Atmodas laika līdera, Latvijas Tautas frontes pirmā priekšsēdētāja Daina Īvāna un 4. maija Deklarācijas kluba prezidentes, bijušās Augstākās padomes deputātes Veltas Čebotarenokas uzrunas protestā pret Latvijas izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb tā dēvētās Stambulas konvencijas Doma laukumā, Rīgā, 2025. gada 6. novembrī. Portāls “Delfi” tās publicē nerediģētas.
Dainis Īvāns:
Sveiki, draugi un domubiedri! Sveiki arī citādi domājošie un nedomājošie, tai skaitā Saeimas deputāti! Redzot Doma laukumā tik daudz jaunu, enerģisku seju, man laikam jāimprovizē par Raiņa tēmu “ko zaļai jaunībai lai saka sirmais”. Pie Raiņa atgriezīšos, bet vispirms atzīšos, ka tik draņķīgi atjaunotajā Latvijā vēl neesmu juties kā pagājušajā ceturtdienā.
Šķita, ka mūsu Saeimas lēmums par izstāšanos no Eiropas Padomes konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu man un tūkstošiem līdzīgi domājošo pilnībā sagandēs valsts svētkus. Sajūta bija kā pēc apliešanas ar smakojošu substanci, līdzīgu tai, ar kuru pirms gadiem “ģimenes vērtību sargātāji” apmētāja Rīgas praida dalībniekus. Un tas viss Ukrainas kara un nepieņemtā valsts budžeta fonā.
Tas viss, zinot, ka Čehijā pie varas nākusi faktiski prokrieviska populistu koalīcija. Tas viss, vērojot, kā saeimieši voluntārām iegribām pakļauj Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes veidošanas procesu. Un sāpīgākais, protams, dažnedažādas necienīgas ķengas par krīzes centriem – pēdējo glābiņu rusiņveidīgo varmāku vajātām sievietēm un bērniem. Tad nemaz tik neticami nešķita, ka drīzumā Latvijā var stāties spēkā “ārzemju aģentu” likums vai citas vārda un pilsoņu brīvību ierobežojošas klauzulas. Turklāt neviens no deputātiem nav atvainojies un nožēlojis savu rīcību. Gluži otrādi. Sabiedrības šķelšanā tiekam vainoti mēs, protestētāji.
Tomēr šis mītiņš, pārsteidzoši straujā pilsoņu saliedēšanās pret maldiem, maldināšanu un vientiesību vieš prieku un ļauj cerēt, ka Latvija vēl nespers bīstamo soli Gruzijas vai – teiksim, kā ir, – krievijas sapņa virzienā.
Šis mītiņš apstiprina, ka joprojām spēkā ir Satversmes 2. pants: LATVIJAS VALSTS SUVERENĀ VARA PIEDER LATVIJAS TAUTAI.
Tā pieder mums. Lai arī dažādiem, bet apvienoties spējīgiem. Mums, nevis pagājušajā ceturtdienā zem ciniskā saukļa “a man tā gribējās” sastiķētajai 56 gribulīšu koalīcijai.
Tautieši un cittautieši!
Iepriekšējā tikpat vērienīgā tautas manifestācijā Doma laukumā esmu runājis pirms 36 gadiem. Toreiz Tautas fronte pieprasīja Latvijas PSR Augstākajai padomei pieņemt pirmo suverenitātes deklarāciju un sākt atraisīšanos no Maskavas skavām. Toreiz lūdzu Māti Latviju, lai tā mums palīdz rast valstsvīrus, kas būtu nevis pret mums, bet ar mums. Toreiz mums nebija citas iespējas, kā balsot uz ielām un laukumiem. Brīvas vēlēšanas vēl nācās izcīnīt. Eiropa mūs atplestām rokām negaidīja. Tikai pēc 1990. gada 4. maija Latvijai pavērās iespēja neatlaidīgi, soli pa solim integrēties starptautiskajās struktūrās un pievienoties visiem iespējamiem brīvās pasaules cilvēktiesību nolīgumiem. Tā bija Latvijas galvenā drošības un neatkarības garantija. Tā tas ir joprojām.
