“Karš Ukrainā ir tikai sekas zaudētajam hibrīdkaram. Pasaules karš jau ir sācies – hibrīdkarš,” Latvijas Radio raidierakstā “Drošinātājs” sacīja pulkvežleitnants Arsens Dmitriks, Ukrainas Nacionālās gvardes 1. korpusa “Azov” štāba priekšnieks, kurš pats pārdzīvojis gūstu Olenivkā un atgriezies dienestā. Sarunā viņš stāstīja par mācībām, ko no Ukrainas kara pieredzes vajadzētu ņemt vērā Latvijai, kā arī par kara turpinājumu un to, ko Ukraina var dot saviem partneriem.
Karš Ukrainā – sekas zaudētajam hibrīdkaram
Rihards Plūme: Kā jūs uzskatāt, cik tālu šobrīd ir kara beigas un no kā tas ir atkarīgs?
Arsens Dmitriks: Es uzskatu, ka jau ir sācies pasaules karš. Hibrīdkarš. Tas ir sācies un tas ieiet jaunā posmā. Jūs to varat redzēt labāk nekā mēs – Lietuva, Latvija, Igaunija, Polija – droni ir viena no hibrīdkara vešanas metodēm.
Pulkvežleitnants Arsens Dmitriks, Ukrainas Nacionālās gvardes 1. korpusa “Azov” štāba priekšnieks
Foto: no privātā arhīva
Pasaules karš jau ir sācies, bet ne fiziski, jo karš, kas tagad notiek Ukrainā, ir sekas zaudētajam hibrīdkaram Ukrainā. Tās jau ir sekas. Tāpēc mēs esam šeit [Latvijā], lai jums paskaidrotu, ka jums tagad ir jābūt maksimāli aktīviem šajā hibrīdkarā, lai nebūtu tādu seku kā mums. Tāpēc mēs esam šeit un dalāmies pieredzē.
Kas attiecas uz jautājumu par to, kad beigsies karš Ukrainā – šo jautājumu uzdod 90 %.
Es nezinu, vai pat pats Dievs to zina, kā arī mūsu ienaidnieks. Bet kaujas laukā, ticiet man, mūsu kājnieki, mūsu vienības dara brīnumus.
Ienaidnieks ir novājināts, tas tiesa, taču taktiskā līmenī tam tomēr veicas, jo ienaidniekam ir pārsvars resursos. Un galvenais ir cilvēkresurss. Jebkurš karš kaujas laukā nav par droniem. Tas nav par tankiem. Tas ir par cilvēkiem. Tas ir par tiem, kas kontrolē šos dronus, kas kontrolē šos tankus. Krievijā to ir daudz. Jūs to zināt labāk par mums. Tāpēc – kad karš beigsies? Mēs visi to patiesi vēlamies. Bet mēs saprotam, ka pēc šī kara beigām sāksies jauns hibrīdkara posms.
Jūs teicāt, ka esat šeit, lai norādītu uz to, ka hibrīdkarš arī šeit Latvijā ir jāuztver kā apdraudējums. Šķiet, ka mēs to izprotam, lai gan atsevišķās reizēs mūsu reakcija ir kritizēta. Bet vai šo apdraudējumu izprot arī cilvēki, piemēram, Vācijā, Itālijā? Kā viņu viedoklis, jūsuprāt, atšķiras no viedokļa Latvijā?
Ar veselo saprātu un kritisko domāšanu visi saprot, kas ir pretinieks. Uzsveru – kritisko. Bet mūs un jūs atšķir no Vācijas tas, ka mēs stāvam pirmajā ešelonā. Mums Krievija ir kaimiņš. Vācijai Krievija nav kaimiņš. Būsim atklāti. Tāpēc mums, visām valstīm, kaimiņiem, Lietuvai, Igaunijai, Somijai, Polijai tagad ir jābūt vienotiem, kā nevienam citam. Un jums tagad ir ļoti labs brīdis un iespēja, kuras mums nebija. Jums ir milzīga, spēcīga sabiedrotā – tā ir Ukraina. Un mums tas ir jāizmanto maksimāli. “Vatņiku” visur ir daudz. Būsim atklāti. Tāpēc es vēlreiz saku un vēlreiz uzsveru, ka mums ir jāapvienojas un jāpalīdz viens otram.
