Par izstāšanos nobalsoja 56 deputāti, pret bija 32 JV un “Progresīvo” politiķi, bet divi deputāti – Igors Rajevs un Didzis Šmits – atturējās. Debates par likumprojektu ilga vairāk nekā 13 stundas.
Saeimas vairākuma atbalstītā izstāšanās no konvencijas izraisīja plašu sabiedrības neapmierinātību, gan parakstot aicinājumus politiķiem lēmumu pārskatīt, gan pulcējoties sen nebijuši lielā protesta akcijā. Savukārt ZZS lēmums pieslieties opozīcijai Stambulas konvencijas jautājumā noveda pie faktiska Evikas Siliņas (JV) valdības koalīcijas sabrukuma, valdot augstai neuzticībai starp koalīcijas partneriem un tiem savstarpēji apmainoties ar asiem paziņojumiem.
Gan daudzas nevalstiskās organizācijas, gan partijas JV un “Progresīvie” iesniedza prezidentam aicinājumu šo likumu neizsludināt un nodot Saeimai otrreizējai caurlūkošanai.
Vairums ekspertu un nevalstisko organizāciju, kas strādā ar vardarbības novēršanas jautājumiem, iebilst pret ieceri izstāties no konvencijas, paužot bažas, ka tas mazinās cietušo aizstāvēšanu pret vardarbību un negatīvi ietekmēs Latvijas starptautisko tēlu Rietumu sabiedroto acīs.
Pēc Saeimas vairākuma lēmuma paziņojumu izplatīja arī starptautiskā cilvēktiesību organizācija “Amnesty International”. Organizācijas vecākā speciāliste sieviešu tiesību jautājumos Monika Kosta Riba vērtē, ka “Latvijas izstāšanās no Stambulas konvencijas būtu postošs trieciens valsts sieviešu un meiteņu, kā arī visu cilvēku, kas saskaras ar vardarbību ģimenē, aizsardzībai un tiesībām, kas sūta varmākām bīstamu vēstījumu, ka viņi var nesodīti izmantot un nogalināt sievietes un meitenes”.
Savukārt Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas prezidents Teodors Rusopuls piektdien paziņoja, ka Latvijas Saeimas lēmums par izstāšanos no Stambulas konvencijas ir bīstams signāls.
Latvijā Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb tā dēvētā Stambulas konvencija stājās spēkā pagājušā gada 1. maijā. Tas ir starptautisks līgums, kas paredz, ka tā dalībvalstīm ir jāizstrādā saskaņota politika, lai labāk varētu aizsargāt sievietes no visu veidu vardarbības, kā arī sievietes un vīriešus no vardarbības ģimenē. Tostarp dalībvalstīm ir jānodrošina cietušajiem vispusīga palīdzība un aizsardzība, krīzes centri, krīzes tālrunis, kas darbojas diennakti, specializētie atbalsta centri no seksuālas vardarbības cietušām personām, jāaizsargā un jāatbalsta bērni, kas ir vardarbības liecinieki.