Jāņa Lanthima jaunākā filma: “Bugonia” – Skumjš un aktuāls svešinieku stāsts par mūsdienu pasauli
Jūsors Lanthims, dēvēts par Grieķu Dīvainās Viļņa (Greek Weird Wave) krusttēvu, ar savu jaunāko filmu “Bugonia” (oriģināli “Save the Green Planet!”) sniedz mums kārtējo absurdo, drūmi jautro un satraucoši savlaicīgo stāstu. Šī filma ne tikai iepriecinās Lanthima cienītājus, bet arī liks pārdomāt līderu lomu mūsdienu sabiedrībā un izraisīs ļoti atšķirīgas emocijas pat starp plakanās Zemes teoriju piekritējiem.
Korporatīvā valoda un plaisas sabiedrībā
Filma skar sāpīgas tēmas: korporatīvo divkosību, pieaugošo privilēģiju plaisu radīto atsvešināšanos, sociālo mediju radītās sazvērestības teoriju caurumus, kas izspiež kritisko domāšanu un noved pie pilnvērtīgas dialoga sabrukuma un empātijas erozijas. Dzīve mūsdienu haotiskajā pasaulē bieži vien šķiet kā Lanthima melnais joks, un šādos brīžos ir grūti nepadoties bezcerīgai prognozei, ka mēs, kā parazīti uz iznīcinošas Zemes, varētu pelnīt sev to, ko esam sējuši – šo ārprātu.
Kosmiska aizdomu objekts un dīvainā nolaupīšana
Šoreiz Lanthims, pēc saviem iepriekšējiem darbiem, kā “The Favourite” un “Poor Things”, ar Emmu Stounu galvenajā lomā, kura iepriekšējās filmās bija pieredzējusi gan pārdrošu darbību, gan fantastisku fabulu, izvieto viņu kā “kosmisku aizdomu objektu” savā pirmajā rimeikā – Dienvidkorejas režisora Jang Džun-hvana 2003. gada komēdij-šausmu filmas “Save the Green Planet!”. Stouna atveido Mišelu, augstākā līmeņa Auxolith Biosciences izpilddirektori, kuru nolaupa aizrautīgs biškopis Tedijs (Džesijs Plemons) un viņa neirodiverģentais brālēns Dons (Eidens Delbiss). Pēc tam, kad viņi novāc savas Dženiferas Anistonam līdzīgās nolaupīšanas maskas, viņi nogriež Mišelai matus un ieziež viņu ar antihistamīna krēmu, lai neitralizētu “ektra-terestriālos neirotransmitētājus”.
Divi neveiklie indivīdi, kuri ir pārāk daudz laika pavadījuši, lasot internetā (doomscrolling), ir pārliecināti, ka Mišela irAndromedanas civilizācijas sūtniece, kura četru dienu laikā gatavojas sazināties ar savu sugu. Viņu “plāns”: 1) Turēt viņu “cilvēces pretestības galvenajā mītnē” – viņu pagrabā. 2) Iegūt atzīšanos. 3) Sarunāt tikšanos ar viņas pavēlniekiem uz māteskuģa. 4) Panākt vienošanos par planētas degradācijas apturēšanu. Vai tas ir neprāts? Lai kā, “jēriņ”.
Filmas dziļāka nozīme un aktuālais vēstījums
Sadarbojoties ar bijušo “The Onion” galveno redaktoru un “Succession” scenāristu Vilu Treisiju, Lanthims ātri izmanto šo trako “Misery” versiju, lai radītu aktuālu rezonansi. Lai arī nolaupīšanas sižets ir tiešs, “Bugonia” ātri vien atklāj sevi kā mūsdienu amerikāņu psiholoģijas satīru un plašāku mūsdienu ēras apsūdzību. Šeit tiek aplūkots viss, sākot no “girlboss” kapitalisma un tiešsaistes radikalizācijas līdz stāvoklī esošām “echo chamber” jeb atbalss kamerām. Režisors panāk, ka viss šķiet satraucoši aktuāli.
Par laimi, gan Lanthims, gan Treisijs nav ieinteresēti vienkāršās binārās sistēmās. Gan Mišela, gan viņas cietumnieki ir vienas monētas divas puses. Lai cik nicināms Tedijs būtu kā “QAnon” stila fanātiķis, viņa zemapziņas trauma (kas vienā brīdī materializējas lieliski absurdā, melnbaltā atsaucē uz Federiko Fellīni “8 ½”) ir viņu atsvešinājusi līdz tam punktam, ka viņa skumjas ir pārvērtušās fanātismā. Lai cik nožēlojams Dons arī nebūtu, viņš ir līdzīga sociāli izraisīta vientulības produkts. Un, lai gan Mišela ir korporatīvās alkatības iemiesojums, ar viņas “Ieiesim neiespējamajā!” trofejām un pasīvi agresīvajiem piezīmēm saviem darbiniekiem, viņa joprojām cīnās par dzīvību bīstamu ilūziju priekšā.
