Sākas trīs gada tumšākie mēneši, tādēļ – pats par sevi saprotams – runāšu par bērēm un nāvi. Vēl neesmu ne pusmūžā, tomēr mirušos esmu redzējis daudz un ar nāvi esmu pazīstams labi. Tas tāpēc, ka esmu liels true crime žanra fans un bieži vien rītus un vakarus pavadu, pētot Džefrija Dāmera upurus vai, piemēram, prātu zaudējušā krievu vēsturnieka Anatolija Moskvina lelles. Arī bēres un kapi man nav sveši. Atceros, kā trīs gadu vecumā sēdēju kapličā, kur smirdēja pēc kartupeļu pagraba, un vispār nesapratu, kas notiek. Kā vēlāk izrādījās, bija nomiris mans tētis. Jau gadus vēlāk atceros vectēva vaskaino, bālo vaigu zārkā. Viņš arī izrādījās miris. Neesot ielējuši čarku, tāpēc pagriezies pret sienu un sapūties aizgājis. Savukārt pirms vairākiem gadiem neticībā vēroju mīļās babas nedabīgos vaibstus, kamēr bēru vadītāja (dievs vien zina, kā to dēvē) modernā kapličā lasīja dzeju un nosauca mani par Ronaldu nevis Rolandu. Es piedevu gan viņai kļūmi, gan babai nāvi.
Bēres ir viens dīvains pasākums