25 gadus vecais Edvards Mežulis šajā sezonā dubultojis savu vidēji spēlē izdarīto tālmetienu skaitu. Ja pagājušajā sezonā no distances “Ventspils” centra un spēka uzbrucēja pozīcijas spēlētājs uzbruka grozam caurmērā divas reizes, tad šosezon Mežulis no trīs punktu atzīmes pa grozu metis četras reizes spēlē, realizējot divus tālos metienus vidēji mačā. Šosezon Mežulis trāpīja uzvaras tālmetienu Ogrē, bet Valmierā realizēja trīs no četriem trīs punktu metieniem. Basketbolista vidējā statistika šajā sezonā sniedzas līdz 11,4 gūtiem punktiem un 4,1 izcīnītu atlēkušo bumbu zem groza.
Izcīnīta uzvara pār komandu, kura Latvijas – Igaunijas līgā vēl nebija zaudējusi. No spēlētāja perspektīvas, kas bija atslēgas momenti, kas ļāva gūt šo uzvaru?
Mēs labi iesākām trešo ceturtdaļu. Iemetām savus metienus un labi kustinājām bumbu. Tā viņu nullīte – tabulā 7-0 tā arī spēlēja lomu. Gribējām aiziet un ielikt ailītē to vieninieciņu. Īstenībā arī skatītāji savā ziņā palīdzēja. Viņi ir ļoti skaļi. Arča [Artūrs Ausējs] iemeta izšķirošus metienus un skatītājus pieklusināja. Tad “Valmiera” iemeta un atkal emocijas uzjundīja. Īstenībā forša spēle bija. Bijām jau +15 dabūjuši, un tad viņi tika līdz diviem punktiem. Tāda spēle pa viļņiem. Beigās uzvaru izdevās nosargāt.
Šosezon Valmierā līdzjutēju sektors pārcelts blakus viesu soliņam. Cik ļoti tas sit pa bungādiņām?
Jā, šī ir interesanta situācija, jo šķiet, ka nekur nav tā ka [mājinieku fanu sektors] ir tieši pie pretinieku soliņa. Laikam jau īpaši netraucē. Minūtes pārtraukumā tāpat mūzika skan. Ir forši – savādāk nekā citur.
It kā muļķīgs jautājums, jo atbildei gan jau vajadzētu būt “nē”. Tomēr gan jau ir zemapziņā izstrādājies pieradums, ja nozib kaut kur dzeltenzilais, tad skaidrs, ka tas ir savējais. Spēlējot neierastās krāsās kādos brīžos juti, ka nav tā, kā ir ierasts?
Es domāju, ka nē. Ja neesi māņticīgs, tad vispār netraucē. [smejas] Ja tu man jautātu to pirms diviem gadiem, tad varbūt teiktu, ka traucētu. Tad bija savi rituāli. Tagad to visu esmu noņēmis nost un vienkārši eju uz spēli.
Omars Pajičs cīņā ar Edvardu Mežuli. Foto: Nauris Slokenbergs
Ieskatos statistikā un redzu – Edvards Mežulis jaunais “Ventspils” snaiperis. Tik daudz trīnīšus apjoma ziņā savā karjerā vēl neesi metis. Tā ir lieta pie kā starpsezonā mērķtiecīgi strādāji vai vienkārši ir sakritušas spēles epizodes, kad ir jāmet?
Šis bija pirmais gads, kad starpsezonā tiešām individuāli pastrādāju uz metienu. Pirms tam LU sistēmā tas darbs nosacīti bija individuāls, bet visa komanda uz to trenējās, strādājot ar visiem. Šosezon mēs tādā mazā trīs cilvēku grupiņā arī visu vasaru nostrādājām. Ar treneri Gintu arī slīpējām tos metienus. Arī pirms tam trīnīti varēju iemest, bet nebija tā pārliecība un ticība sev. Tagad vairs pat nedomāju būs vai nebūs iekšā, jo zinu, ka nevien neko nepārmetīs, ja izmetīsi brīvu metienu.
Iniciatīva to darīt nāca no paša vai treneru puses?
Iniciatīva vienmēr nāks no paša. Treneris var pateikt, ka ir jāmet. Ja pašam nebūs vēlme un uzticība sev mest, tad arī nemetīsi. Tā ir abpusēja lieta. Treneris tev ļauj mest, un tev tas ir jādara. Nevari nobīties no tā brīvā metiena.
Pagājušās sezonas pavasara “Ventspils” skrējiens play-off spēlēs. No sestā sīda (izsētās vietas) LBL uzlēcāt uz sudraba pozīcijām. Skatītāji no malas to negaidīja. Kā pašiem no komandas iekšienes tas izslēgšanas spēļu pavasaris bija? Pašiem tas iznākums likās pamatots vai pārsteidzāt arī paši sevi?
Pagājušajā gadā bija interesanta sezona – likās ļoti gara. Sezonas sākumā arī mainījās spēlētāji, un mums īsti nebija tas lomu sadalījums. Sākumā kaut kas buksēja, un mēs izlaidām tās spēles, kuras bija jāuzvar. Tas play-off režīms mums sākās jau pirmā apļa beigās, jo varējām arī astotniekā priekš Latvijas – Igaunijas līgas izslēgšanas spēlēm nemaz netikt. Veiksmīgi komandā iesaistījās klāt pienākušie spēlētāji Toms Lekūns un Petru Blumgrēns. Izveidojās pārliecība par sevi un zinājām, ka varam labi spēlēt. Vinnējām sērijas un finālā zaudējām.
No tā finiša skrējiena varējāt vēl kaut ko vairāk izspiest?
Vienmēr var vairāk izspiest. Neatceros, kādi tie rezultāti bija… 4-0 beigās bija? Jā. Pie 3-0 jau bija skaidrs, bet kopumā tā spēle nebūt nebija tik bezcerīga, ka iznākums beigās.
Atceroties pagājušās sezonas ievadu, ģenerālmenedžeris Ralfs Pleinics publiskajos izteikumos krāsoja situāciju drūmos toņos. Šīs sezonas ievadā viņš ir izklausījies krietni pozitīvāk noskaņots. Vai arī ģērbtuvē tas kā komanda ir nokomplektēta dod jums pārliecību par visas sezonas pozitīvu līkni?
Man liekas, ka mēs sevi ļoti labi parādījām jau pārbaudes spēlēs. Spēlējām pret Eirokausu komandu “Neptūnas” un vēl citām labām komandām. Es teiktu, ka mēs pret lietuviešiem nospēlējām labi. Viņiem sezona sākas divas nedēļas ātrāk, tādēļ sagatavošanās procesā viņi mums bija priekšā. Tāpēc iegājām sezonā ar pārliecību. Jā, trīs zaudējumi tabulā mums ir. Par to mēs galvas nenolaidām. Turpinājām savu spēli: esi brīvs – met, neesi brīvs – atdod piespēli vai ej garām.
Kas ir tās lietas, kurām vēl treneri vērš uzmanību, kuras būtu jāuzlabo. Kuri ir tie elementi, tavuprāt, kas var ļaut “Ventspilij” laukumā izskatīties vēl labāk?
Es domāju, ka mēs izskatāmies ļoti labi tad, kad spēlējam savu ātro spēli. Ja mēs, izcīnot bumbu, to nevis pārturam, bet uzreiz metam uz priekšu. Ja uzreiz uzbrūkam, tad, būsim godīgi, nevienam nepatīk aizsargāties pret skrejošu komandu. Ja iemet brīvos metienus no apakšas uzreiz iegūsti pārliecību. Mums ir jāpieturas pie tām lietām, kas mums sanāk un kas mūs padara par “Ventspili”.
Spēlētājam, kas ir šajā formas tērpā – kas ir Basketbola klubs “Ventspils”?
Uzvara. Uzvara. Uzvara. Uzvara. Uzvara… Tas tiek teikts, ka šis ir klubs ar vēsturi. Tas, kurš uzvelk “Ventspils” kreklu, arī iet uz uzvaru.
Lasi vēl…
# Kampuss: “Skaļā atmosfēra nostrādāja, nedzirdējām, ka bļaujam par pulksteni”
# Bergmanis: “Gribu būt zināms ne tikai kā Ilmāra dēls”
# Pleinics: “Neticu, ka Ventspils varētu pazust no lielās Latvijas basketbola aprites”
# Bērze: “Tradīcijas “Ventspils” basketbolā ir mežonīgi lielas, tas dzen uz priekšu”