Kā ideoloģija caur starptautiskajām tiesībām tiek uzspiesta valstīm un tautām

Baiba Rudevska · 03.11.2025. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

2016. gadā – tātad vēl pirms deviņiem gadiem – pieteicos dalībai Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes sestajā starptautiskajā zinātniskajā konferencē “Konstitucionālās vērtības mūsdienu tiesiskajā telpā”. Tā paša gada pavasarī bija uzvirmojis pirmais kaislību vilnis ap Stambulas konvenciju[1] un Latvijas iespējamo pievienošanos tai, un tieši tobrīd varēja ļoti skaidri saskatīt dažādas, visai agresīvas manipulācijas ar tiesību jēdzieniem un kategorijām nolūkā izdarīt spiedienu uz mūsu valsti, lai tā parakstītu un ratificētu šo ideoloģiski bīstamo dokumentu.

Manī pēkšņi radās interese un vēlēšanās papētīt, kā dažādas ideoloģiskas nostādnes mūsdienu apstākļos tiek uzspiestas un “iebarotas” valstīm un sabiedrībām (visbiežāk caur cilvēktiesību aizsardzības mehānismiem) – tā, lai tās šīs nostādnes pieņemtu kā acīmredzamas un aktīvi ieviestu dzīvē. Šis ļoti plašais un fundamentālais temats būtu veselas grāmatas vērts, tādēļ izvēlējos aplūkot to tikai vispārējo principu līmenī un kā savas uzstāšanās un publicējamā raksta tematu izvēlējos šādu: “Starptautisko tiesību izmantošana ideoloģisko postulātu ieviešanai valstu konstitucionālajās sistēmās”. Lai varētu tiešām koncentrēties uz jēdzieniem, principiem un kopsakarībām, centos turēties iespējami tālāk no visām aktuālajām pretrunām un veidot tekstu tik abstraktu, cik vien iespējams.

Konferences organizētāji šo manu rakstu atteicās publicēt, jo divi no trijiem anonīmajiem recenzentiem uzskatīja to par “zinātniski nepamatotu” un “mūsdienu cilvēktiesību izpratnei neatbilstošu”. Atteikuma galvenais iemesls bija formulēts šādi: “Raksta ideoloģiskie pamati neatbilst Satversmes 89. pantā paredzētajiem pienākumiem atzīt un ievērot cilvēka pamattiesības, tostarp arī no Latvijas starptautiskajām tiesībām izrietošās cilvēktiesības, kā arī Latvijā pastāvošo demokrātiskas tiesiskas valsts un cilvēka pamattiesību izpratni.”

Tātad, ja ļoti īsi rezumē recenzentu iebildumus, tie galvenokārt balstījās viņu ideoloģiski pamatotā nepiekrišanā rakstā paustajām idejām; tās izrādījās pārāk “nepareizas” un postpadomju Latvijas juridiskā “meinstrīma” nostājai neatbilstošas. Man pašai tas bija vienkārši tāds nepatīkams, bet kuriozs atgadījums, kurš manu likteni nekādi neietekmēja – taču padomāsim par tiem juristiem, kuri dzīvo Latvijā, pelna tur savu dienišķo maizi un gribot negribot ir spiesti klusēt, lai ar “neatļautiem” viedokļiem neuzkāptu kādam uz varžacīm…

Šobrīd, kad Saeimā, presē un sociālajos tīklos ir atkal uzplaiksnījusi ažiotāža Stambulas konvencijas sakarā – šoreiz vēl skaļāka un agresīvāka, un ar daudz lielāku histērijas piedevu, salīdzinot ar 2016. gadu –, atcerējos par šo rakstu un nolēmu nopublicēt to portālā Telos, aktualizējot to un ieviešot dažus uzlabojumus.

Šajā rakstā vispirms noskaidrosim, kas vispār ir “ideoloģija”, jo tikai tad varēs tālāk runāt par ideoloģizētām tiesību normām. Pēc tam paraudzīsimies uz to, kādēļ tieši starptautisko tiesību nozare ir vislabāk piemērota ideoloģisku postulātu iestrādei. Tad noskaidrosim, kā ideoloģizēta tiesību norma caur manipulāciju ar jēdzieniem un to izpratni var iekļūt starptautiskā līgumā. Visbeidzot pievērsīsim uzmanību tam, ar kādām metodēm ideoloģizēta starptautisko tiesību norma var nonākt līdz valstu konstitūcijām un tās ietekmēt.

Kas ir zinātne un kas ir ideoloģija     

Ja tagad mēģināsim saprast “ideoloģijas” jēdzienu, meklējot attiecīgā termina definīciju vārdnīcās un filozofu un sociologu darbos, rezultāts mūs diez vai apmierinās. Sāksim ar to, ka termins “ideoloģija” ir viens no tiem vārdiem, kuriem mēs varam noskaidrot konkrētu autoru. To izgudroja un pirmoreiz lietoja (1796. gadā) franču politiķis un Apgaismības laikmeta filozofs Antuāns Destits de Trasī (Antoine Destutt de Tracy), definējot to kā “zinātni par idejām”. No viņa paša skaidrojuma gan var saprast, ka ar šo terminu viņš apzīmēja kaut ko vidēju starp loģiku, psiholoģiju un epistemoloģiju, vai šo triju disciplīnu kombināciju.[2] Tātad pašā sākumā “ideoloģija” tika saprasta kā zinātnes nozare, līdzīgi pārējiem līdzīgi skanošiem terminiem, kas beidzas ar izskaņu “-loģija”.

Taču drīz vien šis vārds savu pirmatnējo nozīmi zaudēja un sāka apzīmēt ne vairs zinātni, bet gan vienu no tās izpētes objektiem, t. i., objektīvu sociālu fenomenu. Piemēram, kanādiešu sociologs Gī Rošē (Guy Rocher) definēja ideoloģiju kā “ideju un spriedumu sistēmu, kas ir skaidra un lielākoties organizēta, kas noder, lai izskaidrotu kādas grupas vai sabiedrības struktūras stāvokli, un kas, lielā mērā iedvesmojoties no vērtībām, piedāvā šīs grupas vai struktūras vēsturiskajai rīcībai precīzu orientāciju”.[3] Cits sociologs, francūzis Žans Bešlers (Jean Baechler), piedāvāja daudz sarežģītāku un izvērstāku ideoloģijas definīciju; viņaprāt, tas ir diskursa veids, caur kuru kāda cilvēciska kaislība cenšas realizēt noteiktas vērtības, īstenojot varu sabiedrībā. Ž. Bešlers cita starpā uzsvēra, ka ideoloģijas būtība ir atrodama saturā, nevis saturošajā sistēmā; tātad nav tāda sabiedriski politiskā diskursa žanra jeb formas, kuru varētu raksturot kā “ideoloģisku”.[4] Ideoloģisku diskursu un ideoloģiskas tēmas varam atrast gan literatūrā un mākslā, gan izglītības programmu saturā un veidā, kā tas tiek pasniegts, gan politiķu runās, gan likumu tekstos un tiesu spriedumos.

