Par izrādi un tās saturu
Jaunais Rīgas teātris (JRT) ar jauniestudējumu “Kritiens augšup” turpina savu unikālo pieeju teātra mākslai, piedāvājot skatītājiem ne tikai vizuāli, bet arī dziļi emocionāli piesātinātu pieredzi. Režisors Alvis Hermanis, jau iepriekš sevi apliecinājis kā novatoru, šoreiz sola atklāt jaunas dimensijas cilvēka iekšējā pasaulē un attiecībās. Jau pirms pirmizrādē sociālajos medijos izteiktie solījumi liecināja par ko īpašu – minimālistisku scenogrāfiju, kurā dominē vien daži vienkārši krēsli un liels vertikāls ekrāns, kas kļūst par izrādes neatņemamu sastāvdaļu. Šis ekrāns, kas atgādina par līdzīgiem risinājumiem Hermaņa “Salomējas” iestudējumā Latvijas Nacionālajā operā, piešķir telpai it kā paplašinātu perspektīvu, vienlaikus saglabājot intīmu atmosfēru. Sarkanais priekškars, kas izrādes laikā tā arī paliek nenoslēpts, simbolizē kādu dziļu, neizrunātu patiesību vai nepārvaramu šķērsli, kas virza notikumu gaitu.
Mūsdienu cilvēka eksistenciālā krīze
Izrādes “Kritiens augšup” centrā ir mūsdienu cilvēka eksistenciālā krīze, kas izpaužas kā atrautība no sevis un apkārtējās pasaules. Hermanis ir izvēlējies nestandarta pieeju, lai attēlotu šo sarežģīto tēmu. Viņš nelieto tradicionālos dramaturģiskos līdzekļus, bet gan izmanto metaforas un simbolus, lai izraisītu skatītājā personīgu refleksiju. Izrāde ir kā spogulis, kurā ikviens var ieraudzīt savus dziļākos pārdzīvojumus un bailes. Tā ir kā ceļojums uz sevis izzināšanu, kas var būt gan sāpīgs, gan atbrīvojošs. Ekrāna izmantošana, lai vizualizētu iekšējos monologus un zemapziņas plūsmas, rada iespaidu par personības fragmentāciju un grūtībām integrēt dažādās savas būtības daļas. Tas ir kā skatīties uz cilvēka dvēseli caur mikroskopu, kur katra kripatiņa, katra kļūda un ilūzija tiek izcelta gaismā.
Aktieru sniegums un emocionālā intensitāte
Šajā iestudējumā īpaši izceļas aktieru spēja panākt dziļu emocionālo atklātību. Katrs žests, katrs vārds un pat klusums tiek izmantots, lai radītu spēcīgu iespaidu. Aktieri uz skatuves nevis vienkārši atveido kādas lomas, bet gan atklāj cilvēcisku trauslumu un iekšējo cīņu. Viņu sniegums ir tik pārliecinošs, ka skatītājs nespēj palikt vienaldzīgs. Ir sajūta, ka esi kļuvis par liecinieku kāda ļoti personīgam, pat neaizsargājamam brīdim. Šī intensitāte liek aizdomāties par pašu dzīves būtību, par to, cik svarīgi ir būt patiesam pret sevi un citiem. Izrādes nosaukums “Kritiens augšup” pats par sevi ir paradoksāls un intriģējošs – tas liek domāt par to, ka dažreiz no dziļākā kritiena var rasties jauns spēks un jauna izpratne. Tas ir kā pārdzimšana caur iznīcinošu pieredzi.
Scenogrāfija un tehniskie risinājumi
Scenogrāfija, kuru veidojis pats režisors, ir apzināti askētiska, taču katrs elements ir rūpīgi pārdomāts. Vienkāršie krēsli ir kā metafora cilvēka pamata vajadzībām un eksistencei, bet ekrāns kļūst par logu uz cilvēka dvēseli. Šis vizuālais kontrasts starp vienkāršo un sarežģīto, starp ārējo un iekšējo, rada ļoti spēcīgu dramatisko efektu. Ekrānā redzamie attēli un teksti nav tikai ilustratīvi, tie ir neatdalāma izrādes naratīva daļa, kas papildina un dažkārt pat aizstāj dialogu. Tas ir kā moderns veids, kā attēlot varoņu iekšējo pasauli, to sajūtas un domas, kas netiek izteiktas vārdos. Šis risinājums ļauj skatītājam iejusties varoņu stāvoklī un izjust viņu emocionālo pasauli vēl dziļāk. Varētu teikt, ka ekrāns ir kā otra, digitālā realitāte, kas mijiedarbojas ar fizisko telpu uz skatuves, radot fascinējošu slāņainību.
Izrādes kopējais iespaids un vēstījums
Kopumā “Kritiens augšup” ir izrāde, kas neļauj aizmirsties. Tā liek domāt, sajust un pārvērtēt savas dzīves prioritātes. Tā nav viegla izklaide, bet gan dziļš intelektuāls un emocionāls piedzīvojums. Izrādes vēstījums ir par cerību, par spēju atrast gaismu pat visdziļākajā tumsā. Tā atgādina, ka cilvēka spēks slēpjas viņa spējā piecelties pēc kritiena, mācīties no kļūdām un turpināt savu ceļu uz priekšu, vienmēr tiecoties augšup. Šī ir izrāde, kas noteikti atstās paliekošu iespaidu un mudinās uz dziļāku sevis izpratni. Tā ir kā dvēseles tīrīšana, kas, lai arī sākotnēji var šķist mokoša, beigu beigās atstāj patīkamu viegluma sajūtu un jaunu perspektīvu uz dzīvi. Tas ir aicinājums nebaidīties no savām ēnas pusēm, bet gan tās pieņemt un integrēt, lai kļūtu veselāka un pilnvērtīgāka personība.