Vardarbība ģimenē ir vesela sistēma. Sieviete, kas cieš no vardarbības, pati var kļūt vardarbīga pret saviem bērniem. Vardarbīgu uzvedību mēs iemācāmies – tāpat kā ēst ar karoti vai staigāt, skatoties, kā to dara cilvēki, kas ir mums apkārt, Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” norādīja Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes psiholoģe Dace Landmane un Valsts probācijas dienesta Probācijas programmu nodaļas vadītāja Krista Skara.
Vardarbība ģimenē nereti tiek normalizēta
“Ģimenes studija”
Izgaismo pieredzi un viedokļus par aktuālām ģimenes attiecību, veselības un izglītības tēmām.
Klausies podkāstā sev ērtā laikā un šādās lietotnēs – Spotify, Apple. Jauna epizode katru darba dienu. Epizodes garums 50 minūtes.
Vardarbībai var būt daudz un dažādi cēloņi. Mūsdienās tas ir plašs jēdziens. Varam runāt gan par emocionālu vardarbību pret otru cilvēku, gan fizisku, ekonomisku un seksuālu. Līdz ar to arī cilvēki, kurus ieliekam kategorijā “varmākas”, var būt ļoti dažādi un ar dažādām uzvedības izpausmēm, norādīja Landmane.
“Sākot ar emocionālu aizskārumu, beidzot ar ļoti smagiem miesas bojājumiem un arī ar personas nāvi. Līdz ar to es negribētu teikt, ka visi šie vardarbības veicēji ir vienādā kategorijā liekami. Tā nav monogāma grupa, tā ir ļoti variatīva grupa ar dažādām izpausmēm,” Landmane pauda.
Vardarbība pēc definīcijas ir varas un kontroles ļaunprātīga izmantošana – kaitēt, darīt pāri, mocītu otru cilvēku, un visur, kur ir asimetriskas varas attiecības, vardarbības potenciāls ir klātesošs, pauda sociālantropoloģe, Latvijas Universitātes docente Zane Linde-Ozola.
“Tas var būt vīrietis pret sievieti, skolotājs – skolēns, vecāks – bērns. Proti, visur, kur ir šī varas asimetrija, šis vardarbības potenciāls ir iespējams, taču kāds to izmanto, bet kāds – neizmanto,” Linde-Ozola norādīja.
Ir iemesls, kādēļ vardarbība ir tik izplatīta. Cilvēki nereti nosliecas par labu vardarbībai, jo tas ir efektīvs veids, kā panākt savu – kā iegūt taisnības un apmierinājuma sajūtu, kā iegūt varu.
“Pirmkārt, ļoti daudzi varmākas darbojas ar pārliecību, ka viņiem ir tiesības uz vardarbību, ka tas ir kaut kas, kas viņiem pienākas.
Tas ir veids, kā noturēt savas varas pozīcijas, tas ir veids, kā noturēt kaut kādu taisnības sajūtu, kā cīnīties par kaut kādu savu atriebību vai atmaksāšanu,” skaidroja Linde-Ozola.
Ņemot vērā, ka vardarbība ir efektīvs veids, kā varmākām sasniegt mērķus, turklāt to pavada pārliecība un sajūta, ka viņiem uz to ir tiesības, ir ārkārtīgi grūti izaicināt šo uzvedību un mainīt šo cilvēku pārliecību, ka ir jāizmanto citi uzvedības modeļi attiecību veidošanā ar saviem partneriem, bērniem un citiem sabiedrības locekļiem.
“Turklāt, ja mēs runājam par vardarbību ģimenē vai vardarbību intīmo partneru starpā, protams, ka tas ir ilgstošs process, kur šī vardarbība lēnā garā tiek normalizēta, akceptēta un kļūst par ļoti ikdienišķu dzīves un attiecību sastāvdaļu,” norādīja Linde-Ozola.
Vardarbība ģimenē ir vesela sistēma
Konfliktsituācijas risināt ar vardarbības palīdzību cilvēks iemācās no tā, ko redz apkārt, bet arī no savas pieredzes un tiem attiecību modeļiem, kas kalpojuši par piemēru.