Man tomēr šīs “ideoloģijas” jēdziena definīcijas šķiet pārāk vispārīgas un izplūdušas. Dažreiz, lai konkretizētu kādu jēdzienu un atvieglotu tā izpratni, ir ieteicams pielietot via negationis (“nolieguma ceļu” – latīņu val.), proti, atrast šā jēdziena pretstatu un izmantot to kā atskaites un salīdzinājuma punktu. Paturot prātā nupat minētās G. Rošē un Ž. Bešlera definīcijas un paraugoties uz “ideoloģijas” jēdziena lietošanu mūsdienu sabiedriski politiskajā diskursā, var konstatēt, ka tas visbiežāk tiek pretstatīts zinātnes jēdzienam (spilgtākie šāda pretnostatījuma piemēri mūsdienās ir debates par klimata pārmaiņu antropogēno raksturu un par “sociālās dzimtes” (gender – angļu val.) jēdzienu).[5]

Bet kas ir “zinātne”? Mūsdienās visas izpētes nozares mēdz iedalīt “cietajā” zinātnē (angļu valodā hard science) un “mīkstajā” zinātnē (soft science). Pie pirmās kategorijas pieder, pirmkārt, formālās zinātnes, kas operē ar abstraktām formālām sistēmām, izrietinot teorēmas no aksiomām un slēdzienus no premisām (loģika, matemātika, teorētiskā valodniecība, spēļu teorija u. tml.), un, otrkārt, dabaszinātnes jeb empīriskās zinātnes, kas pēta, izskaidro un prognozē dabiskās parādības caur novērojumiem un eksperimentiem (fizika, astronomija, ķīmija, bioloģija, ģeoloģija u. tml.). Savukārt pie otrās – “mīkstās” – zinātnes kategorijas pieder, pirmkārt, sociālās zinātnes, kas pēta dažādas cilvēku sabiedrības un tajās notiekošos procesus (socioloģija, politiskā vēsture, politiskā ģeogrāfija, politoloģija, ekonomika, vadības zinātne, psiholoģija u. tml.), un, otrkārt, humanitārās zinātnes, kas analizē un interpretē noteiktus cilvēka gara darbības augļus (filozofijas vēsture, mākslas vēsture, filoloģija u. tml.).

Daudzas konkrētas zinātņu disciplīnas atbilst divu kategoriju pazīmēm un tādēļ ir liekamas uz robežas starp tām. Piemēram, vēsturi parasti ierindo pie sociālajām zinātnēm, taču dažas vēstures apakšdisciplīnas (paleogrāfija, epigrāfika, numismātika u. tml.) ir drīzāk uzskatāmas par humanitārām; arī analizējot senajās hronikās minētos faktus, vēsturniekam bieži vien ir jādara filologa darbs. Arī ekonomiku kopumā klasificē kā sociālo zinātni, taču tajā (atkarībā no konkrētās ekonomikas skolas) ir svarīga nozīme gan matemātiskiem skaitļojumiem, gan loģiskai dedukcijai no cilvēka rīcības aksiomām, un tas jau pieder pie formālo zinātņu “lauciņa”.

Svarīgi ir tas, ka visām šīm zinātņu kategorijām ir būtiski dažāds epistemoloģiskais standarts, t. i., stingrības un precizitātes līmenis, ar kādu tajās formulētās tēzes tiek atzītas par derīgām. Formālo zinātņu standarts ir visaugstākais un “viscietākais”: šīs zinātnes darbojas apodeiktiski (no sengrieķu ἀποδεικτικός – “pierādāms”) un piedāvā atbildes, kas ir loģiski pierādāmas un nepieciešami, universāli un a priori patiesas (t. i., bez nepieciešamības veikt kaut kādus empīriskus pētījumus).[6] Piemēram, ja pieņemam Eiklīda aksiomu sistēmu par patiesu, tad taisnstūra trijstūra hipotenūzas kvadrāts tajā nepieciešami būs vienāds ar katešu kvadrātu summu. Dabaszinātņu standarts jau ir krietni atšķirīgs: tā metodoloģiskā stingrība pamatojas uz rezultātu atkārtojamību (eksperimenta iznākumam ir jābūt vienādam neatkarīgi no tā, kurš, kur un kad to veic) un to falsificējamību (zinātniskai tēzei vismaz teorētiski un principiāli ir jābūt tādai, lai to varētu apgāzt ar pretējiem pierādījumiem). Piemēram, tēze “visi gulbji ir balti” atbilst šim nosacījumam, jo to var falsificēt, uzrādot citas krāsas gulbi.

Sociālo zinātņu epistemoloģiskais standarts stingrības ziņā jau ir daudz, daudz zemāks, jo pētījuma priekšmetu vienmēr ietekmē cilvēku brīvā griba ar visiem tās sarežģītajiem līkločiem, katras situācijas īpašais konteksts, paša pētnieka subjektīvā nostāja, – un visi šie faktori padara pētnieka secinājumus par gauži relatīviem. Vienkāršoti sakot, sociālo zinātņu pētījumiem var piemērot izteicienu “Nav likuma bez izņēmuma”. Jūs nevarat pierādīt, ka Pirmā pasaules kara cēloņi bija tieši tādi un ne citādi, vai kādēļ mūsdienu latviešu vairākums precas vēlu, ar tādu pašu precizitāti un stingrību, kā neitronu zvaigznes masu vai paracetamola ietekmi uz mājas kaķa organismu. Visbeidzot, humanitāro zinātņu epistemoloģiskais standarts ir viszemākais, jo šeit piemērojamais kritērijs ir – cik pilnīgi, pārliecinoši un strukturēti pētnieks ir pratis pamatot savu personisko viedokli. Analizējot Jāņa Poruka Kauju pie Knipskas vai Jaņa Rozentāla No baznīcas, autoru nodomus nevar ne aprēķināt ar formulām, ne noskaidrot ar mērinstrumentiem, nedz arī notestēt laboratorijā.

Ievērojot visu iepriekš teikto, dažādās aprindās pastāv dažādi uzskati par zinātnes robežām, t. i., par to, kur zinātne sākas un kur tā beidzas. Šeit īpaši atgādināšu, ka zinātne nav vienīgā izziņas forma, tā nedod atbildes uz absolūti visiem jautājumiem; “nezinātnisks” līdz ar to ne vienmēr nozīmē “slikts un nederīgs”. Pastāv jautājumi, kas pēc savas dabas pieder pie filozofijas vai reliģijas, bet ne zinātnes jomas (piemēram, tāds jēdziens kā “nekas” jeb “nebūtība”, jo zinātne spēj pētīt tikai kaut ko reāli vai potenciāli esošu). Par zinātnes robežām es pati esmu dzirdējusi dažādus viedokļus. Ir cilvēki (it īpaši valstīs, kur dominē angļu valoda), kuri par “zinātni” (science) sauc tikai dabaszinātņu kopumu, matemātiku un loģiku uzskata nevis par atsevišķām zinātnēm, bet par izziņas rīkiem, bet “mīkstās” zinātnes atstāj ārpusē (kā mēdz teikt mans kaimiņš, fizikas profesors: “Tā nav zinātne, tas ir tikai viedoklis!”). Citi atzīst dabaszinātņu un sociālo zinātņu zinātnisko raksturu, bet atmet gan formālās, gan humanitārās zinātnes. Šeit viss ir atkarīgs no konkrētā runātāja redzes leņķa un no tā, kādu epistemoloģisko standartu viņš atzīst par pietiekami “nopietnu”.

