Pasaules čempionāts Francijas dienvidu pilsētiņā Albī notika 18. un 19. oktobrī, un Džaviza veica 231,049 kilometrus, kas ir jauns Austrijas rekords, 161 sportistes konkurencē ieņemot 19. vietu sieviešu sacensībās un 71. vietu 363 skrējēju kopvērtējumā.
“Pirms skrējiena pasaules čempionātā biju pārliecināta, ka tas būs mans pēdējais 24 stundu skrējiens, taču gribu sasniegt mērķi un zinu, ka 24 stundās varu noskriet 272 kilometrus,” stāsta Džaviza.
“Mēģināšu savu mērķi sasniegt nākamgad. Iepriekšējais pasaules rekords pirms skrējiena Francijā bija 270,363 kilometri, un es gribēju labot pasaules rekordu,” mērķi pasaules čempionātā skaidro gargabalniece. “Tagad pasaules rekords sievietēm ir jau vairāk nekā 278 kilometri, un es zinu, ka šobrīd es to vēl nevaru labot.”
Par pasaules čempioni ar jaunu pasaules rekordu 278,622 kilometri kļuva Lielbritānijas skrējēja Sāra Vebstere. Līdzšinējo pasaules rekordu 270,363 kilometri, ko pirms diviem gadiem Taipejā bija sasniegusi japāniete Miho Nakata, pārspēja arī austrāliete Holija Ransone (273,058 km) un Nakata (271,557 km).
No Latviju pārstāvošajām skrējējām labāko rezultātu 226,548 kilometri sasniedza Sigita Vāce Vecvagare, ieņemot 78. vietu kopvērtējumā un 24. vietu sieviešu konkurencē.
Vīriešiem uzvaru ar veiktiem 294,346 kilometriem izcīnīja ukrainis Andrijs Tkačuks.
Vīriešu konkurencē labākais no Latvijas skrējējiem bija Matīss Vecvagaris, kurš noskrēja 247,552 kilometrus un kopvērtējumā ieņēma 34. vietu, finišējot vienlaicīgi ar Rihardu Āboliņu, kurš ieņēma 35. vietu.
“Apmierināta īsti neesmu. Tās kārtis, kas tobrīd bija manās rokās, izspēlēju līdz galam, bet esmu diezgan vīlusies iznākumā,” par startu saka Džaviza.
“Biju trenējusies 272 kilometru veikšanai, kas būtu labāk par pasaules rekordu un par ko biju pārliecināta, ka varu tos noskriet,” precizē skrējēja. “Esmu pārliecināta, ka šodien ar šo uzdevumu varētu tikt galā.”
Viņa stāsta, ka ir mazliet vīlusies sevī, jo šoreiz izvēlējās nedaudz ietaupīt un nepaņēma līdzi ierasto atbalsta cilvēku, kurš palīdz skrējiena laikā un kurš pašai ir jāfinansē.
“Tas man atspēlējās skrējiena laikā. Diezgan agri – kādā 14. skrējiena stundā – man sākās problēmas ar ēdiena uzņemšanu. Tas turpinājās diezgan ilgi un pēc 17.-18. stundas, kad vēl joprojām nevarēju uzņemt nekādu ēdienu, sapratu, ka man ir jāsamazina skrējiena temps,” stāsta Džaviza.
Viņa stāsta, ka nav varējusi samierināties ar to, ka atbalsta cilvēks viņu nav atbalstījis līdz beigām, 19. vai 20. stundā, kad vairs nebija iespēju noskriet 272 kilometrus, viņam paziņojot, ka tagad jau vairs nav vērts steigties.
“Man kā sportistei tas bija šoks,” saka sportiste. “Diemžēl sāku sevi visu laiku nodarbināt ar domām, kā mans atbalsta cilvēks to domāja, un domas divu stundu garumā man pievērsās šim jautājumam.”
“Tobrīd zaudēju fokusu uz pašām sacensībām, jo biju aizņemta ar citām domām un nespēju tikt galā ar savām vēdera problēmām, kas diemžēl kļuva lielākas,” skaidro skrējēja.
“Vienā brīdī sapratu, ka kreisais celis ir ļoti uztūcis un nevarēju tikt galā ar ceļa radītajām sāpēm,” saka skrējēja, piebilstot, ka viņa vairs nemaz nevarēja kāju palocīt pat par milimetru.
“Četras stundas pirms sacensību beigām man bija atlicis noskriet vien četrus kilometrus līdz jaunam Austrijas rekordam, taču kāja vairs nelocījās, bija kā uzpampis stabiņš, kas man ar rokām bija jāvelk līdzi pēdējos trīs apļus, lai sasniegtu Austrijas rekordu,” stāsta Džaviza, kurai veselības problēmu dēļ pakāpeniski vajadzēja izvirzīt pieticīgākus mērķus – vispirms 250 kilometru, tad – 240 kilometru veikšanu, bet pusotru stundu pirms laika termiņa beigām beigt sacensības.
“Ja būtu paņēmusi savu parasto atbalsta komandas cilvēku, kas mani pazīst un prot atrast risinājumus manai vēdera problēmai, man pašai neiejaucoties un par to nedomājot, iznākums varēja būt pavisam cits, bet šoreiz neticība man mani “nogalināja”,” stāsta skrējēja, uzsverot, ka viņas darbs ir skriešana, nevis domāšana, kā lai pati sev palīdz.