Neatkārtojiet mūsu kļūdas. Vācija var tās atkārtot, jūs nevarat tās atkārtot. Jūsu kaimiņš ir tepat aiz robežas.
Karavīri frontē, domāju, ka, visdrīzāk, daudz nedomā par visu, kas notiek apkārt, tostarp politiskajos procesos. Vai tomēr viņi tikai cenšas par to nedomāt?
Karavīri frontē tagad ir ļoti pārguruši, un viss šobrīd gulstas uz viņiem, bet jebkuri politiski lēmumi ietekmē karavīru. Karavīrs neiestājas par politiku. Karavīrs iestājas par savu ģimeni, par savu brāli, mīlestību pret savu dzimteni. Ja sieva saka: “Atgriezies mājās!” un tai pat laikā politiķi sāk teikt kaut ko kritisku, vai karavīra morāle kritīsies? Protams, tā kritīsies. Vai karavīrs gribēs doties mājās? Protams, viņš grib. Vai karavīrs sapņo, ka politiķi vienosies izbeigt karu? Protams, viņš to grib.
Mēs tagad ļoti labi saprotam, ka esam situācijā, kad šī jau ir liela ģeopolitiska spēle. Un tajā jāiekļauj lielas valstis, kas var pieņemt lēmumus ģeopolitikā. Mēs to ļoti labi saprotam. Vai viņi pieņems šo lēmumu bez karavīra atbalsta kaujas laukā? Tā ir savstarpēja palīdzība un kopīga mērķa kopums. Karavīrs kontrolē kaujas lauku, un politiķi vienojas. Viņiem ir jāstrādā saskaņoti. Un tad būs rezultāts. Un, ja mūsu politiķiem palīdzēs Eiropas politiķi un Eiropas politiķiem palīdzēs Lielbritānija un Amerika, ticiet man, tas notiks ātrāk.
Es pieļauju, ka vairums karavīru frontē domā, ka nevar būt tāds miers, kura rezultātā Krievija paliek Ukrainā. Bet, ja politiķi tā nolemj, vai jūs domājat, ka politiķi baidās, ka liela daļa karavīru būtu pret šādu mieru?
Ja aizsardzības līnija tagad ir iesaldēta gar šādām robežām, kādas tās ir, mēs visi ļoti labi saprotam, ka tas būs īslaicīgi. Mums tagad ir vajadzīgs laiks. Vai mēs vēlamies atgūt 1991. gada robežas? Protams! Mēs ļoti labi saprotam to. Vai mēs to varam izdarīt tagad? Diemžēl nē. Bet mēs jau esam iemācījušies spēlēt “garo spēli”, spēlēt uz laiku. Mums tas jādara tā, lai laiks būtu mūsu pusē. Un tas arī viss. Un mēs ļoti labi saprotam, ka Krievija domās līdzīgi, tāpat kā mēs. Un līdzīgi gatavosies nākamajam kara posmam. Šis tagad ir viens no kara posmiem, viens no pasaules kara posmiem.
Ukrainas Nacionālās gvardes 1. korpusa “AZOV” mācības
Foto: Publicitātes attēls
Ziema būs grūta ne tikai ukraiņiem, bet arī ienaidniekam
Kāda šobrīd ir situācija frontē, pirms ziemas?
Situācija ir sarežģīta. Ir frontes posmi, kur ienaidniekam ir taktiski panākumi. Ir frontes posmi, kur tie daļēji pāriet no taktiskā uz operatīvo. Bet ir grūti.