Mana attieksme pret “zinātnes” jēdziena robežām nav tik šaura, jo es vienmēr paturu prātā galveno Aristotela metodoloģisko principu: “katrai izziņas jomai – savs noteiktības līmenis”.[7] Līdz ar to es piedāvātu šādu visaptverošu “zinātnes” definīciju: tā ir jebkāda sistemātiska darbība, kuras gaitā ar piemērotiem epistemoloģiskiem līdzekļiem tiek izzināts esošais (t. i., visas reāli esošās lietas un to kārtība, kas sastāv no cēloņsakarībām un likumiem). Šis ārkārtīgi plašais raksturojums ietver sevī gan “cietās”, gan “mīkstās” zinātnes – ieskaitot arī tiesību zinātni.

Ideja pret realitāti

Kā redzam, jebkāda veida un nozares zinātni raksturo realitātes izzināšana, tātad realitātes pieņemšana tāda, kāda tā objektīvi ir. Citiem vārdiem sakot, zinātnieks cenšas noskaidrot objektīvo patiesību neatkarīgi no tā, vai viņam un viņa domubiedriem tā ir subjektīvi izdevīga un patīkama vai ne. Tas pats attiecas arī uz tiesībām un tiesību zinātni, ja vien “tiesību” jēdzienu saprot tā klasiskajā nozīmē, t. i. kā līdzekli taisnīguma sasniegšanai. Klasiskajā aristoteliskajā izpratnē jurista loma ir noskaidrot, kas konkrētajā situācijā ir objektīvi taisnīgi (jo taisnīgums ir objektīvs, pastāvošo lietu kārtībai būtiski piemītošs lielums).[8] Tātad zinātnē realitāte valda un prevalē pār ideju jeb konceptu. Uzreiz pateikšu, ka tas attiecas uz visām zinātnēm – arī humanitārajām. Pirmā ilustrācija, kas man nāk prātā, ir šāda: daudziem latviešiem patīk angļu rakstnieka Īvlina Vo (Evelyn Waugh) romāni, taču daļu no viņiem šokē atklāsme, ka Vo bija ticīgs katolis un viņa ticība bija acīmredzami ietekmējusi viņa darbus. Esmu satikusi cilvēkus, kuri centās šo faktu dusmīgi noliegt, jo viņu postpadomju apstākļos uzturētie antikatoliskie un antikristīgie aizspriedumi konfliktēja ar realitāti un neļāva to pieņemt.

Tātad ideoloģijas gadījumā ir otrādi: tur ideja valda un prevalē pār realitāti. Manuprāt, šī ir jebkuras ideoloģijas būtiska (un nevis tikai nejauša) iezīme. Šādu skatījumu apstiprina arī franču tiesībzinātnieks Gregors Pupinks (Grégor Puppinck), kurš, asi kritizēdams mūsdienu cilvēktiesību ideoloģizāciju, to raksturo šādi: “Idejas dominēšana pār konkrēto ļauj dot priekšroku gribai (kas nosaka ideju) pār realitāti, un pēc tam – indivīdam pār (un pret) sabiedrību, jo griba ir individuāla, turpretī realitāte tiek apzināta kolektīvi”.[9]

Tā kā idejas prevalēšana pār objektīvo realitāti ir viena no totalitārisma būtiskajām pazīmēm, ir vērts ieklausīties Hannas Ārentes (Hannah Arendt) analīzē. Viņa identificē trīs galvenās ideoloģijas pazīmes, kas ir savstarpēji saistītas.[10]

Pirmkārt, ideoloģijas krasais pretstats zinātnei parādās tajā faktā, ka ideoloģija pretendē uz absolūti jebkura fakta vai fenomena galīgu un nemaldīgu izskaidrošanu. Zinātniskai tēzei ir jābūt falsificējamai, t. i., ir jābūt iespējai to apgāzt, pierādot pretējo. Turpretī ideoloģisks postulāts ir nefalsificējams: nav iespējams apgāzt tēzi, ar kuru tiek izskaidrots pilnīgi jebkas, neatkarīgi no tā, kādi fakti tiek analizēti. Piemēram, ja absolūti visas sociālās parādības, pat diametrāli pretējas (karš un miers, ekonomiskā augšupeja un ekonomiskā krīze, klimata izmaiņas sasilšanas un atdzišanas virzienā utt.) tiek skaidrotas ar vienu un to pašu cēloni – “rasismu”, “klimata pārmaiņām”, “vīriešu un sieviešu strukturālo nevienlīdzību”, “balto vīriešu hegemoniju” u. tml., – tad zūd jebkāda iespēja šādu skaidrojumu apgāzt. Jāsecina, ka ideoloģijas jēdziens lielā mērā sakrīt ar pseidozinātnes jeb šarlatānisma jēdzienu.

Otrkārt, ideoloģija veido iekšēji loģiski saskanīgu (nepretrunīgu) sistēmu. Tās pamatā esošās premisas var būt pilnīgi aplamas un atrautas no realitātes (piemēram, tēze par “balto heteroseksuālo vīriešu vairākuma sistēmisko vardarbību pret sievietēm”), taču tālākie secinājumi no šīm premisām tiek atvasināti, pielietojot jau normālas loģiskas spriešanas paņēmienus. Tātad šajā ziņā “ideoloģija” ir tieši tas, ko šis vārds burtiski nozīmē, proti, kādas idejas loģika.

Treškārt, ideoloģijas jēdziens vienmēr saistās ar varu. Kā raksta H. Ārente, “jebkura pilnvērtīga ideoloģija ir tikusi radīta, turpināta un uzlabota kā politisks ierocis, nevis kā politiska doktrīna”.[11] Ideoloģiskie postulāti vienmēr tiek izmantoti kā varas īstenošanas līdzeklis un tā vai citādi uzspiesti sabiedrībai no varas nesēju puses: vai nu ar pavisam brutālu propagandu un “smadzeņu skalošanu”, vai arī izdarot daudz maigāku, bet visaptverošu intelektuālu spiedienu.[12] To, kā tas notiek praksē, varam vislabāk saredzēt un sadzirdēt tieši tagad, sakarā ar Saeimā izskatāmo Stambulas konvencijas denonsēšanas likumprojektu.