“Ļoti daudzos gadījumos tas tiek arī apbalvots, sakot, piemēram, – nu, tu esi kārtīgs vecis, re kā tu parādīji tai savai sievietei vietu, malacis, tā turpināt… To pašu mēs redzam arī plašākās sociālajās normās, kur tas ir tā kā sagaidāms, ka vīrietis būs galvenais, un viņš noteiks un lems, un visi, kas mēģinās apstrīdēt vai gāzt viņu no šīm varas pozīcijām, saņems pēc nopelniem,” skaidroja Linde-Ozola.
Tiesa, ka vīrieši biežāk būs fiziski vardarbīgi, kamēr sievietes biežāk slieksies uz emocionālās vardarbības pusi, taču vardarbība ģimenē ir vesela sistēma, uzsvēra Landmane, kurā varmākas un cietušā lomas nereti savijas kopā un mainās.
“Vienā situācijā cilvēks var būt cietušais, bet tajā pašā laikā vardarbīgs pret saviem nepilngadīgajiem bērniem, tāpēc jautājumi par vardarbību ģimenē ir ļoti kompleksi jautājumi,” norādīja Landmane.
Valsts probācijas dienesta Probācijas programmu nodaļas vadītāja Krista Skara papildināja vardarbības definīciju, uzsverot, ka tā tiek pielietota mērķtiecīgi, lai nodarītu pāri un tādejādi kaut ko gūtu savā labā. Vardarbība nav nejauša.
“Savukārt runājot par dzimumu sadalījumu, pārstāvot kriminālsoda izpildi, es domāju, tas nebūs pārsteigums, ka lielākā daļa, kas nonāk par vardarbību valsts probācijas dienestā, tie ir vīrieši – pilngadīgi vīrieši. Mazs, ļoti mazs procents ir sievietes. Ja runājam par sievietēm, visbiežāk tā ir vardarbība pret nepilngadīgajiem – tātad pret bērniem. Ja runājam par vīriešiem, tie ir tīši, smagi miesas bojājumi,” norādīja Skara.
Valstij jābūt pietiekami daudz instrumentiem
Varmākas psiholoģiski emocionālais profils nereti ir ļoti sarežģīts. Viens faktors viennozīmīgi ir jau minētā attieksme un pārliecība, kas attaisno vardarbību, bet tā ir tikai viena komponente.
Vēl viens ārkārtīgi svarīgs mainīgais ir apreibinošu vielu lietošana, bet tikpat noteicošs ir reālu prasmju trūkums risināt problēmas un runāt par to, kas notiek, skaidroja Skara. Šie visi ir faktori, kurus, ieguldot darbu un saņemot palīdzību, ir iespējams mainīt, mazināt vai pat novērst.
“Taču es gribu teikt, ka tai palīdzībai jābūt ļoti kompleksai un orientētai uz konkrētu problēmu. Policijā nonākušie cilvēki, kas iekrīt tajā blokā “vardarbības veicējs”, būs dažādi – tur būs gan krimināllikuma pārkāpumi, gan administratīvie pārkāpumi, gan pagaidu aizsardzība pret vardarbību. Mums tas spektrs un mērķgrupa ir ļoti plaša,” skaidroja Landmane.
Līdz ar to arī ārstēšanas vai palīdzības metodes jāpielieto mērķtiecīgi – atbilstoši konkrētajām vajadzībām.
“Tad, ja viņš nonāk probācijā, ieslodzījumu vietā, tā jau ir pavisam cita mērķgrupa. Pie mums policijā, vēlreiz uzsvēršu, nonāk arī cilvēki no izsaukumiem, kur ir pagaidu aizsardzība, kur ir lēmumi par nošķiršanu. Mums tā grupa ir daudz plašāka,” norādīja Landmane.
Viņas teiktajam pievienojās arī Skara: “Grupa noteikti ir plaša, tāpēc arī no mūsu puses mēs saprotam, ka valstij ir jābūt pietiekami daudz instrumentiem, lai sekmīgi atrastu vajadzīgo, precīzāko, lai strādātu gan ar policijā nonākušajiem, gan probācijas dienestā nonākušajiem. Katram ir jābūt šiem instrumentiem, ko tad mēs ar viņu darīsim.”
