Kā uzsver prezidents, nav strīda, ka Saeima, pastāvot noteiktiem apstākļiem un paveiktiem priekšdarbiem, var lemt par izstāšanos no starptautiska līguma atbilstošā procedūrā. “Diemžēl nākas secināt, ka nav paveikti nepieciešamie priekšdarbi, lai šāda izstāšanās būtu pienācīgi pamatota,” norāda Rinkēvičs.
Likums tika pieņemts pagājušajā nedēļā ar opozīcijas un Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) balsīm.
Likumprojektu iesniedza opozīcijas partija “Latvija pirmajā vietā” (LPV), bet to atbalstīja arī citas opozīcijas partijas – NA, “Apvienotais saraksts” (AS) un “Stabilitātei”, kā arī valdošajā koalīcijā esošās ZZS politiķi. Izstāšanos no konvencijas neatbalstīja valdošās koalīcijas partijas “Jaunā vienotība” un “Progresīvie”.
Par izstāšanos nobalsoja 56 deputāti, pret bija 32 JV un “Progresīvo” politiķi, bet divi deputāti – Igors Rajevs un Didzis Šmits – atturējās. Debates par likumprojektu ilga vairāk nekā 13 stundas.
Gan daudzas nevalstiskās organizācijas, gan partijas JV un “Progresīvie” iepriekš iesniedza prezidentam aicinājumu šo likumu neizsludināt un nodot Saeimai otrreizējai caurlūkošanai.
Aizvadītajā trešdienā protests pret izstāšanos no konvencijas pie Saeimas pulcēja ap 5000 cilvēku, kļūstot par vienu no daudzskaitlīgākajiem pēdējos gados. Šonedēļ Latvijā un ārvalstīs gaidāmi jauni protesti.
Pagājušās nedēļas ceturtdienā pie parlamenta notikušais pikets par konvencijas denonsēšanu pulcēja ap 20 cilvēku.
Vairums ekspertu un nevalstisko organizāciju, kas strādā ar vardarbības novēršanas jautājumiem, iebilst pret ieceri izstāties no konvencijas, paužot bažas, ka tas mazinās cietušo aizstāvēšanu pret vardarbību un negatīvi ietekmēs Latvijas starptautisko tēlu Rietumu sabiedroto acīs.
Latvijā Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb tā dēvētā Stambulas konvencija stājās spēkā pagājušā gada 1. maijā. Tas ir starptautisks līgums, kas paredz, ka tā dalībvalstīm ir jāizstrādā saskaņota politika, lai labāk varētu aizsargāt sievietes no visu veidu vardarbības, kā arī sievietes un vīriešus no vardarbības ģimenē. Tostarp dalībvalstīm ir jānodrošina cietušajiem vispusīga palīdzība un aizsardzība, krīzes centri, krīzes tālrunis, kas darbojas diennakti, specializētie atbalsta centri no seksuālas vardarbības cietušām personām, jāaizsargā un jāatbalsta bērni, kas ir vardarbības liecinieki.