Kādēļ starptautiskās tiesības mūsdienās ir tik “draudzīgas” ideoloģijai

Uzreiz precizēšu, ka ar “starptautiskajām tiesībām” es šeit domāju starptautiskās publiskās tiesības – t. i., normu un principu kopumu, kas regulē tiesības un pienākumus starptautiskās sabiedrības ietvaros un kura galvenie adresāti un subjekti ir suverēnās valstis.[13] Starptautiskās privāttiesības – tiesību nozare, kas pēta privāttiesiskās attiecības ar ārvalsts elementu, bet pati pēc savas dabas nav starptautiska, jo katrai valstij ir pašai sava starptautisko privāttiesību normu sistēma[14] – ir pavisam kas cits un uz aplūkojamo tematu neattiecas.

Līdz 1945. gadam nekāda īpaša starptautisko tiesību ideoloģizācija nebija vērojama, jo to materiāltiesiskās piemērošanas joma bija ļoti ierobežota. Klasiskās starptautiskās tiesības – tādas, kādas tās aprakstīja un definēja tādi juridiskās domas dižgari kā Fransisko de Vitorija (1483–1546), Fransisko Suaress (1548–1617), Hugo Grocijs (1583–1645), Samuēls fon Pufendorfs (1632–1694), Emerihs de Vatels (1714–1767) un daži citi – reglamentēja starptautiskās attiecības šīs vārdkopas tiešajā un precīzajā nozīmē. To tvērumā ietilpa tādi jautājumi, kā, piemēram, diplomātu un konsulu statuss, starpvalstu līgumu slēgšana un piemērošana, starpvalstu robežu noteikšana, kara un miera jautājumi, starptautiskā tirdzniecība un sakari u. tml. Taču pēc 1945. gada starptautisko tiesību tvērums sāka būtiski izplesties, iekļaujot sevī tādas sfēras kā cilvēktiesības, ekonomika, vides aizsardzība… un pēdējo piecdesmit gadu laikā praktiski jebkas cits.[15] Kādēļ tā?

Visskaidrāko atbildi uz šo jautājumu ir devis manis jau minētais Gregors Pupinks savā 2018. gadā iznākušajā grāmatā Cilvēktiesības no savas dabas atrautam cilvēkam (Les droits de l’homme dénaturé); manuprāt, šis darbs satur dziļāko un trāpīgāko cilvēktiesību jomas analīzi, kas ir publicēta pēdējo astoņdesmit gadu laikā. Lūk, ļoti īss kopsavilkums. 1945. gadā beidzās Otrais pasaules karš – drausmīgākais un nāvējošākais konflikts cilvēces vēsturē; nekad vēl cilvēka cieņa un vērtība nebija mīdītas kājām un ignorētas tik brutāli, kā šā kara gaitā. Kad jaunizveidotās Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) ietvaros sākās sarunas par to, kas jādara, lai šādas šausmas nekad neatkārtotos, priekšplānā izvirzījās vairāki ievērojami domātāji ar franču katoļu filozofu Žaku Maritēnu (Jacques Maritain, 1882–1973) priekšgalā. Problēmas sakni viņi saskatīja sabiedriskās un politiskās dzīves demoralizācijā.

Šeit jāpaskaidro, ka vispārējo kārtību, kas valdīja pasaulē Otrā pasaules kara sākuma brīdī (1939. gadā) un kas bija pamazām izveidojusies kopš 16. gadsimta, raksturoja divi pamatelementi. Pirmā bija t. s. Vestfāles sistēma (nosaukta pēc 1648. gadā noslēgtajiem Vestfāles miera līgumiem, ar kuriem tika izbeigts Trīsdesmit gadu karš). Šīs sistēmas stūrakmens bija valstu suverenitātes jēdziens: visas neatkarīgās valstis kā starptautisko tiesību subjekti ir formāli savstarpēji vienlīdzīgas neatkarīgi no to lieluma un spēka (ārējā suverenitāte), un tām turklāt ir pilnīga vara pār saviem pavalstniekiem un galavārda tiesības visos iekšējos konfliktos (iekšējā suverenitāte). Otrais pamatelements bija tiesību pozitīvisms. Ja klasiskajā izpratnē tiesības vienmēr ir tikušas definētas kā instruments taisnīguma sasniegšanai un atjaunošanai, tad pozitīvisms uzlūko tiesības kā vienkāršu tehnisku normu kopumu, kas ir izkārtots hierarhiskā sistēmā un kurā katras normas spēkā esamību nosaka tās atbilstība augstāka ranga normai. Citiem vārdiem sakot, morāles apsvērumi tiek pilnībā atdalīti no tiesību jomas un “iznesti aiz iekavām”. Saliekot kopā šos divus elementus, iegūstam visai šaušalīgu kombināciju: ja viens traks un asiņains diktators apspiež savā pakļautībā esošos cilvēkus un veic pret viņiem genocīdu, tad mēs varam tūkstoškārt nosodīt viņa rīcības amorālo raksturu un ar asarām apelēt pie viņa ētiskajām jūtām, taču formāli juridiski viņš neko nav pārkāpis: viņš ir rīkojies savas suverēnās jurisdikcijas ietvaros un viņa pieņemtie likumi, lai arī ir ļoti slikti, formāli ir spēkā.

Jau 1945. gadā bija skaidrs, ka šāda kārtība savā iepriekšējā veidolā vairs nevarēs pastāvēt. Pirmais solis projām no tās bija Nirnbergas starptautiskās kara tiesas spriedumi: nacionālsociālistiskās Vācijas amatpersonas tika atzītas par vainīgām un krimināli sodītas par darbībām, kas varbūt nepārkāpa nevienu iekšēju Vācijas tiesību normu, taču bija noziedzīgas saskaņā ar visu civilizēto nāciju atzītajiem principiem. Tomēr tas nebija pietiekami. Maritēns un viņa domubiedri uzskatīja, ka vienīgais reālais problēmas risinājums būtu – no jauna “moralizēt” tiesības (un valstu politiku), pārvarot abus iepriekš minētos līdzšinējās starptautiskās kārtības elementus. Tātad, pirmkārt, pārvarēt tiesību pozitīvismu, atgriežoties pie klasiskās izpratnes par taisnīgumu kā tiesību pamatu un par to, ka klaji amorāla tiesību norma nevar būt spēkā esoša arī no formālā viedokļa. Otrkārt, pārvarēt suverenitāti – jeb, pareizāk sakot, tās ļaunprātīgu izmantošanu –, juridiski ierobežojot valstu rīcības brīvību attiecībā uz saviem pilsoņiem. Tātad runa 1945. gadā bija – ne vairāk un ne mazāk – par jaunas pasaules līmeņa morālās kārtības ieviešanu, un starptautiskajām tiesībām pilnīgi dabiski bija jākļūst par galveno instrumentu šā mērķa sasniegšanai.[16] Lūk, tādēļ un tādā veidā starptautiskās tiesības no vienkāršas starpvalstu attiecības reglamentējošas sistēmas kļuva par kaut ko daudz plašāku un visaptverošāku.

