Daugavpils teātris gatavo jauniestudējumu, kas sola ne tikai dziļi aizkustināt, bet arī raisīt pārdomas par cilvēka spēju izdzīvot un atrast taisnīgumu pat visatstātākajos dzīves brīžos. Drīzumā, 15. novembrī, uz lielās skatuves pirmizrādi piedzīvos sengrieķu dramaturga Eiripīda slavenā traģēdija “Hekube”, kas uzvesta unikālā latgaliešu valodā. Šis notikums iezīmē nozīmīgu brīdi gan teātra vēsturē, gan latgaliešu kultūras attīstībā, jo sevišķi tādēļ, ka iestudējumu veido un diriģē režisore no Francijas, Tatjana Stepančenko-Bogdana, kurai šī ir debija Latvijā. Viņas starptautiskā pieredze un radošā vīzija sola ienest jaunu elpu klasiskajā dramaturģijā, piešķirot tai negaidītu un spēcīgu latgalisku skanējumu.
Traģēdijas dziļums un Hekubes liktenis
“Hekube” ir ne vien izcils Eiripīda darbs, bet arī spēcīgs stāsts par kara postošajām sekām un cilvēka izturības robežām. Izrādes darbība norisinās neilgi pēc Trojas krišanas, laikā, kad karalienes Hekubes dzīve ir sagrauta. Viņa ir zaudējusi visu: vīru, troni, brīvību, un, kas vissāpīgāk, gandrīz visus savus bērnus. Šķiet, ka ciešanu kauss ir pilns, taču liktenis Hekubei sagādā vēl vienu, gandrīz neizturamu triecienu – nepiedodamu nodevību. Šī nodevība nevis salauž Hekubi, bet gan dzemdē viņas sirdī dedzīgas alkas pēc taisnīgas atmaksas. Tas ir stāsts par pārveidi no upura par likteņa noteicēju, par spēju atrast sevī spēkus turpināt cīņu, pat kad šķiet, ka viss ir zudis. Šis dziļi emocionālais sižets pēta cilvēka spēju izturēt pārbaudījumus, meklēt un pieprasīt taisnīgumu pat vissarežģītākajos dzīves apstākļos.
Aktrise Jūlija Ļaha, kura atveidos Hekubes titullomu, uzsver lugas satriecošo aktualitāti mūsdienās. Viņa pauž, ka Eiripīda darbs vēsta ne tikai par kara ēnu, kas sniedzas pāri cilvēkiem vēl ilgi pēc tā beigām, bet arī par cilvēka neiedomājamo iekšējo spēku. “Saskaroties ar grūtībām, cits salūst un aprok sevi, vēl dzīvam esot, bet kāds pat lielākajā bezizejā atrod sevī spēkus,” pārdomās dalās Ļaha. “Hekubē ir milzīga dzīvotgriba, viņa ir cilvēks, kurš, par spīti visam, nepadodas.” Aktrise arī piebilst, ka Hekubes tā dēvētā atriebība patiesībā ir “rīcības nesoša reakcija uz apkārt valdošo netaisnību”, jo pastāv morāles likumi, kurus pārkāpjot, cilvēki pārtop par “nezvēriem”. Taču Hekube, ieraugot apkārtesošo vienaldzību un bezdarbību pret šādiem pārkāpumiem, pat būdama verdzenes statusā, ar savu rīcību parāda, ka taisnībai ir jābūt.
Starptautiska komanda un latgaliskais skanējums
Iestudējuma veidošanā piedalās talantīga un starptautiska radošā komanda, kas piešķir projektam īpašu vērtību. Režisore Tatjana Stepančenko-Bogdana, kura ir absolvējusi prestižo Maskavas A. Lunačarska Valsts teātra mākslas institūtu (GITIS), ir uzkrājusi plašu pieredzi, strādājot gan teātra, gan kino projektos Vācijā un Francijā, kā arī pasniedzot aktiermeistarību. Viņas debija Latvijā ar šo iestudējumu sola ienest jaunas perspektīvas un radošus risinājumus. Scenogrāfiju veido Lietuvas mākslinieks Marjus Jacovskis, kurš šogad tika godalgots ar ordeņa “Par nopelniem Lietuvas labā” Bruņinieka krustu, apliecinot viņa augsto profesionālo meistarību. Kostīmu māksliniece ir Inga Bermaka, bet gaismu mākslinieks – Sergejs Vasiļjevs. Šī radošā sadarbība starp māksliniekiem no dažādām valstīm sola bagātīgu un vizuāli iespaidīgu izrādi.
Daugavpils teātris jau gadiem ir pazīstams ar savu centienu uzturēt un attīstīt latgaliešu valodu un kultūru, piedāvājot skatītājiem iestudējumus arī šajā valodā. Šī tendence ir apliecinājums teātra profesionālajai briedumam un spējai uzņemties izaicinošus projektus, balstoties uz pasaules mēroga dramaturģijas materiāliem. Izrāde “Hekube” latgaliski ir ne tikai nozīmīgs notikums teātra dzīvē, bet arī svarīgs solis latgaliešu kultūras dzīvā spēka saglabāšanā un attīstībā. Latgaliešu valoda izrādē kļūst par daudzbalsību, kas palīdz veidot spēcīgas emocionālās saites ar auditoriju, nostiprinot latgaliešu valodas lomu kā izteiksmes līdzekli un tiltu starp pagātni un nākotni, starp individuālo un kolektīvo apziņu.
“Hekube” kļūs par režisores Tatjanas Stepančenko-Bogdanas pirmo nozīmīgo darbu Latvijas teātra vidē, un tās iestudēšana latgaliski piešķir tai papildu dimensiju. Izrādes darbība risinās neilgi pēc Trojas kara beigām, un Hekubes liktenis ir bēdīgs – zaudēti tuvinieki, izpostīta dzimtene un samazināta brīvība. Tomēr, saskaroties ar nodevību un vēl lielākām sāpēm, viņas dvēselē neatlaidīgi deg alkas pēc taisnīgas atmaksas. Tas ir stāsts par cilvēka spēju atrast iekšējo spēku un cīnīties par taisnību, pat tad, kad šķiet, ka viss ir zaudēts.
Daugavpils teātris, īpaši ar šo iestudējumu, apliecina savu gatavību ne tikai izklaidēt, bet arī uzdot sarežģītus jautājumus un piedāvāt dziļākas teātra pieredzes. Šis iestudējums ir nozīmīgs solis uz priekšu latgaliešu kultūras attīstībā, demonstrējot, kā valoda var kļūt par tiltu starp pagātni un nākotni.