Pamazām mēs apturam ienaidnieka spējas. Viens no pēdējiem piemēriem ir tas, kas notika pirms trim mēnešiem. Kad ienaidnieks ar divu armiju skaitu un Jūras kājnieku korpusa atbalstu, vidēji aptuveni 100 000 karavīru, mēģināja iekļūt operatīvi stratēģiskajā telpā – frontes posmā netālu no Dobropiļļas. Bet ar Pirmo korpusu un citiem Ukrainas Aizsardzības spēku atzariem ienaidnieks tika apturēts. Ienaidnieks dažās zonās tika bloķēts, un mēs jau divus mēnešus arī veicam pretuzbrukumus atsevišķos frontes posmos.
Ir frontes posmi, kur ienaidnieks ir ielenkts. Bet es vēlos uzsvērt, ka šī nav Krievijas armijas ielenkšana, tā ir ielenkšana apdzīvotās vietās – tur vidēji ir 100 līdz 200 cilvēku.
Pieņēmām taktiku “griezt kūku gabalos”. Apturējām, bloķējām, nogriezām loģistiku un no flangiem sākām nogriezt ienaidnieka galvenos piegādes ceļus.
Tas deva labu rezultātu. Abu ienaidnieka armiju ofensīva tika apturēta. Ienaidnieks cieta vairāk nekā 10 000 [cilvēkresursu] zaudējumu un simtiem tehnikas vienību, ko apstiprina tas, ko mēs redzējām.
Ko ukraiņiem sagaidīt ziemā? Cik aktīvi būs okupanti?
Ziema būs grūta, mēs to labi saprotam. Ienaidnieks tagad izmantos karadarbību pret civiliedzīvotājiem, proti, tas jau sāk uzbrukt elektrostacijām, termoelektrostacijām, uzbrukt dzelzceļa galvenajiem loģistikas maršrutiem, noliktavām, naftas, gāzes kritiskajai infrastruktūrai. Ienaidniekam kaujas laukā operatīvi stratēģiskā līmenī nav lielu rezultātu, tāpēc tas atkal sāk izmantot hibrīdkara metodes pret civiliedzīvotājiem.
Frontē būs grūti, bet grūti būs arī ienaidniekam. Vasarā ienaidniekam bija sabiedrotais – tie bija zaļumi, kur ienaidnieks varēja paslēpties zem koku lapām, krūmos, dārzos… Tagad tas vairs tā nav, un mēs viņu ātrāk atklājam un ātrāk iznīcinām.
Ukrainas Nacionālās gvardes 1.korpusa “AZOV” mācības
Foto: Publicitātes attēls
Turklāt ievainots ienaidnieks vasarā ir viena lieta, ievainots ienaidnieks ziemā ir cita. Viņš noasiņo un ātrāk mirst.
Vai frontē būs kādas kardinālas izmaiņas? Godīgi sakot, frontē situācija ir tik dinamiska – es jums teikšu, ka šodien tā ir ļoti laba, bet rīt tā var būt kritiska.
Bet tā – “šahedi”, raķetes, civiliedzīvotāji, civilā infrastruktūra… Mēs tikko runājām ar jūsu uzņēmumiem par to, vai ir reāli to visu aizsargāt. Mēs uzskatām, ka tas ir reāli. Ar dažādām sarežģītām sistēmām, tas ir reāli. Droni, pārtvērēji, elektroniskās kara barjeras. Es domāju, ka tas viss kopā dos rezultātu.
Ukrainas Nacionālās gvardes 1.korpusa “AZOV” mācības
Foto: Publicitātes attēls
Arī karā notiek “dabiskā evolūcija”
Droni katru dienu, nedēļu, mēnesi attīstās. Karā izmanto ļoti daudz tehnoloģiju. Vai mēs kaut kādā ziņā esam atgriezušies pozīciju karā, ja ņemam vērā to, ka droni visu novēro, un 10, 20 kilometru attālumā visām darbībām var izsekot?