1948. gada 10. decembrī ANO Ģenerālā Asambleja pieņēma Vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju, tādējādi radot starptautiskās cilvēktiesības kā atsevišķu starptautisko tiesību apakšnozari. Vēlāk tika izstrādāti jau precīzāki un konkrētāki cilvēktiesību dokumenti, piemēram, Eiropas Padomes ietvaros pieņemtā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (atklāta parakstīšanai 1950. gada 4. septembrī).

Tomēr visā šajā procesā, diemžēl, izrādījās apslēpts pamatīgs slazds, un visa starptautiskā sabiedrība tajā galu galā iekrita. Atcerēsimies: Vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju un Eiropas Cilvēktiesību konvenciju izstrādāja vēl “vecā kaluma” cilvēki ar klasisku izpratni par cilvēka iedabu, kas bija stingri iesakņoti Rietumu kristīgās domas tradīcijā. Pats Maritēns bija ļoti reliģiozs katolis un personālisma filozofijas pārstāvis; viņš uzlūkoja cilvēku nevis kā kailu indivīdu, bet kā personu ar daudzām šķautnēm, kuras veido viņa attiecības ar sev tuvajiem cilvēkiem un ar sabiedrību.[17] Taču sekojošajos gadu desmitos Eiropā un pasaulē notika nopietnas pārmaiņas, vecās kristīgās un klasiskās tradīcijas tika aizslaucītas mēslainē, un par valstu un sabiedrību elišu dominējošo ideoloģiju kļuva marksisms tā dažādās izpausmēs. Nonākot šāda veida politiķu, ierēdņu un tiesnešu rokās, daudzi starptautiskie cilvēktiesību dokumenti no labdabīgiem cilvēka aizsardzības rīkiem kļuva par bīstamiem ideoloģiskās cīņas ieročiem.

Vienlaikus neaizmirsīsim arī to, ka Aukstā kara laikā cilvēktiesības propagandas un diversijas nolūkos aktīvi izmantoja Padomju Savienība un tās vasaļi. PSRS kā viena no pasaules lielvarām – ANO Drošības Padomes pastāvīgā locekle – un tās satelītvalstis ar saviem “ekspertiem” piedalījās vairāku ANO konvenciju (daudzpusējo līgumu) izstrādē cilvēktiesību jomā. Rezultātā šajos līgumos tika iestrādāti komunisma ideologiem izdevīgi elementi. Diemžēl nekāda attiecīgo konvenciju revīzija pēc Aukstā kara beigām nav notikusi un tās joprojām ir spēkā tajā redakcijā, pie kuras bija piestrādājuši padomju aģenti.[18]

G. Pupinks savā grāmatā ļoti skaidri un izsmeļoši izskaidro arī to, kādēļ starptautiskie cilvēktiesību dokumenti un tos piemērojošo institūciju skaidrojumi (piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi, kas attiecīgajām dalībvalstīm ir formāli saistoši) ir īpaši piemēroti ideoloģisku postulātu uzspiešanai valstīm. Pirmkārt, pamatcēlonis ir antropoloģiska revolūcija, kas ir novedusi pie radikālas “cilvēka” jēdziena izpratnes maiņas. Kā tikko teicu, mūsdienu starptautiskās cilvēktiesību aizsardzības sistēmas pirmsākumos ar “cilvēku” tika saprasta persona (ar konkrētām dabiskām cilvēciskām īpašībām, kas izpaužas sabiedrībā), taču tagad “cilvēks” ir indivīds, kurš tiek uzlūkots kā izolēta vienība un kuru definē tikai viņš pats. Otrkārt, ja sākotnējais cilvēktiesību mērķis bija aizsargāt cilvēku pret valsts patvaļu un apspiešanu, tad šodien tās tiek uztvertas kā pozitīvs līdzeklis indivīda dzīves apstākļu uzlabošanai un viņa atbrīvošanai no visiem sociālajiem valgiem, – un valsts kļūst par indivīda atbrīvotāju un aizgādni.[19] Tātad no cēla aizstāvja pret varmākām cilvēktiesības ir kļuvušas, cita starpā, par politiskās un ideoloģiskās cīņas ieroci.

Ideoloģijas mērķis – starptautiskā konsensa ilūzijas panākšana un ieviešana nacionālo valstu tiesību sistēmās

Starptautiskajās tiesībās parasti izdala piecus soļus starptautiskā līguma noslēgšanā, no kuriem pirmais ir sarunu vešana. Sarunu noslēgumā līguma tekstam ir jābūt tādam, lai tam piekristu visas iesaistītās valstis,[20] proti, ir jābūt panāktam valstu konsensam jeb vienprātībai par līguma tekstu un tajā lietotajām definīcijām un jēdzieniem.[21] Ideoloģisko postulātu virzītāji visbiežāk rīkojas pēc vienas shēmas. Ideoloģiskais postulāts sākotnēji tiek apspriests un aizstāvēts starptautiskās konferencēs, kur to virza starptautisko organizāciju eksperti vai atsevišķi konferences delegāti. Ja pārējie konferences delegāti nav pietiekoši modri un šādus centienus nepamana, tas tālāk var tikt iestrādāts dažādās nesaistošās deklarācijās un rekomendācijās, lai radītu valstu konsensa jeb vienprātības ilūziju. Pēc tam ideoloģiskais postulāts var tikt iestrādāts nu jau saistošos starptautiskos līgumos (cilvēktiesību jomā). Kā vienu konkrētu šīs parādības piemēru īsi aplūkošu jēdziena “sociālais dzimums”; “sociālā dzimte” jeb “gender”[22] (angļu valodā)[23] iestrādes mēģinājumus starptautisko tiesību normās.

Laikā līdz ceturtajai Pasaules Sieviešu konferencei, kas notika 1995. gadā Pekinā (turpmāk – Pekinas Konference), jēdziens “gender” starptautiskos dokumentos valstu starpā tika saprasts kā sinonīms vārdiem “sieviete” un/vai “dzimums” (angļu valodā “sex”).[24] Konferences sarunu laikā no radikālo feministu puses notika centieni Konferences noslēguma dokumentā – Pekinas Deklarācijā un Rīcības platformā[25] – iestrādāt jēdziena “gender” definīciju, kas atbilstu sociāli konstruēto lomu izpratnei (jeb sociālajai teorijai). Taču tas neizdevās vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, Hondurasas pārstāve bija pirms tam iepazinusies ar radikālā feminisma filozofes Džūditas Batleres (Judith Butler) 1990. gadā publicēto grāmatu Dzimtes nemieri: feminisms un identitātes apvēršana (Gender Trouble: Feminism and the Subversion of Identity), kurā Batlere bija skaidri postulējusi atšķirības starp bioloģisko dzimumu un “gender”.[26] Turklāt viens no delegātiem konferences laikā izplatīja tekstus, kurus Amerikas universitātēs bija izmantojušas radikālās feministes.[27] Lai atrisinātu šo domstarpību, apmēram sešdesmit valstu (ieskaitot arī Svēto Krēslu) delegāti nolēma izstrādāt savu jēdziena “gender” definīciju. Rezultātā Pekinas Rīcības programmai tika pievienots Ceturtais pielikums,[28] kurā valstis konkretizēja, ka jēdziens “gender” Pekinas Konferences dokumentos būs saprotams kā sinonīms vārdiem “sieviete” un “dzimums”.

