Par spēju veidot sevi un valsti
Dailes teātra izrāde “Kur pazuda valsts” piedāvā dziļu un provokatīvu ceļojumu Latvijas vēstures tumšākajos brīžos, īpaši pievēršoties 1940. gada notikumiem un Kārļa Ulmaņa personībai. Tomēr izrāde nav tikai pagātnes analīze; tā mudina skatītājus domāt par savu lomu sabiedrības veidošanā un individuālo brīvību mūsdienās. Kā uzsver izrādes dramaturgs Matīss Gricmanis, “Valsts ir paredzēta, lai mēs varētu sevi izkalt par tiem cilvēkiem, kas gribam būt.” Šī atziņa atspoguļo izrādes centrālo ideju – ka patiesā brīvība un spēja veidot sevi rodas no personīgās atbildības un aktīvas līdzdalības.
Vēstures atspulgi un mūsdienu pārdomas
Izrāde “Kur pazuda valsts”, kas pirmizrādi piedzīvoja 2023. gada 6. janvārī, balstās uz dramaturģisko darbu, ko Matīss Gricmanis radījis, iedvesmojoties no Raimonda Staprāna lugām un rūpīgi izpētot tā laika dokumentus un arhīvu materiālus. Tā pēta Latvijas okupācijas un valstsvīru šaubīgo rīcību 1940. gada jūnijā, vienlaikus uzdodot fundamentālus jautājumus: “Vai Latvija varēja saglabāt brīvību arī vistumšākajā vēstures brīdī, ja Ulmanis būtu rīkojies citādi?”. Šīs pārdomas par pagātnes izvēlēm un to sekām ir īpaši nozīmīgas mūsdienu kontekstā, it īpaši ņemot vērā pašreizējo ģeopolitisko situāciju. Izrāde aicina nevis vienkārši nosodīt vai apbrīnot vēsturiskās personas, bet gan meklēt atbildes un saprast sarežģītās izvēles, ar kurām saskārās Latvijas tauta.
“Valsts ir paredzēta, lai mēs varētu sevi izkalt par tiem cilvēkiem, kas gribam būt. Skaidrs, ka Ulmaņa valsts vismaz pēdējos piecus gadus tāda nebija, tā slīga pašapmierinātībā. Savukārt tas, kas mums tagad ir: mēs dzīvojam brīvā sabiedrībā, mēs varam lamāt politiķus un veidot sevi par tiem cilvēkiem, kas gribam būt. Mēs varam būt tikai tie cilvēki, kas kaut ko izdarīs paši,” spriež Dailes teātra izrādes “Kur pazuda valsts” dramaturgs Matīss Gricmanis.
Personības un izvēļu mozaīka
Kārlis Ulmanis, izrādes centrālais tēls, tiek attēlots kā pretrunīgi vērtēta figūra, kuras personība joprojām raisa gan interesi, gan skepsi, gan apbrīnu. Viņa lomu atveido aktieris Imants Strads. Izrāde neaprobežojas tikai ar Ulmaņa analīzi, bet rada mozaīku no dažādu vēsturisko personu skatījumiem un izvēlēm – sākot no ārlietu ministra Vilhelma Muntera (Andris Bulis) līdz pat ģenerālim Jānim Balodim (Juris Bartkevičs). Šī personību daudzveidība ļauj izzināt sarežģītos politiskos un morālos dilemmus, kas sabiedrību pārņēma pirms neatkarības zaudēšanas. Izrādes veidotāji, izmantojot dokumentālu detektīvu žanru, aicina skatītājus aktīvi līdzdarboties notikumu izpratnē, meklējot atbildes uz jautājumiem, kas joprojām nav zaudējuši savu aktualitāti.
Brīvība un atbildība mūsdienās
Lai gan izrāde galvenokārt pievēršas pagātnei, tās vēstījums ir spēcīgi atbalsojas mūsdienās. Matīss Gricmanis uzsver, ka dzīvojam “brīvā sabiedrībā, mēs varam lamāt politiķus un veidot sevi par tiem cilvēkiem, kas gribam būt”. Šī brīvība ir gan dāvana, gan izaicinājums. Tā prasa ne tikai tiesības paust savu viedokli, bet arī pienākumu aktīvi iesaistīties un veidot savu nākotni. Izrāde norāda uz “vajadzību būt klātesošiem un domājošiem arī šī brīža politiskajos notikumos”. Tā ir atgādinājums, ka valsts un tās nākotne nav tikai politiķu vai vēsturisku personību atbildība, bet gan visu tās pilsoņu kopdarbs. Veidojot sevi, mēs veidojam arī valsti, un katra individuālā izvēle un rīcība ir nozīmīga.
Dailes teātra “Kur pazuda valsts” ir vairāk nekā tikai vēstures rekonstrukcija; tā ir aicinājums uz refleksiju par personīgo atbildību, par brīvības būtību un par mūsu spēju veidot tādu valsti un sabiedrību, kādā vēlamies dzīvot. Izrādes uzveduma radošā komanda, kuru vada režisors Toms Treinis, centusies “uztaustīt teksta iekšējās darbības atsperi, kas notiekošo vērš patiešām aizraujošā dokumentāli politiskā detektīvā”. Tādējādi izrāde kļūst par nozīmīgu kultūras notikumu, kas stimulē gan izglītošanos, gan diskusiju par Latvijas identitāti un tās nākotni.