Lai arī nākotnē justos droši un brīvi, šodien visupirms jājautā: vai pašreizējo protestu jaudas un potenciāla tautai pietiks, lai nākamā oktobra Saeimas vēlēšanās novērstu 56 deputātu izraisīto parlamentāro krīzi? Vai pagājušās ceturtdienas “varoņus” neievēlēsim atkal? Galu galā viņi
lauzuši Saeimas deputāta zvērestu. Pirmkārt, neturēdami solījumu godprātīgi un pēc labākās apziņas pildīt pienākumu. Otrkārt, neaizstāvēdami Latvijas neatkarību un demokrātiju, kas var pastāvēt tikai ciešā aliansē ar sabiedrotajiem, tai skaitā 39 valstīm, kas saskaņoti apņēmušās atveseļot Eiropu no varmācības ģimenēs.
Otrs būtisks jautājums: vai arī nākamajai Saeimai ļausim kļūt par paliatīvās aprūpes centru smagas demences skartām partijām, kas vakarā neatceras, ko runājušas un darījušas no rīta?
Tajā pašā laikā nākamo deputātu kandidātu uzticamību oktobra vēlēšanās būs viegli pārbaudīt, uzdodot vienu vienīgu jautājumu – vai viņš ir par vai pret Stambulas konvenciju? Vai viņš vispār to lasījis? Vai prot lasīt?
Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes “Staburags” redaktores ievadslejā ar nosaukumu, “skaidru kā bērna asara”: “Izlasīju Stambulas konvenciju”… Izrādās, raksta autore izlasītajā nav uzgājusi neko no tā, ar ko deputāti jau ilgstoši manipulē vai biedē tautu. Tur nav nekā ne par trešo, ne ceturto, ne 44. dzimumu. Ja nu kāds deputāts, savu kompleksu mākts, tik ļoti uztraucas par savu un līdzcilvēku dzimuma identitāti, par “dženderismu”, tad lai viņš drīzāk izlasa profesora un 4. maija balsotāja par Latvijas neatkarību Viktora Kalnbērza grāmatu par Latvijā veiktajām pasaulē pirmajām dzimuma maiņas operācijām pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās. Tad Stambulas konvencija nevienam vēl nebija padomā.
Bet jautājums tad ir arī par to, vai starp bēdīgi slavenajiem deputātiem ir arī lasītpratēji vai tikai demagogi. Atceros vecu anekdoti, bet varbūt arī patiesu stāstu par politiķi, kurš pasen, bet ar lielu naudu un populistiskām reklāmām iekļuva Saeimā un jau gadiem ir bijis galvenais Stambulas konvencijas “sātanisma” apkarotājs, kā arī neveiksmīgu referendumu rīkotājs. Viņu uzskatu arī par 56 gribulīšu sektas īsteno garīgo tēvu. Bet stāsts ir par to, ka šis politiķis, neuzmanīgi rotaļādamies ar sērkociņiem, izraisījis ugunsgrēku. Sadegušas visas viņa grāmatas. Viena pat vēl neizkrāsota.
Grūti strīdēties ar lasītnepratējiem. Viegli manipulēt ar viņu pielūdzējiem. Mācāmies lasīt!
Ja izlasīsim kaut Raiņa “Uguni un nakti”, sapratīsim, ka Spīdolas vārdi “Ne zeme pret zemi tad karos, bet visas kopā pret tumsu./ Tad Melnais Aklais uzveikts kļūs” ir ģeniāls paredzējums arī par konkrētās Stambulas konvencijas jēgu. Raiņa raksti jau noteikti atrodami arī Saeimas bibliotēkā. Taču tiem, kas vispār nelasa, var ieteikt Nacionālā teātra izrādi “Indulis un Ārija”. Tur Rainis vēsta to pašu. Cerams, 56 biļetes uz tuvākajām izrādēm atradīsies.