1998. gada Romas Starptautiskās Krimināltiesas Statūtos[29] (parasti saukti vienkārši par “Romas Statūtiem”) pirmo reizi tika iekļauta jēdziena “gender”[30] definīcija. Saskaņā ar Romas Statūtu 7. panta trešo daļu, “Šo Statūtu mērķiem termins “dzimums” (“gender” – angļu val.) ir attiecināms uz diviem dzimumiem, vīriešu un sieviešu, kas sastopami sabiedrībā. Termins “dzimums” (“gender” – angļu val.) neietver sevī nevienu citu nozīmi, kā vien iepriekš definēto”. Šī definīcija jēdzienu “gender” sasaista ar sieviešu un vīriešu bioloģisko dzimumu (pārstāvot “gender” bioloģisko teoriju[31]),[32] kā arī nosprauž tā interpretācijas robežas (“[..] neietver sevī nevienu citu nozīmi, kā vien iepriekš definēto”). Šādi tas pagaidām tiek izprasts starptautiskajās tiesībās, kur par to tiešām ir ticis panākts valstu konsenss jeb vienprātība.

Taču tiesību zinātnē un praksē pēdējo gadu laikā notiek centieni šajā definīcijā bioloģiskās “gender” teorijas vietā ielasīt sociālo “gender” teoriju: uz pēdējo it kā norādot definīcijā lietotie vārdi “kas sastopami sabiedrībā” un tādējādi definīcija esot saprotama sociāli konstruētu “gender” lomu gaismā.[33] Vēl jo vairāk, tiesību zinātnē šobrīd notiek diskusijas par to, ka arī termins “sieviete” starptautiskajos līgumos nu jau esot jāsāk pārskatīt un tādējādi interpretēt “atbilstoši mūsdienu zinātnes attīstībai”, proti, ar “sievieti” saprotot arī “trans-sievietes” (angļu val. – “trans-women”).[34] Kā redzams, valstis vairs nevar droši paļauties uz tiem starptautiskajiem līgumiem, kuriem pašas pievienojušās un nevar būt drošas par Vīnes konvencijas 31. pantā nospraustajām starptautisko līgumu iztulkošanas metodēm (ja starptautiskajā līgumā atklātos kāds divdomīgs vai neskaidrs juridiskais termins).[35]

Piemēram, ANO Augstais komisārs bēgļu lietās savās 2002. gada Vadlīnijās par ANO Konvencijas par bēgļa statusu piemērošanu skaidro, ka “gender” esot jānodala no bioloģiskā dzimuma, turklāt “gender” izpratne neesot statiska un visu laiku mainoties.[36] Tas pats sakāms par Starptautiskās Krimināltiesas Prokurora biroja 2014. gadā izdoto “Politikas dokumentu par seksuālajiem un uz “gender” balstītiem noziegumiem”, kurā paziņots, ka Prokurora birojs Romas Statūtu 7. panta trešajā daļā esošo “gender” definīciju piemēros plašāk un interpretēs saskaņā ar “starptautiski atzītām cilvēktiesībām” (atsaucēs norādot dažādus nesaistošus starptautisko organizāciju komiteju un komisāru ziņojumus, paziņojumus un rekomendācijas, nevis starptautiskos līgumus, kuros valstis būtu skaidri izteikušas gribu mainīt Romas Statūtos ietvertā jēdziena “gender” izpratni, to paplašinot).[37] 

Citiem vārdiem sakot, dažu starptautisko organizāciju amatpersonas patvaļīgi (bez valstu konsensa esamības) ielasa jēdzienā “gender” daudz plašāku saturu, nekā par to ir vienojušās valstis starptautiskajos līgumos.

Tomēr jēdziena “gender” sociālās teorijas[38] definīciju ir izdevies juridiski iestrādāt 2011. gada 11. maijā pieņemtajā Eiropas Padomes Konvencijā par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencijā). Saskaņā ar tās 3. panta c) punktu “ar terminu “sociālais dzimums (dzimte)” jeb “gender” tiek saprastas “sociāli konstruētas lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem”. Pret šādu definīciju Stambulas konvencijas izstrādes laikā iebilda Bulgārija.[39] Taču tas netraucēja Eiropas Padomei pieņemt konvencijas tekstu, valstīm par to nemaz nebalsojot.[40] Bulgārijas atbilde uz šādu Konvencijas tekstu vēlāk izpaudās Bulgārijas Konstitucionālās tiesas 2018. gada 27. jūlija spriedumā, kurā tiesa konstatēja: Stambulas konvencijas 3. panta c) punkts (un 4. panta 3. punkts) neatbilst Bulgārijas Konstitūcijai.[41] Un tādēļ Bulgārija šo konvenciju neratificēs.[42]

Līdz ar to šobrīd dažādos starptautiskajos dokumentos (un konvenciju projektos) jēdzienam “gender” var būt vismaz piecas izpratnes:

1) kā sinonīms vārdiem “sieviete” un/vai “dzimums”;

2) kā sieviete un vīrietis sabiedrības kontekstā;

3) kā kulturāls aspekts, kas balstās uz sieviešu un vīriešu bioloģisko dzimumu;

4) kā sociāli konstruētas lomas; un

5) kā nedefinēts jēdziens, atstājot to pilnīgi atvērtu jebkurai nākotnes interpretācijai.[43]

Protams, ka tiesību jomā lietotajiem terminiem ir jābūt pietiekami skaidriem (to prasa arī tiesiskās paļāvības princips). Turklāt ar vienu jēdzienu nav pieļaujams apzīmēt piecas vai vairākas dažādas realitātes, kuras turklāt vēl ir atvērtas dažādām interpretācijām nākotnē. Tas vēlreiz liek secināt, ka jēdziens “gender” tiesībās ir kļuvis ideoloģisks, jo ar vienu terminu cenšas apzīmēt dažādas realitātes, turklāt tā iekšējais saturs par spīti skaidra valstu konsensa neesamībai tiek nemitīgi mainīts atbilstoši tam, kā to konkrētajā brīdī izprot starptautiskie eksperti dažādās starptautiskajās organizācijās vai, piemēram, feminisma tiesību teorētiķi.[44] No tā var secināt, ka ideoloģizētas tiesību normas sevī satur izplūdušus un neskaidrus jēdzienus, kuru iekšējās robežas pakāpeniski tiek paplašinātas vai pat būtiski mainītas.

Šīs izmaiņas, kā redzējām, parasti vispirms ierosina vai nu ar tiesību zinātnes, vai arī ar starptautisko organizāciju amatpersonu pieņemto nesaistošo dokumentu palīdzību.