Jā, ir tāda lieta. Bet dronu izmantošana ir normāla evolūcija. Tā es to sauktu – kara normāla dabiskā evolūcija. Izgudroja kaujas ratus un tad izdomāja, kā pretoties kaujas ratiem – radīja divmetrīgus šķēpus. Līdzīga situācija ir ar droniem. Kā jūs pareizi teicāt, tie mainās katru nedēļu, katru dienu. Mēs izdomājam kaut ko jaunu – ienaidnieks meklē pretpasākumus. Ienaidnieks kaut ko izdomā – mēs meklējam pretpasākumus pret ienaidnieku. Un tas dod milzīgu, milzīgu progresu.
Vai karš ir mainījies uz pozīciju karu? Globāli jā. Bet mēs jau virzāmies uz to, ka tiks izgudrots kāds pretpasākums dronam. Fizisks.
Tā būs kāda ierīce, cits drons vai vēl kas, lai aizvērtu debesis. Un tad sāksies jauns kara posms.
Tagad, kā jūs pareizi teicāt, tas drīzāk ir pozicionāls karš. Mēs cenšamies manevrēt aizsardzībā, pretuzbrukumā, ienaidnieks mēģina uzbrukt. Bet es runāšu mūsu frontes sektora vārdā – tas nestrādā. Pagājušajā mēnesī ienaidnieks atkal sāka izmantot mehanizētās kolonnas un desmitiem tehnikas vienību ar tankiem, kājnieku kaujas mašīnām un visu pārējo. Bet reti kas sasniedz frontes līniju. Tās tiek iznīcinātas 20 kilometru attālumā – droni, mīnēšana.
Ukrainas Nacionālās gvardes 1.korpusa “AZOV” mācības
Foto: Publicitātes attēls
Bet es vēlreiz saku – ja izdomās kaut kādu ierīci, kas aizsargās karavīru un fiziski aizsargās tanku kaujas laukā, atkal būs interesanti. (iesmejas)
Ja runājam par tehniku un munīciju, visu, kas nepieciešamais, lai karotu. Kas varētu būt tas, ko armijai kopumā un “Azov” būtu labi saņemt no Rietumiem un ko no Ukrainas valsts? Mēs zinām, ka nozare Ukrainā attīstās. Bet vai kaujas laukā redzat, ka ir daudz visa veida ekipējuma no pašas Ukrainas, ne tikai no partneriem?
Sāksim ar to, ka mēs viņus saucam par draugiem. Kas mums vajadzīgs no draugiem? Aviācija. Pirmkārt, mums ir jāaizver debesis. Debesīs mēs karu joprojām zaudējam. Mēs esam parakstījuši līgumu par vairāk nekā 100 lidmašīnām [ar Zviedriju]. Tas jau ir labi. Es domāju, ka ar to joprojām nepietiek, bet mēs virzāmies uz priekšu. Aviācija jebkurā gadījumā ir nepieciešama.
Ir nepieciešama aviācija, munīcija aviācijai, helikopteri. Viss, kas lido – mums to vajag daudz, un tas ir kritiski svarīgi.
Artilērijai vajag munīciju. Mēs ražojam munīciju, bet vajadzība ir simtiem tūkstoši mēnesī. Tāpēc ir nepieciešama arī munīcija. Un finanses.
Pulkvežleitnants Arsens Dmitriks, Ukrainas Nacionālās gvardes 1. korpusa “Azov” štāba priekšnieks
Foto: no privātā arhīva
Es jums teikšu tā – mūsu Ukrainas aizsardzības rūpniecība tagad ir augstā līmenī. Mēs paši varam izgatavot artilērijas iekārtas ne sliktāk par ārvalstīm. Vienas no labākajām bruņumašīnām tiek veidotas tieši Ukrainā. Es domāju, varam palielināt arī vieglo ieroču ražošanu, jo arī te zīmoli ir ļoti labi, kvalitatīvi. Un attiecībā uz droniem, es domāju, ka zināt labāk par mani, ka mums ir dažāda veida droni – sauszemes vai FPV droni un citi.
Nepieciešams ir finansiāls un politisks atbalsts. Ar politisku es domāju visas šīs nodokļu brīvdienas. Nu, jūs zināt – atverot jaunu uzņēmumu, ir ļoti grūti sākt no nulles.
Un liela daļa mūsu ražotāju ir noraizējušies par savu uzņēmumu drošību saistībā ar raķešu triecieniem.
Tāpēc es iesaku jums [Latvijas uzņēmumiem] ierakties zemē. Jums gan ir grūti to izdarīt, jums te ir gruntsūdeņi… (smejas)
“Azov” korpuss ir liela ģimene
Ja mēs runājam par “Azov”, es saprotu jūs jau tur esat gandrīz no paša sākuma. Kāpēc iestājāties?
Jo tur devās draugi, elementāri. (smejas) Tur nav nekādu lielu sazvērestību un nekā cita. Es pats esmu Ļvivas “Karpatu” fans, un mēs bijām futbola draugi. Kad Ukrainā izveidojās šāda situācija, kad ienaidnieks sāka izmantot savu karaspēku Krimā, mēs, mūsu puiši, kas bijām Maidanā, sarunājām un nolēmām doties uz “Azov”. Kāpēc? Jo tur bija visi mūsu draugi. Jo “Azov” pamatā bija Ukrainas patriotiskās organizācijas, futbola fani, patriotiski Ukrainas brīvprātīgie. Un tagad mazā vienība ir pāraugusi korpusā.
Un kā “Azov” ir audzis un mainījies šo gadu laikā?
Kardināli. Pirmkārt, “Azov” ir audzis mentāli. Un lielu ieguldījumu “Azov” kā lielas Ukrainas militārās vienības reformēšanā sniedza mūsu komandieris, draugs, dzīvespriecīgais pulkvedis Deniss Prokopenko. Šis ir mūsu komandieris, kurš pilnībā reformēja, mainīja vienības pieeju karadarbības metodēm. Viņš nodibināja šo kultūru, kāda mums tagad ir “Azov” korpusā.
“AZOV” delegācija Latvijā
Foto: Publicitātes attēls
Tā ir liela ģimene. Tas ir galvenais, kas jāatceras. Un mēs esam radījuši lielas ģimenes atmosfēru. Un tas parāda rezultātu.
Cilvēki pie mums nāk. Katrs vēlas justies kā mājās. Kopīgiem spēkiem esam radījuši tādu mājas atmosfēru, kur jūtat atbalstu, kur jūtat drošību. Nevis fizisku, bet, psiholoģisku, morālu drošību. Proti, ja tu gūsti traumu, vari būt drošs, ka tevi izārstēs, aprūpēs vieni no labākajiem ārstiem. Ja veic uzdevumu, vari būt pārliecināts, ka šo uzdevumu ir izdomājuši un organizējuši tavi brāļi, komandieri, virsnieki, kuriem tu uzticies. Ja diemžēl tu mirsti, tu vari būt pārliecināts, ka par tavu ģimeni, taviem bērniem arī turpmāk parūpēsies – uzraudzīs, audzinās, izglītos un visu pārējo.
Visu šo faktoru kombinācija dod rezultātus un, protams, mācīšanās, mācīšanās un mācīšanās. Vienmēr mācieties, nekad neapstājieties!
Gatavība karam jāieaudzina jau bērnos
Daži mūsu raidījuma varoņi mums teikuši, ka armija Ukrainā pirms 2014. gada būtībā nepastāvēja.
Jā. Līdz 2014. gadam mums bija hibrīdkarš, kuru mēs zaudējām. Hibrīdkarš sastāv ne tikai no informatīvās telpas. Armijas rezerves tika izpārdotas, korupcija armijā bija briesmīga. Tā ir viena no kara vešanas metodēm. Un mēs zaudējām šo karu. Tagad mums tā rezultātā ir “fiziska spēle”.
Tāpēc es vēlreiz uzsveru, ka nevajag zaudēt hibrīdkaru, jo tad tas būs fizisks. Šīs zādzības, cilvēku, rezervju, militārpersonu nomaiņa ir ļoti liela problēma. Būsim godīgi, tieši par šo tēmu mēs runājām ar jūsu virsniekiem. Es, piemēram, zinu, ka jūsu valstī obligātais iesaukums tika atcelts, un tagad tas ir atjaunots, cik saprotu.