Vardarbīgu uzvedību iemācāmies
Turklāt, Skara papildināja, noteikti nedrīkst aizmirst par prevencijas pasākumiem, lai cilvēki līdz vardarbībai vispār nenonāktu, un šajā sadaļā skaidrojošais un izglītojošais darbs jāsāk jau agrā bērnībā.
“Vardarbīgu uzvedību mēs iemācāmies. Viselementārākais piemērs, es domāju, ir kā mēs iemācāmies ēst ar karoti vai staigāt uz divām kājām – mēs skatāmies, kā to dara cilvēki, kas ir mums apkārt.
Bērni ārkārtīgi ātri iemācās konfliktus risināt bļaujot, ārkārtīgi ātri iemācās sevi aizstāvēt, augot vardarbīgā ģimenē. Ja ne piedzīvojot, tad arī skatoties materiālus par vardarbīgu uzvedību ļoti ātri to var iemācīties, jo tas, kas kļūst skaidrs, ka tas ļauj ātrāk panākt savu,” skaidroja Skara.
Jo ilgāk cilvēks nesaņem nosodījumu vai nepiedzīvo savas vardarbīgās uzvedības sekas, jo spēcīgāk tā nostiprinās. Līdz ar to laicīga iejaukšanās un prevencija ir ārkārtīgi būtiska vardarbības mazināšanā un novēršanā.
“Atsaukšos uz tādu teicienu, ko ir teicis mans kolēģis, – ja bērni neciestu no vardarbības, mums būtu tukšas ieslodzījumu vietas.
To ir ārkārtīgi svarīgi saprast, ka vardarbīga uzvedība, agresīva uzvedība ir lipīga – to mācās, to vēro, un tā ir lipīga tāpēc, ka ir efektīva,” norādīja Skara.
Būtu labi, ja mēs sāktu domāt
Klīniskā un veselības psiholoģe, krīzes centra “Skalbes” valdes locekle Santa Laimiņa-Rubene piekrita, ka visbiežāk cilvēki par savu uzvedību sāk aizdomāties tad, kad sastopas ar savas rīcības sekām.
“Mēs sabļaujam, pagrūžam, iesitam, manipulējam, bet tad pēkšņi tas otrs cilvēks, piemēram, vairs nevēlas ar mums dzīvot kopā. Vai tas bērns parāda to uzvedību, piemēram, bērnudārzā pagrūžot vai iesitot kādam. Tad mēs varbūt arī sākam domāt… Būtu ļoti labi, ja mēs kā sabiedrība vai katrs kā indivīds sāktu domāt, kāda ir tā mana uzvedība, kam tā ir pielipusi un ko es ar to savu uzvedību esmu nodarījis,” skaidroja Laimiņa-Rubene.
Taču uz to, protams, ir spējīga tā sabiedrības daļa, kas prot reflektēt – paskatīties uz sevi un savu uzvedību no malas, apzināties, kā mana uzvedība sabiedrībā un ģimenē ietekmē apkārtējos, un vajadzības gadījumā arī meklēt palīdzību.
“Tā ir sabiedrības daļa, ko mēs sagaidām, kas ir gatava zvanīt, piemēram, uz vardarbības mazināšanas tālruni, un to arī mēs redzam, ka tajā brīdī, kad tiešām jau ir nošķiršanas lēmums vai ir izsaukta pirmoreiz policija un pateikts, ka mēs jūs nošķirsim, ka šis nav normāli, kas šajā ģimenē notiek, vai, piemēram, sāk interesēties sociālais dienests un bāriņtiesa, jo ar bērniem ir kaut kādi izaicinājumi, tad cilvēks sāk domāt – okey, kas ar mani notiek, un tad šī sabiedrības vai vardarbības veicēju daļa ir gatava skatīties, ko mainīt un kādi ir tālākie soļi,” stāstīja Laimiņa-Rubene.