Tā kā starptautisko tiesību normas valstīm nevar “uzspiest” vārda tiešā un formālā nozīmē (jo katrs starptautiskais līgums ir jāparaksta un jāratificē, tātad valstij ir skaidri jāpauž sava piekrišana), feminisma tiesību teorētiķi tālāk koncentrējas uz konstitucionālajām tiesībām, lai tajās iestrādātu to, ko viņi sauc par “starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem”. Feminisma tiesību teorija piedāvā galvenos veidus, kādos ar “gender” jēdzienu saistītās tiesību normas var tikt iestrādātas valstu konstitūcijās:[45]

1) asimilācija – šo metodi pielieto konstitūciju izstrādes vai grozīšanas procesā, asimilējot pamattiesību normās starptautisko “cilvēktiesību standartu”;

2) adaptācija – tā notiek ar tiesību normu interpretācijas palīdzību. Piemēram, no Satversmes 89. panta izriet, ka Satversmes VIII nodaļas (“Cilvēka pamattiesības”) interpretācijā var tikt izmantotas arī Latvijai saistošo starptautisko līgumu normas.

Šīs metodes var pielietot vai nu likumdevējs (Latvijas gadījumā – Saeima), vai likuma piemērotāji, vai Satversmes tiesa. Līdz ar to pretošanās šādu ideoloģizētu tiesību normu ienākšanai konstitucionālajās sistēmās var notikt ar diametrāli pretējām metodēm, proti:

1) ar atteikšanos asimilēt šādas ideoloģizētas tiesību normas vai “cilvēktiesību standartus” savu valstu konstitūcijās (tas ir Saeimas kompetencē); vai

2) ar atteikšanos ar interpretācijas palīdzību adaptēt šādas ideoloģizētas tiesību normas vai “standartus” valsts konstitucionālajā sistēmā, tas ir, neielasot Satversmes VIII nodaļas normās tādus starptautiskos “cilvēktiesību standartus”, kuriem Latvija nav skaidri piekritusi starptautiskā līguma parakstīšanas brīdī.

Starptautiskās tiesības piedāvā virkni paņēmienu, ar kādiem valstis var grozīt vai papildināt jau esošo starptautisko līgumu normas, ja nu patiešām ir nobriedusi vajadzība starptautiskā līmenī paplašināt kādu cilvēktiesību normu saturu (saskaņā ar jau minēto Vīnes konvenciju par starptautisko līgumu tiesībām). Un tikai pēc tam, kad valsts ir piekritusi šādiem grozījumiem vai papildinājumiem, tos var tiesiski izmantot valstu konstitūciju interpretācijās.

Līdz ar to nacionālo valstu tiesām un konstitucionālajām tiesām ir jāpārbauda savas valsts likumdevēja griba saistīt valsti ar vienu vai otru starptautiskā līguma noteikuma vai jēdziena izpratni. Tas, ka valstij ir saistošs kāds starptautisks līgums cilvēktiesību jomā, nenozīmē to, ka šī valsts ir devusi savu piekrišanu šādā līgumā esošo normu un jēdzienu interpretācijas staipīšanai un plūstošai paplašināšanai no starptautisko organizāciju ekspertu, ierēdņu un komisāru, kā arī teoretizējošu tiesībzinātnieku puses.

Nobeiguma vietā īpaši uzsvēršu: ideoloģisku postulātu apveltīšana ar starptautisku normatīvu spēku draud nonākt pretrunā ar klasiskajām pamattiesībām un suverēno valstu konstitucionālajām pamatvērtībām. Valstīm tomēr ir iespējas pretoties šai “ideoloģiskajai pakļaušanai” vairākos veidos, no kuriem pirmais ir skaidru iebildumu paušana starptautisko līgumu izstrādes procesā, lai novērstu maldīga priekšstata rašanos par valstu konsensu. Ja tas tomēr ir noticis – valstij ir tiesības neparakstīt un/vai neratificēt šādu līgumu, bet, ja tas politiskas kļūdas vai nezināšanas, vai politiska spiediena dēļ ir ticis ratificēts – to denonsēt jeb no tā izstāties.

[1] Pilnais nosaukums – Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Stambulas konvencijas autentiskie teksti angļu un franču valodās pieejami Eiropas Padomes mājas lapā pēc šīs saites: https://www.coe.int/en/web/conventions/full-list?module=treaty-detail&treatynum=210, savukārt latviešu valodās esošais tulkojums pieejams šeit: https://www.coe.int/en/web/conventions/-/council-of-europe-council-of-europe-convention-on-preventing-and-combating-violence-against-women-and-domestic-violence-cets-no-210-translations, kā arī www.likumi.lv [visas saites atsaucēs ir skatītas un pārbaudītas 26.10.2025].

[2] Destutt de Tracy A., Mémoire sur la faculté de penser, lu le 2 floréal an 4. Grām.: Mémoires de l’Institut National des Sciences et des Arts, Tome premier, Paris: Baudouin, Thermidor An VI (1798),  p. 324. Elektroniskā formātā pieejama šeit: https://www.bibnum.education.fr/sites/default/files/destutt-de-tracy-texte.pdf.

[3] Rocher G., L’action sociale. Tome 1 : Introduction à la sociologie générale. Paris : Seuil, 1970, p.127.

[4] Baechler J., Qu’est-ce que l’idéologie ? Paris : Gallimard, 1976.

[5] Viens piemērs no daudziem tūkstošiem: Smith W. J., “When Science (and Media) Becomes Ideology We All Lose”, First Things, 12.05.2008, http://www.firstthings.com/blogs/firstthoughts/2008/12/when-science-and-media-becomes-ideology-we-all-lose.

[6] Rudevskis J., “Klasiskā reālista rokasgrāmata jeb ceļš uz sakārtotu domāšanu”, 2. daļa. Telos.lv, 05.05.2021. Pieejams šeit: https://telos.lv/realista-rokasgramata-2/.

[7] Analytica Posteriora, I § 9; Metaphysica, II § 3. http://classics.mit.edu/Browse/browse-Aristotle.html. Simard E., « Aristote et les caractères généraux d’une théorie scientifique », Laval théologique et philosophique, Vol. 10, no. 2, 1954, p. 157.

[8] Villey M., La formation de la pensée juridique moderne. Paris: P.U.F., 2006, pp. 80-85; t.p.aut., Le droit et les droits de l’homme. Paris: P.U.F., 1983, pp. 39-54.

[9] Puppinck G., La famille, les droits de l’homme et la vie éternelle. Paris:Editions de l’Homme Nouveau, 2015, p. 38.

[10] Sk. Arendt H., The Origins of Totalitarianism. Cleveland, New York: Meridian Books, 1958, pp. 9, 159, 352, 468-472.

[11] Turpat, p. 159.

[12] Par šādu intelektuālu spiedienu sk. Lukianoff G., Unlearning Liberty: Campus Censorship and the End of American Debate. New York: Encounter Books, 2012.

[13] Dupuy P. M., Droit international public. 7e édition. Paris: Dalloz, 2004, p. 1.