Visas šīs nianses darbojas, pateicoties Lanthima nemainīgajai tonālajai meistarībai, jo viņš apvieno tumšo komēdiju un absurdistiskus trillerus, lai radītu neomulīgu atmosfēru. Viņš arī prot strādāt ar īstajiem aktieriem, jo aktieru sastāvs vairāk nekā spējīgs tikt galā ar šo izaicinošo uzdevumu. Stouna ir stabili spoža gan kā platformu runātāja izpilddirektore, gan kā upuris, kas cenšas pārspēt savus pāridējus, lai atgrieztos savā farmācijas cietoksnī. Viņas elektriskās dialogu apmaiņas ar Plemonsu ir gan jautras, gan biedējošas – sava veida spēka dinamikas strupceļš, kas var beigties tikai ar vardarbību.
Aktieru sniegums un vizuālā puses
Viņa sparīgais partneris, atlētiskais un zirga astē sasietiem matiem Plemons, lieliski ataino Tedija svītraino, iesakņojušos psihozi un padara savu sniegumu par miljoniem gaismas gadu attālu no ciniskā militārā varoņa, ko viņš atveidoja Aleksa Gārlenda filmā “Civil War”. Tomēr viņa spēja izskatīties dziļi satrauktam piešķir viņam žēlīgu gaisotni, kas smalki iespiežas mikslī. Kas attiecas uz Delbiss, kurš pats ir autisma spektrā, viņš piešķir Donam tādu līdzcietības līmeni, kas negaidīti salauž sirdi.
Iespējams, ka “Bugonia” vizuālā ziņā dažiem var šķist vājāka. Neskatoties uz Lanthima pastāvīgā operatora Robija Raiena izcilo darbu un viņa krāsu piesātinātajiem kadriem, filma lielā mērā ir klaustrofobisks kamerdarbs, un tādēļ piedāvā mazāku gleznošanas audeklu. Tas pats samazinātais audekls arī rada sajūtu, ka, lai gan sižeta absurditāte iepriecinās “Jórgostānus” (Lanthima fanus), “Bugonia” var šķist ierobežotāka savā izpildījumā, salīdzinot ar dažām režisora iepriekšējām filmām. Līdz pat pēdējām desmit minūtēm.
Noslēguma punkts un cerība
Noslēgums, iespējams, ir paredzams – īpaši tiem, kas jau redzējuši “Save the Green Planet!” – taču tas ir tik grotesks un iespaidīgi bēdīgs, ka saprotat, ka režisors ir mērķtiecīgi veidojis šo savdabīgo rezolūciju. Jebkādas pagaidu šaubas tiek piedotas vienā mirklī, īpaši, kad sāk skanēt pēdējais mūzikas gabals. Tas ne tikai atbalso Stenlija Kubrika drūmi ironisko “We’ll Meet Again” dziesmas iekļaušanu “Dr. Strangelove” noslēgumā, bet arī dziesmas izvēle atbalso filmas nosaukumu – ticību, ka bites var spontāni rasties no upurēta bulla satrūdējušās miesas – un atklāj tās drūmo poēziju.
“Kad viņi beidzot iemācīsies?” dzied Marlēna Dītriha “Where Have All The Flowers Gone”. Atbilde: Drīzumā nē. Priviliģētie sabiedrības lauskās turpinās valdīt, neņemot vērā savu tā dēvēto sasniegumu sekas. Netaisnība pieaugs dezinformācijas izplatīšanās dēļ. Dzīve turpinās šķist kā mūsu atļautais juceklis. Bet varbūt vēl ir kāds ceļš. “Bugonia” pats nosaukums to liecina, jo nāvē ir atdzimšana. Varbūt ir cerība. Ja cilvēces sliktākās kļūdas nesabojās viņu dziļās pieķeršanās. Vismaz, ja viss sabruks, Jānis Lanthims ir parūpējies, lai jūs nekad vairs neklausītos “Basket Case” no “Green Day” vienādi, vai nepareizi izrunātu vārdu “shibboleth”. Vai arī bez otrajām domām skatītos uz izpilddirektoru.
“Bugonia” tagad ir pieejama kinoteātros.