“Ja man sacensībās kas notiek, man tās nav sacensību beigas. Es meklēju risinājumus, lai varētu skriet tālāk, kā ir plānots. Ja es arī noskrienu desmit apļus slikti, tās man joprojām nav sacensību beigas, jo es zinu, ka es varu,” saka Džaviza. “Cilvēks, kurš man parasti ir līdzi, zina, ka es varu, un tic, ka es varu. Tieši tam ir liela nozīme, lai cilvēks, kurš mani atbalsta trasē, tic, ka es varu, bet šoreiz mans atbalstītājs man neticēja.”
Viņa ar gandarījumu atceras gatavošanās posmu pasaules čempionātam, uzsverot, ka “tā man bija labākā, kāda jelkad ir bijusi”.
“Es šoreiz gatavojos pati, jo pati esmu trenere. Pirms diviem gadiem izlēmu šādās sacensībās vairs nepiedalīties, jo esmu uzņēmēja un man trenera vadībā bija grūti trenēties bez stresa,” stāsta jaunā Austrijas rekordiste.
“Man bija tiešām ļoti labs treneris, visticamāk labākais treneris, kāds ir Austrijā, bet, ja ir saplānota nedēļa treniņiem, kam ir jāpielāgo darbs, tas rada nenormālāko stresu, ko varbūt neizjūt, bet tas ir,” skaidro gargabalniece.
“Trenerim pateicu, ka šoreiz es sevi gatavošu pati, skatoties, kā es varu treniņus pielāgot darbam, nevis otrādi,” stāsta Džaviza. “Tāpēc treniņu process bija daudz patīkamāks, un man pēc treniņiem bija arī atpūtas laiks, lai nebūtu stresa un es treniņā varētu izbaudīt katru soli.”
Viņa stāsta, ka gada sākumā sportistei tika diagnosticēta osteoporoze, kas lika lielu uzmanību pievērst svaru cilāšanai. Tas visu treniņu ciklu ļāva aizvadīt bez savainojumiem un sāpēm, uzskata skrējēja.
“Albī sasniedzu savu līdz šim labāko rezultātu 24 stundu skrējienā, kas vienlaikus bija arī mans pirmais Austrijas rekords, jo no augusta esmu arī Austrijas pilsone,” saka Džaviza, uzsverot, ka viņai šobrīd ir dubultpilsonība.
Viņa stāsta, ka Austrijā jūtas novērtēta, jo viņai Austrijas pilsonība ir piešķirta par sportiskajiem panākumiem.
Džaviza uzsver, ka ultramaratonu skriešana nav olimpiskā disciplīna, kā arī nav ļoti populāra pasaulē. Tāpēc fakts, ka Austrija viņai ir piešķīrusi pilsonību, viņai šķiet vēl nozīmīgāks.
Džaviza atgādina, ka Latvijā viņa pat pagājušajā gadā, kad sasniedza jaunu Latvijas rekordu 100 kilometru distancē un 12 stundu skrējienā, nav bijusi iekļauta ne gada sporta balvas pasākuma, ne vieglatlētikas gada sporta balvas pasniegšanas ceremonijas nominantu skaitā.
“Man liekas, ka Latvijā ultramaratonu skriešanai tiek pievērsta lielāka loma nekā citās valstīs, taču tas attiecas uz sportistiem, kuri dzīvo Latvijā,” savas domas pauž Latvijas un Austrijas rekordiste, ar sarūgtinājumu piebilstot, ka viņai liekas, ka tiem sportistiem, kuri pārstāv Latviju, taču dzīvo ārzemēs, uzmanība netiek pievērsta.
“Ar Latvijas karogu uz pleciem vairs nefinišēšu, tikai ar Austrijas,” apstiprina Džaviza.
Turpmāk viņa vēlas vairāk pievērsties treneres darbam, kā arī vēlas vairāk laika pavadīt ar meitu. Tāpēc vairāk kā vienās lielās sacensībās gadā viņa neplāno startēt. Nākamgad pasaules čempionāts 24 stundu skrējienā nenotiks, jo tas tiek aizvadīts ik pēc gada.
“Man patīk mans darbs, un abiem – darbam un sportošanai – es nevaru pievērsties simtprocentīgi. Ja man ir jāizvēlas, es gribu simtprocentīgi pievērsties saviem klientiem, jo klientu sagādātais piesātinājums manā dzīvē paliek mēnešiem ilgi, bet finišs sacensībās ir piecas minūtes, un dzīve atgriežas savā ritmā,” prioritātes salīdzina Džaviza, stāstot, ka viņa palīdz klientiem gan skriešanas, gan spēka treniņu jautājumos, tai skaitā veidojot nodarbību plānus, gan arī palīdz cilvēkiem kļūt spēcīgākiem mentāli.
“Tas nenozīmē, ka ar sportu vairs nenodarbošos. Sports vienmēr ir bijis manā dzīvē, un es mīlu skriet,” saka gargabalniece. “Nākamgad plānoju piedalīties skriešanas sacensībās DĀR, kur Biedru maratonā ir jāmēro 88 kilometri, bet tas nākamgad arī viss.”
Džavizai joprojām pieder Latvijas rekordi 100 kilometru (septiņas stundas 44 minūtes un 50 sekundes), 24 stundu (228,962 kilometri) un 12 stundu (142,93 kilometri) skrējienos.