Bet mums šodien, rīt un nākotnē novēlu doties ar Induļa cerību spēku:
Ko mēs cerēm, varām nepanācām,
To panāks mūsu tautas: vienosies!
Jo mēs tik kopā varam uzvarēt,
Jo mums tik tautā paliek pēdējs spēks.
Darīsim visu, lai 2026. gada 1. novembrī, līdz kuram Saeima solījusi savu bezatbildīgo lēmumu atlikt, mums nebūtu jāpulcējas uz kārtējo protesta mītiņu!
Velta Čebotarenoka:
Labvakar, mīļie, kas atnākuši Doma laukumā un kas pulcējušies Latvijas un pasaules pilsētās! Mūsu ir daudz, un mēs esam vienoti savā pārliecībā. Tieši tāpat kā bijām Dziesmotās revolūcijas laikā.
Tāpat kā šodien Doma laukums ir kļuvis par aculiecinieku tautas gara spēkam, arī pirms 35 gadiem, kad ziediem rokās cilvēki tepat mūs, toreiz par Latvijas neatkarības atjaunošanu balsojušos deputātus, ar asarām acīm sagaidīja pēc balsojuma 4. maijā.
Tad, 1991. gada barikādēs, kad pie ugunskuriem plecu pie pleca, spītējot aukstumam, sargājām mūsu tikko atgūto trauslo brīvību.
To vēlreiz mēģināja apklusināt augustā, kad Doma laukums bija izmisis, pa tā bruģi brauca bruņumašīnas.
Bet mēs izturējām šo baiso žvadzoņu pret veco bruģi un beigās uzvarējām! Troksnis apklusa.
Kas bija mūsu uzvaras pamats un būtība?
Tas, ka mēs visi – toreizējie neatkarības atjaunotāji un tauta – bijām vienoti.
Mēs negriezāmies bailēs pret austrumiem, bet katrs bijām ciets un nelokāms savā pārliecībā.
Ieguvām neatkarību un atgriezāmies Eiropā!
Bet tas izrādījās tikai tālā, atbildīgā un grūtā ceļa sākums!
Taču šodien mums atkal jāiestājas par Māti Latviju!
Par demokrātisku Latviju!
Un mūsu ir daudz, un mūsos ir jāieklausās!
Tie, kuriem šodien ir jāuzņemas atbildība un ir pienākums pret tautu, paši ir kļuvuši par hibrīdkara upuri.
Varmākam gandrīz izdevās.
Sēklas vietā tā izrādījās sēnala, kas, lai arī tika sēta auglīgā zemē, bez gaismas vairs, cerams, neizdīgs.
Savstarpējiem strīdiem ir jāpieklust!
Neļausim hibrīdkaram un naidam ienākt ne tikai mūsu valstī, bet arī mūsu mājās un prātos! Tas jau ir uz sliekšņa un ar savu dzelzs zābaku grib turpināt ielauzties mūsu dzīvē.
Mēs esam gudri, talantīgi, bet vairs ne naivi. Mēs redzam, ka mūs grib sašķelt.
Tas neizdosies.
Neviens taču nevēlas darīt pāri otram!
Neviens negrib sadzīvot ar ļaunumu.
Ikviens grib pasargāt vājāko, lai kur viņš atrastos.
Vairs neturēsim cieši aizvērtas durvis un nepacietīsim sitienus klusumā.
Mēs esam Eiropā, un te mēs paliksim!
Un nodrošināsim ikvienam drošību un cieņu!
Lai mūsu bērni nedzīvotu apspiestā Latvijā, kādā reiz dzīvoju es!
Mums kopā izdosies!
Seko “Delfi” arī Instagram un YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit