Ja pasaulē pastāv vieta, kur Austrumi un Rietumi ne tikai satiekas, bet saplūst ekstāzē, tad tā ir klasiskā mūzika. Šādu piemēru ir daudz, piemēram, itāļu klasikas citadele – Milānas “La Scala”, kuru drīzumā vadīs korejietis Mjangvans Čangs. Bet mums nav jābrauc uz Itāliju. 6. novembrī Latvijas Nacionālajā teātrī notiks solokoncerts, kurā uzstāsies Behzods Abduraimovs – uzbeku pianists ar pasaules slavu, fenomenālu tehniku un pārsteidzošu spēju uz skatuves būt gan eņģelim, gan reizumis arī dēmonam.
Kādā recenzijā par jums raksta, ka esat dzimis liriķis, citā – ka jūsu talants ir pilnīgi dēmonisks. Kā jūs pats sevi redzat? Vai esat atradis vārdus, lai sevi raksturotu kā pianistu?
Par to nekad neesmu domājis, un man arī neviens nav jautājis. Kad vajag, cenšos būt lirisks, bet, kad vajag drāmu, tad to dodu. (Smejas.) Lai pēc iespējas labāk atbilstu komponista iecerēm. Tik vien.
Lasiet arī
Jūsu profesija ir ļoti specifiska: jūs daudz laika pavadāt ar sevi un instrumentu un uz skatuves bieži vien esat viens. Vai tas jums ir kļuvis par ieradumu? Vai ģimeni ņemat līdzi koncertbraucienos?
Ar ģimeni ceļoju ļoti reti, jo maršruti parasti ir sarežģīti. Piemēram, šonakt es lidoju no Taškentas uz Baku, ierodos pulksten 5 no rīta, pulksten 11 man ir mēģinājums, nākamajā dienā vēl viens mēģinājums, vakarā spēlēju ar orķestri un, kad tas beidzas, sēžos lidmašīnā un dodos uz Čikāgu, nākamajā dienā sniedzu koncertu, pēc tam lidoju uz Rīgu…
Zināt, dažkārt domāju, ka pat tad, ja cilvēks atpūšas, viņam ir grūti izturēt tādus ceļojumus. Bet mūziķiem tas ir ierasts. Protams, tas nav viegli. Un vēl gribu uzsvērt: mēs, pianisti, pie instrumenta pavadām daudz vairāk laika nekā citi solisti – vienkārši tāpēc, ka mums ir vairāk nošu, vairāk faktūras, vairāk visa. Es noteikti negribu teikt, ka spēlēt klavieres ir grūtāk nekā vijoli vai čellu. Tas ir kas cits. Bet, pēc maniem novērojumiem, mēs patiešām trenējamies vairāk nekā citi.
Jūs bijāt jaunākais no četriem bērniem ģimenē, un jūs visus klavieres mācīja spēlēt mājās. Vai jums pašam tas patika? Jūs taču redzējāt un dzirdējāt, kā tas ir.
Man gribējās! Jo mājās es dzirdēju izcilu mūziku. Es dzirdēju Frideriku Šopēnu, Sergeju Rahmaņinovu, Pjotru Čaikovski – tas mani ļoti fascinēja, mani aizrāva visi šie orķestra un klavieru skanējumi, visas nianses, visa virtuozitāte. Lai gan, godīgi sakot, neviens bērns nepriecājas par vairākām stundām pie instrumenta. (Smejas.)
Kad mamma māca klavieres un māsa mācās konservatorijā, vai ģimenē pastāvīgi tiek runāts par mūziku?
Nu, jā, 80 procentus laika, iespējams. (Smejas.) Vai pat vairāk.
Foto: Publicitātes foto
Vai bērnībā reizēm jutāties kā upuris, jo bija tik daudz jātrenējas?
Tas notika, jā. Nezinu, cik nopietni tas bija, bet atceros, kā mamma reiz man teica: “Negribi – pārstāj. Ej uz citu skolu, vispār nepieskaries instrumentam.” Man bija apmēram deviņi gadi. Sākumā ļoti priecājos, ka vairs nebūs jāmācās. Bet pēc dažām stundām kļuva ļoti, ļoti skumji. Man kaut kā pietrūka. Es gāju, apsēdos pie klavierēm un sāku spēlēt.
Vai tad arī gribējās būt uz skatuves?
Jā. Man gribējās spēlēt cilvēkiem jau pirmajā koncertā: man bija astoņi gadi, es spēlēju ar orķestri, izpildot Mocarta “Rondo”, un man patika. Es jutu atbildību, protams, biju satraukts, bet man patika! (Smejas.) Visvairāk man patika tas, ka cilvēki atnāca un klausījās mūziku, ko es spēlēju. Tas ir brīnišķīgi!
Vai uz skatuves jums vienmēr ir ērti?
Ļoti reti.
Kāpēc?
Tas ir milzīgs adrenalīns, emociju uzplūdums. Ja padomā, mūsu darbs – ja to dari patiesi – ir kāpt uz skatuves un izraut dažādas emocijas no dažādiem cilvēkiem, neskatoties uz savu stāvokli. Tā es to redzu.Īpaši, kad runa ir par solokoncertu: tev būtībā jāstāsta ļoti interesanta, gara pasaka vārds vārdā un jāpiesaista klausītāji.
Es atceros, kā to darīja Aleksejs Sultanovs (leģendārs uzbeku pianists, miris jauns). Pēc viņa Rīgas koncerta radās sajūta, ka viņš valdīja pār katru zālē esošo. Viņš tajā brīdī bija kā karalis un dievs.
Protams. Viņam bija neticama enerģija, vienkārši traka.
Un viņš man pēc tam teica — viņa prātā nemaz nebija domas kādu iekarot.
Protams. Mērķis nav šāds. Mūzika pati iekaros klausītāju, ja tā tiek dāvāta kvalitatīvi, pareizāk sakot, ja tā tiek nodota daudz dziļāk nekā vienkārši kvalitatīvi. Mērķis ir ļaut mūzikai runāt pašai par sevi. Jēgas iekarot, pārņemt vai pakļaut nav. Absolūti.
Kā jūs domājat, vai šobrīd stereotipu vara ir stipra? Vai solistiem jāatbilst klausītāju un kritiķu gaidām – spēlēt Debisī “Mēnesgaismu” maigi, uz pirkstu galiem, Bahu bez pedāļa utt.? Vai pastāv standarti, kuriem jāseko, lai nevienu nesamulsinātu? Un cik liela ir individuālās interpretācijas daļa?
Es saprotu jūsu jautājumu, bet domāju, ka tagad ir tik daudz izcilu un savstarpēji atšķirīgu mūziķu, ka visi stereotipi kaut kā ir izzuduši… un vienlaikus nav izzuduši. Kāds spēlē pilnīgi brīvi, bet pārliecinoši – un visiem patīk, kāds turas pie tradīcijām. Kā es uz to skatos? Mani mācīja – īpaši Staņislavs Judeničs (uzbeku izcelsmes ASV profesors un pianists, Van Klīberna starptautiskā konkursa laureāts) – pirmkārt būt godīgam pret komponistu. Skaidri saprast, ko viņš gribēja. Un pēc tam pieņemt lēmumus. Galu galā viss tomēr iet caur manām rokām un galvu – tā ir interpretācija, mans personīgais viedoklis, mans redzējums.
Bahu, piemēram, es ne tik bieži spēlēju no skatuves, bet, kad spēlēju, pievienoju pedāli. Nedaudz, lai būtu stilā, bet nepieciešamības gadījumā – pievienoju. Ko teikt? Bahs patiešām nezināja, kā mūsu instruments skanēs, rakstot savus darbus, viņš to nezināja. Klavieru vēl nebija. Tāpēc – vajadzīgs pedālis vai nē, tas ir sarežģīts, atvērts jautājums.
Un vēl par gaidām. Kā jūs domājat, ko no jums kā mūziķa ar Āzijas saknēm gaida? Neparastu skatījumu uz lietām? Asāku harmonisko uztveri – jo Austrumu mūzika domā citādi nekā Rietumu, smalkāk, ceturtdaļtoņos, un to skalas sistēma ir pilnīgi cita?
