Nākamsezon virslīgā būs 12 komandas?
Tādas runas ir dzirdētas. Laikam tomēr nav korekti par to publiski runāt, kamēr komandas spēkojas par palikšanu un vajag tomēr rūpīgāk izsvērt, cik tas būs lietderīgi. Tā sauktā Solidaritātes fonda naudas ienākšana futbolā ir viens, bet virslīgas kopējais līmenis un intriga turnīra tabulā – pavisam kas cits. Vai mums ir pietiekami daudz pašmāju spēlētāju, kas atbilst virslīgas līmenim? Vairākās komandās ir vairāki aizdoti spēlētāji (plus vēl tā sauktās slēptās aizdošanas…), bet – no otras puses – kāpēc laist garām naudu, kas ienāks Latvijas futbolā no Solidaritātes fonda? Ne jau no komandu skaita palielināšanas virslīgā pēkšņi augs vietējo spēlētāju meistarība un līmenis (būs iespēja lielākam pašmāju spēlētāju skaitam spēlēt virslīgā – to nevar noliegt), tas būs atkarīgs no darba ar bērniem un jauniešiem, no darba klubu akadēmijās, no pašu jauno spēlētāju mērķtiecības un centības, no tā, cik prasmīgi un tālredzīgi līdzekļi tiks izmantoti. Horvātijā, piemēram, kuras izlase pēdējos divos Pasaules kausa finālturnīros bija otrajā un trešajā vietā, virslīgā arī ir desmit komandas. Tā ka, pirms pieņemt lēmumu, derētu vispusēja un plaša analīze. Katrai sistēmai ir plusi un mīnusi, jāizvēlas tā, kas mums ir visnoderīgākā pašreiz. Žēl būs jebkuras komandas, kas pametīs virslīgu, taču tāds pašreiz ir nolikums.
Praktiski zināms labākais vārtu guvējs – Darko Lemajičam no RFS ir 28 gūti vārti un viņš trešo reizi acīmredzot kļūs par labāko vārtu guvēju. Tuvākajiem sekotājiem Džibrilam Gejam – 19, bet Jānim Ikauniekam (RFS) un Ingaram Pūlim – pa 18 vārtiem, turklāt Pūlis noraidījuma dēļ pēdējā spēlē nepiedalīsies. Vai Lamajičam izdosies sasniegt 30 vārtu robežu? Līdz šim pēdējo reizi 30 vārtus vienā virslīgas čempionātā 2009. gadā guva Kristaps Grebis no “Liepājas metalurga”.