3. novembrī pāvests celebrēja Svēto Misi par gada laikā mūžībā aizgājušajiem kardināliem un bīskapiem, kā arī par savu priekšgājēju, pāvestu Francisku. Leons XIV atzīmēja, ka pateicoties Jubilejai, šīs atceres svinības iegūst īpašu garšu, proti, kristīgās cerības garšu.

Inese Šteinerte – Vatikāns

Atsaucoties uz Lūkasa Evaņģēlija fragmentu (24,13-35) par mācekļu tikšanos ar Jēzu ceļā uz Emmausu, pāvests norādīja, ka tajā attēlots cerības svētceļojums, kā arī visa šī Svētā gada jēga. Mācekļu izejas punkts ir nāves pieredze tās visbrutālākajā veidā. Tā ir vardarbīga nāve, kas nogalina nevainīgo un tādējādi atstāj mācekļus bez cerības, izmisušus, zaudējušus drosmi. Arī mūsu dienās ir tik daudz cilvēku, tā dēvēto “mazo”, kuri gūst šādas šausminošas nāves traumu. Dievs Tēvs šādu nāvi nevēlas. Viņš sūtīja pasaulē savu Dēlu, lai no tās mūs atbrīvotu. Tikai Kristus var nest uz sevis un sevī šo trūdošo nāvi, pats būdams tās neskarts. Tikai Viņam ir mūžīgās dzīves vārdi (sal. Jņ 6,68).

Kad Jēzus ņem maizi savās rokās, kas bija piekaltas krustā, kad Viņš to svētī, lauž un sniedz mācekļiem, viņu acis atveras, viņu sirdīs uzplaukst ticība un līdz ar ticību jauna cerība. Tā vairs nav cerība, kas viņiem bija iepriekš un ko viņi bija pazaudējuši. Tā ir jauna realitāte, dāvana, Augšāmcēlušā žēlastība. Tā ir Lieldienu cerība.

Tāpat kā augšāmcēlušā Jēzus dzīve vairs nav tāda kā iepriekš, bet gan absolūti jauna, Tēva radīta Svētā Gara spēkā, tāpat arī kristieša cerība nav cilvēciska cerība, tā nav ne jūdu, ne grieķu cerība, tā nebalstās ne uz filozofu gudrību, ne taisnību, kas izriet no likuma, bet tikai un vienīgi uz faktu, ka Krustā sistais ir augšāmcēlies un parādījies Sīmanim, sievietēm un citiem mācekļiem.

Tā ir cerība, kas neskatās uz šīszemes apvārsni, bet tālāk par to, tā skatās uz Dievu, uz to augstību un dziļumu, no kurienes ir uzaususi Saule, kas atnāca, lai apgaismotu tos, kuri atrodas tumsībā un nāves ēnā (sal. 1,78-79).

Leons XIV sacīja, ka tāpēc varam dziedāt svētā Asīzes Franciska vārdiem: “Esi slavēts, mans Kungs, par māsu nāvi!” Krustā sistā un augšāmcēlušā Kristus mīlestība nāvi ir pārveidojusi: no ienaidnieces to padarījusi par māsu, atņēmusi tai varu, tāpēc tās priekšā vairs neesam noskumuši kā tie, kuriem trūkst cerības (1 Ts 4,13). Protams, mēs esam sāpināti, kad mūs atstāj dārgs cilvēks. Esam skandalizēti, kad kāds cilvēks, jo īpaši bērns, “mazais”, trauslais, nomirst slimības, vai vēl ļaunāk, cilvēku vardarbības dēļ. Būdami kristieši, mēs esam aicināti kopā ar Kristu nest šo krusta smagumu. Taču, mēs neesam noskumuši kā tie, kuriem trūkst cerības, jo arī vistraģiskākā nāve Kungam nevar likt šķēršļus pieņemt savās rokās mūsu dvēseli un pārveidot mūsu mirstīgo miesu, arī visizkropļotāko, un darīt to līdzīgu savai  godības pilnajai miesai (sal. Fil 3,31). Tāpēc apbedījumu vietas kristieši nesauc par “nekropolēm”, jeb “mirušo pilsētām”, bet gan par “kapsētām”, kas nozīmē “dormitorijus”, jeb vietas, kur miesa atdusas, gaidot uz augšāmcelšanu.

Uzrunājot klātesošos, Leons XIV teica, ka pāvests Francisks un brāļi kardināli un bīskapi, par kuriem tiek svinēts šis Euharistiskais upuris, savā dzīvē ir piekopuši, liecinājuši un mācījuši citiem šo jauno Lieldienu cerību. Kungs viņus ir aicinājis un veidojis par ganiem savā Baznīcā. Ar savu kalpojumu tie, izmantojot vārdus no Daniela grāmatas (12,3), “daudzus ir ieveduši taisnībā”, proti, vadījuši tos pa Evaņģēlija ceļu ar gudrību, kas nāk no Kristus, kurš mums kļuva gudrība, taisnība, svētdarīšana un atpestīšana (sal. 1 Kor 1,30). Pāvests novēlēja, lai viņu dvēseles tiktu nomazgātas no jebkura traipa un tie atspīdētu kā zvaigznes debesīs (3). Lai mums, kas vēl svētceļojam uz šīs zemes, lūgšanas klusumā atnāk viņu garīgais iedrošinājums “Ceri uz Dievu!”