Pat nezinu. Varbūt zeme, kurā es piedzimu, Uzbekistāna, devusi man nedaudz citu temperamentu, bet varbūt es kļūdos.
Jums nesen palika 35. Ko vecums un pieredze dod mūziķim? Ko, iespējams, atņem?
Ja runājam par tehnisko pusi, ar gadiem instrumenta pārvaldība, pieradums pie tā un kontrole uzlabojas. Arī nāk – nezinu, vai pareizi saku, – nobriešana, tāds kā iekšējais stienis palielinās, kļūst smagāks spēlē. To īpaši jūt, klausoties savus ierakstus, kas veikti pirms pieciem, desmit gadiem: tad tas bija labi attiecīgajam vecumam, sevi nevari pārspēt, bet tagad viss skan citādi.
Nāk arī gudrība, Behzod. Sauksim lietas īstajos vārdos.
(Smejas.) Ceru.
Jūs daudzus gadus dzīvojāt Amerikā…
Tagad vairāk dzīvoju Taškentā, lai gan, protams, ceļoju uz Ameriku – koncertēt. Bet, zināt, mēs, mūziķi (vismaz es), patiesībā dzīvojam savā pasaulē. Mājas, piemēram, man ir noteikts cilvēku loks, ar kuriem es sazinos, ir klavieres, pie kurām trenējos. Amerikā man joprojām ir mājas, es tur arī esmu, tikai tagad retāk. Un tur arī ir mani cilvēki un mans instruments. Bet, saprotat, pats māju sajūtas jēdziens mūziķiem pazūd. Jo pastāvīgi esam ceļā. Pārāk ilgi esi mājās – tas nedaudz nomāc. Pārāk daudz ceļo – gribas mājās. Tāds paradokss. Ar to ir jāsamierinās.
Vai Taškentā jūs atpazīst uz ielas? Jūs taču dēvē par nacionālo dārgumu.
(Smejas.) Dažreiz atpazīst, bet ne tik bieži. Klasiskā mūzikā, ja tā padomā, interesē mazāk nekā 1 % planētas iedzīvotāju. Tas ir šaurs, mazs loks…
Foto: Andrejs Strokins. Behzods Abduraimovs koncertā ar “Sinfonietta Rīga”
Daudzveidīgs? Vai tur visi vienādi? Kā jums, piemēram, patīk latviešu publika, latviešu mūziķi? Vai viņi bija tādi, kā jūs gaidījāt, pirms pirmoreiz ieradāties?
Es jutu jau iepriekš, ka viss būs lieliski. Es divas reizes esmu spēlējis pie jums, un tie bija divi pilnīgi atšķirīgi koncerti – pirmoreiz es spēlēju ar orķestri “Sinfonietta Rīga” Ludvigu van Bēthovenu, otro reizi – ar tiem pašiem mūziķiem Sergeju Prokofjevu, tāds milzīgs kontrasts! Es biju tik sajūsmināts – kāds stils! Viss kārtībā! Jūsu publika ir īpaša. Ļoti uzmanīga. Man šķita, ka visi zālē zina mūziku, ko klausās. Viņi noteikti zina, uz ko nāk. Izglītota publika – un tajā pašā laikā neticami sirsnīga un pateicīga. Kopumā no Rīgas palikušas brīnišķīgas atmiņas.
Vai ir kaut kas, ko jūs mīlat vairāk par mūziku?
Droši vien tikai savus tuviniekus.
6. novembrī Behzods Abduraimovs Latvijas Nacionālajā teātrī izpildīs programmu, kurā iekļauti Johanesa Brāmsa, Ferenca Lista, Kloda Debisī, Karla Černi un Igora Stravinska darbi. Koncerta organizators – starptautiskā producentu kompānija “Winstag Production, OU”. Biļetes uz koncertu nopērkamas “Biļešu paradīzes” kasēs.
Seko “Delfi” arī Instagram un YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit