Diemžēl Latvijā tēma par zaudētiem mazuļiem grūtniecības laikā un dzemdībās tiek slēpta rūpīgāk nekā šokolādes olas no bērniem. Es pati esmu trīs reizes izdzīvojusi bērna zaudējumu, nepagūstot viņu ieraudzīt, tikai izsapņot, kāds viņš būtu.
Izrāde saņēma trīs nominācijas: par labāko dramaturģiju, aktrise Kintija Stūre nominēta par “Gada aktrisi”, bet izrāde – par “Gada mazās formas izrādi”.
Kāds bija mēģinājumu process?
Es pat vārdos nevaru pateikt, cik ļoti apbrīnoju un cienu Ludmilu un Viesturu (Viesturs Roziņš, režisors, Ludmilas vīrs – aut.), ka šis stāsts ir izstāstīts. Daudzi pāri iet cauri tiem pašiem pārdzīvojumiem, kam Ludmila ar Viesturu, bet nespēj par to runāt. Man ir tā privilēģija šo stāstu izstāstīt. Spēlējot Mazajā zālē, es varu redzēt katru skatītāju, un es atpazīstu tos cilvēkus, kuriem šis stāsts ir personisks, to var redzēt viņu acīs.
Zinu, ka tev sociālajos tīklos pēc šīs izrādes ir daudz ziņu. Kā tu tās uztver?
Tas ir ļoti augsts novērtējums. Sieviete ir saņēmusies un uzrakstījusi. Reiz vienai sievietei izrādes laikā palika slikti un viņu aizveda uz slimnīcu. Un viņa…