Priekšlikumus likumprojektam varēs iesniegt līdz 2026. gada 1. novembrim. Nākamā gada oktobra sākumā notiks Saeimas vēlēšanas, bet novembra sākumā uz pirmo sēdi jau varētu sanākt jaunievēlētais parlaments, kas nozīmē, ka arī likumu par izstāšanos no konvencijas pārskatīs nākamais Saeimas sasaukums.
30. oktobrī ar opozīcijas un Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) balsīm Saeimā tika pieņemts likums par Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas.
Likumprojektu iesniedza opozīcijas partija “Latvija pirmajā vietā” (LPV), bet to atbalstīja arī citas opozīcijas partijas – Nacionālā apvienība (NA), “Apvienotais saraksts” (AS) un “Stabilitātei”, kā arī valdošajā koalīcijā esošās ZZS politiķi. Izstāšanos no konvencijas neatbalstīja valdošās koalīcijas partijas “Jaunās vienotības” (JV) un “Progresīvie”.
Saeimas vairākuma atbalstītā izstāšanās no konvencijas izraisīja plašu sabiedrības neapmierinātību, gan parakstot aicinājumus politiķiem lēmumu pārskatīt, gan pulcējoties sen nebijuši lielā protesta akcijā. Savukārt ZZS lēmums pieslieties opozīcijai Stambulas konvencijas jautājumā noveda pie faktiska Evikas Siliņas (JV) valdības koalīcijas sabrukuma, valdot augstai neuzticībai starp koalīcijas partneriem un tiem savstarpēji apmainoties ar asiem paziņojumiem.
Gan daudzas nevalstiskās organizācijas, gan partijas JV un “Progresīvie” iesniedza prezidentam aicinājumu šo likumu neizsludināt un nodot Saeimai otrreizējai caurlūkošanai.
Vairums ekspertu un nevalstisko organizāciju, kas strādā ar vardarbības novēršanas jautājumiem, iebilst pret ieceri izstāties no konvencijas, paužot bažas, ka tas mazinās cietušo aizstāvēšanu pret vardarbību un negatīvi ietekmēs Latvijas starptautisko tēlu Rietumu sabiedroto acīs.
Latvijā Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb tā dēvētā Stambulas konvencija stājās spēkā pagājušā gada 1. maijā. Tas ir starptautisks līgums, kas paredz, ka tā dalībvalstīm ir jāizstrādā saskaņota politika, lai labāk varētu aizsargāt sievietes no visu veidu vardarbības, kā arī sievietes un vīriešus no vardarbības ģimenē. Tostarp dalībvalstīm ir jānodrošina cietušajiem vispusīga palīdzība un aizsardzība, krīzes centri, krīzes tālrunis, kas darbojas diennakti, specializētie atbalsta centri no seksuālas vardarbības cietušām personām, jāaizsargā un jāatbalsta bērni, kas ir vardarbības liecinieki.