bija kaut kāda talka, kad meta ārā makulatūru. Uz palodzēm bija sakrautas daudzas raidījumu mapes. Vienu, kas bija augšā, paņēmu, jo tās tāpat meta ārā un otra puse lapām nebija aprakstīta, tur varēja atkal rakstīt. Tikai pēc gadiem novērtēju, ka tā ir diezgan liela arhīva vērtība. Ja kādreiz taps Latvijas Radio muzejs, man būs ko nodot. Šeit ir ziņu teksti no 90. gadu vidus,” stāsta Arnis.
Tā laika ziņu dienesta žurnālistu vidū ir daudzi šodien zināmi vārdi: “Šeit ir arī ziņas, ko rakstījusi Judīte Čunka 1993. gada 18. jūnijā. Šeit ir arī [tagadējais politologs] Jānis Ikstens, tolaik ārzemju ziņu redaktors. Arī [Valsts prezidents] Edgars Rinkēvičs, tolaik arī Latvijas Radio ziņu redaktors.”
Arnis atzīst – radio iemācīja literāru valodu, dikciju, arī cieņu pret klausītāju. Radio deva iespēju satikties ar ļoti dažādiem cilvēkiem ne tikai Vecrīgas smalkos kabinetos, bet arī veidojot reportāžas ārpus laukos. “Man šeit bija iespēja klausīties un mācīties. Bija diktors Zigurds Ķeizars, nelaiķis jau.
Pie Zigurda biju pielipis kā tāds dadzis, prasīju, kāpēc tur tāds uzsvars, kā neuztraukties, kā elpot, kā nomierināt sevi pirms ētera.
Arī runas pedagoģe Antonija Apele un virkne vēl citu izcilu pedagogu šeit bija.”
Radio balsis Arnis Krauze, Sandra Glāzupa un Gunārs Jēkabsons.
Foto: Arnolds Auziņš / Latvijas Radio
Arnis uzsver, ka viņam palaimējās mācīties no pieredzējušiem diktoriem – kā nolasīt tekstu, kur likt uzsvaru, kur ieturēt pauzes, kur ievilkt elpu, lai lasījums būtu plūstošs. “Žurnālistikas pamats man tika ielikts Latvijas Radio. Es arī pieredzēju, kā mainās pats radio. Kad sāku strādāt, ziņas vēl lasīja klasiskie diktori,” stāsta Arnis. Viņš atsauc atmiņā pāris reizes, kad izdevās lasīt rīta ziņas pārī ar radio leģendu, diktori Laumu Amatnieci: “Žēl, ka nav kāda fotogrāfija vai cita liecība saglabājusies. Man bija 16 gadi, ar Laumu Amatnieci mūsu starpība bija 50 gadi noteikti.”
Latvijas zelts radio pagrabos
“Latvijas Radio ir arī īpašs ar to, ka tas dokumentē mūsu laiku mūsu vēsturi. Šeit pagrabos, bijušajos bankas seifos (Radio ēkā savulaik atradās Rīgas Komercbanka), visi senie ieraksti, sākot ar Aspazijas balsi – tas ir Latvijas zelts. Arī drūmajos padomju laikos tomēr tapa daudzi izcili ieraksti, sākot ar Maestro pirmajām dziesmām, bet ir arī koris, Radioteātris, “Dzeguzīte” un tā tālāk. Izcilās aktieru balsis ir dokumentētas tieši Latvijas Radio. Daudzas izrādes mana paaudze vairs nepieredzēja ar izciliem aktieriem,” uzsver Arnis.
Latvijas Radio skaņu krātuve ir kā seifs seifā. Fonotēkā glabājās agrīnie raidījumi lenšu formātā – literārās lugas, bērnu iestudējumi, mūzikas oriģināli.
Šī ir plašākā un daudzveidīgākā fonotēka Latvijā – gan saturiski, gan vienību skaita ziņā. 56 000 vienību. Gandrīz 99 % ierakstu jau ir digitalizēti, un senos ierakstus var klausīties datorā. Savulaik daudzi ieraksti izdzēsti. Arī daudzi 90. gadu ieraksti aizgāja nebūtībā magnētisko lenšu deficīta dēļ. Kad raidījums vai ieraksts izskanēja ēterā, lenti izmantoja atkārtoti – rakstīja pa virsu nākamo raidījumu.
Radio lielā loma – neatkarības atgūšana
Latvijas radiofons raidīt sāka 1925. gada 1. novembrī. Radio dzīvē bija savi laikmeta grieži. Runājot par radio lomu, žurnālists saka – ir jābūt arī paškritiskiem. Bija periodi, kad radio bija propagandas līdzeklis. Bija jāpakļaujas cenzūrai pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma un abu okupācijas režīmu gados.
“Man šķiet, radio lielā loma vēsturē ir tieši neatkarības atgūšanas laikā. Atceros to skatu, ka es, mazs bērns, nāku no skolas caur Vecrīgu. Man acu priekšā ir kā cilvēki ar maziem radio “Abava”, laikam tā sauca, pārvietojās, tramvajā klausījās Latvijas Radio. Klausījās jaunākās ziņas. Tā bija cieša saite arī ar notikumiem radio. Tieši Latvijas Radio bija galvenais vēstnesis izšķirošajos un krīzes brīžos barikādēs,” norāda Arnis.
Puča laikā Latvijas Televīziju apklusināja, ar Latvijas Radio tas neizdevās – turpināja skanēt no pagrīdes: “Latvijas Radio īpašā loma, arī radio cilvēku drosme un uzņēmība tolaik izpaudās tieši kritiskajās dienās. Radio ne uz vienu brīdi apklusa.”