[14] Vignal T., Droit international privé. 2e édition. Paris: Sirey, 2011, p. 1, 5; Kropholler J., Internationales Privatrecht. 5. Auflage. Tübingen: Mohr Siebeck Verlag, 2004, S. 1; Bureau D., Muir Watt H., Droit international privé. Tome I. Paris: P.U.F., 2007, pp. 26-27

[15] Carreau D., Droit international public. 8e édition. Paris: Pedone, 2004, p. 33.

[16] Puppinck G., Les droits de l’homme dénaturé. Paris : Les Éditions du Cerf, 2018, pp. 15-31. Fragmentus no grāmatas latviski var lasīt šeit: https://telos.lv/cilvektiesibu-deklaracija-ciena/ un https://telos.lv/starptautiskas-moralas-kartibas-pamati/

[17] Turpat, pp. 31-37.

[18] Rudevska B., “Cilvēktiesību spožums un posts. 2. daļa. Ilūzija”, 28.03.2022. Pieejams šeit: https://telos.lv/cilvektiesibu-posts-2/

[19] Puppinck G., op. cit., pp. 83-90.

[20] Carreau D., Droit international public. 8e édition. Paris: Pedone, 2004, p. 127.

[21]  Sk. 1969. gada 23. maija Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 9. pantu.

[22] Par “gender” jēdzienu un teorijām latviešu valodā sk.: Rudevska B., “Nepateiktais par Stambulas konvenciju”, Jurista Vārds, 2016. gada 7. jūnijs, nr. 23; par angļu valodas juridiskā termina “gender” iespējamiem tulkojumiem latviešu valodā sk.: Rudevska B., Roziņa G., Karapetjana I., “Interpretation of the Concept Gender in Legal Discourse”, Baltic Journal of English Language, Literature and Culture. Vol. 8, 2018, pp. 101-119. Pieejams šeit: https://dspace.lu.lv/server/api/core/bitstreams/d4c9d6bf-4aaf-4ea5-9a60-d2f7ca2e42b4/content

[23] Turpmāk tekstā tiks lietots tikai angļu valodas juridiskais termins “gender”, to netulkojot latviešu valodā.

[24] Sk., piem., ANO Konvencijas par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) 5. pantu, kurā gan nav minēts termins “gender”, bet gan “sievietes un vīrieši”.

[25] Report of the Fourth World Conference on Women. Beijing, 4-15 September, 1995. Pieejams šeit: www.un.org/womenwatch/daw/beijing/

[26] Adolphe J., ““Gender” Wars at the United Nations”, Ave Maria Law Review, 2012, Vol. 11, nr. 1, pp. 15-16.

[27] Turpat, p. 18.

[28] Statement by the President of the Conference on the commonly understood meaning of the term “gender”. Annex IV, p. 218. Pieejams šeit: www.un.org/womenwatch/daw/beijing.

[29] 1998. gada 17. jūlija Romas Starptautiskās Krimināltiesas Statūti: LR starptautisks līgums, Latvijas Vēstnesis, 2002, 28. jūnijs, nr. 97.

[30] Romas Statūtu latviešu valodas tulkojumā termins “gender” tiek tulkots kā “dzimums”.

[31] Atbilstoši “gender” bioloģiskajai jeb dabiskajai teorijai “gender” ir nesaraujami saistīts ar personas bioloģisko dzimumu. Sk. Agnello F., “A New “Gender” Definition in International Law: the Convention on Preventing and Combating Violence against Women and Domestic Violence”, Spanish Yearbook of International Law. 2013-2014, p. 92.

[32] Agnello F., op.cit., p. 99.

[33] Sk. Oosterveld V. The Definition of “Gender” in the Rome Statute of the International Criminal Court: A Step Forward or Back for International Criminal Justice? Harvard Human Rights Journal. 2005, Vol. 18, p. 73, 75.

[34] Sk. Yahyaoui Krivenko E. Sex and Gender in International Human Rights Law Through the Prism of  ‘Women’ Category in Recent Case-Law. Human Rights Law Review. 2024, 24, pp. 1-19.

[35] Saskaņā ar Vīnes konvencijas 31.panta pirmo daļu starptautiskais līgums tulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā un atbilstoši tā objektam un mērķim.

[36] Guidelines on International Protection: Gender-Related Persecution within the Context of Article 1A(2) of the 1951 Convention and/or its 1967 Protocol relating to the Status of Refugees. HCR/GIP/02/01, 7 May 2002. Pieejams šeit: www.unhcr.org.

[37] Office of the Prosecutor of the International Criminal Court. “Policy paper on sexual and gender-based crimes”. June 2014, paras. 25-27, pp. 15-16. Pieejams šeit: https://www.icc-cpi.int/sites/default/files/Policy_Paper_on_Sexual_and_Gender-Based_Crimes-20_June_2014-ENG.pdf

[38] “Gender” sociālā teorija nozīmē to, ka, ja “gender” ir no abiem bioloģiskajiem dzimumiem atrauts sociāls konstrukts, tad tas var leģitīmi mainīties evolūcijas ceļā – arī tiesiskajā regulējumā. Sk. Agnello F., op. cit., p. 91.

[39] Agnello F., op. cit., p. 102.

[40] Sk. EP Ministru Komitejas lēmumu CM/Del/Dec(2011)1111, 2011, 11. aprīlis, 2. punkts. Pieejams šeit: www.coe.int; sk. arī: Council of Europe Committee of Ministers Statutory Resolution (93) 27 on Majorities Required for Decisions of the Committee of Ministers (adopted by the Committee of Ministers on 14 May 1993 as its 92nd Session). Pieejama šeit: www.coe.int

[41] Bulgārijas Konstitucionālās tiesas 2018. gada 27. jūlija spriedums Nr. 13 lietā Nr. 3. Pieejams šeit: https://www.constcourt.bg/bg/act-6340

[42] Bulgārija parakstīja Stambulas konvenciju 2016. gada 21. aprīlī. Sk. Eiropas Padomes mājas lapā: https://www.coe.int/en/web/conventions/full-list?module=signatures-by-treaty&treatynum=210

[43] Report of the International Law Commission. Seventy-first session, 2019, (A/74/10). United Nations General Assembly Official Records, pp. 45-46. Pieejams šeit: https://legal.un.org/ilc/reports/2019/english/a_74_10_advance.pdf

[44] Sk.: ibid, p. 45, 46; Yahyaoui Krivenko E., op. cit., p. 7 ; Albertson Fineman M., “Feminist Legal Theory”, Journal of Gender, Social Policy & The Law, Vol. 13, no. 1, pp. 13-23.

[45] Rubio-Marin R., Morgan M. I., “Constitutional Domestication of International Gender Norms: Categorizations, Illustrations, and Reflections from the Nearside of the Bridge”, Gender and Human Rights (ed. by Knop K.). Oxford: Oxford University Press, 2004, pp. 119-129.

Pārrpublicēts no telos.lv

Novērtē šo rakstu:

0

0