Tā ir viena no armijas galvenajām rezervēm. Tai jābūt. Iedzīvotājiem ir jāsaprot, ka viņiem ir ienaidnieks, un viņiem vienmēr jābūt gataviem.
Un no tā neizbēgsim ne mēs, ne jūs. Mūsu kaimiņš ir maskavietis.
Mums jāaudzina bērni tā, lai viņi jebkurā brīdī būtu gatavi ņemt rokās ieročus. Bet fiziski ņemt rokās ieročus – tā ir tikai galējā situācija. Jo jūs varat cīnīties kultūrā, jūs varat cīnīties izglītībā. Tos tagad sauc par hibrīdkara virzieniem. Tā arī ir viena no kara metodēm. Un jums pie tā ir smagi jāstrādā. Mums, kā teicāt, līdz 2014. gadam, militārais dienests bija apkaunojošs, nekvalitatīvs un kopumā nepopulārs. Un mēs redzam rezultātu.
Ukrainas Nacionālās gvardes 1.korpusa “AZOV” mācības
Foto: Publicitātes attēls
Tātad mēs varam teikt, ka Ukrainas armija ir kļuvusi par “Rietumu armiju”? Ka ir izdevies atbrīvoties no tā dēvētās “ģedovšķinas”?
Jā, reforma notiek, un jūs pareizi atzīmējāt, ka Ukrainā mums bija padomju armija. Tā bija kritiski slikta. Ticiet man, tā [“ģedovšķina”] joprojām mūsu valstī pastāv, bet jau nelielā mērogā. Šis karš Ukrainai atnesa lielu skaitu jaunu virsnieku. Ļoti lielu skaitu jaunu virsnieku. Seržantu un karavīru. Viņi nekad nenonāks šajā padomijā. Nekad. Vai tā tur ir? Jā, bet ne plašā līmenī. Tā noteikti turpinās iet iznīcības ceļu. Tāpēc, attiecībā uz to, kā cīnīties pret padomju armiju savas armijas ietvaros, par to sazinieties ar mums, mēs jums palīdzēsim. (iesmejas)
Ko Ukrainas kara pieredze var iemācīt citiem?
Ko Ukraina var iemācīt citiem, arī Latvijā, attiecībā uz to, kā karot? Vai tas būtu kaut kas saistībā ar droniem, jo tagad ir tehnoloģiju karš, vai arī vēl citos aspektos?
Iziesim tam cauri soli pa solim.
Pirmais posms ir rekrutēšana. Es domāju, ka mūsu rekrutēšanas kampaņas nākotnē spēs izplesties pa visu pasauli, un ne tikai militārajā, bet arī biznesa jomā. Jūs varat aplūkot mūsu pēdējo rekrutēšanas kampaņu “Mēs esam “Azovā””. Tajā jau esam tikuši pāri posmam, kurā uz reklāmas stendiem ir militārpersonas. Jūs jau zināt šāda veida reklāmas.
Tagad reklāmas kampaņās runā par mūsu karavīru vecākiem, sievām, un šāda rekrutēšana kļūst par visas Ukrainas metodi.
Otrais posms ir apmācība. Pamatapmācība un specialitātes sagatavošana, piemēram, dronu operatori, tankisti, kājnieki, triecienvienības, inženieri, analītiķi. Arī virsniekiem ir plaša apmācība. Mums jau ir pieredze.
Un trešais jau ir kara vešana. Es domāju, ka mēs Ukrainā esam vieni no labākajiem, kam ir pieredze mūsdienu kara vešanā kaujas laukā. Un jā, mūsu draugi mums palīdzēja ar pamatiem, viņi izveidoja pamatu, bet mēs paši jau esam noslīpējuši visu praktisko un tālāko kaujas laukā.
Un ceturtais ir armijas atbalsta nodrošināšana. Varam arī dalīties ar to, kā ātri reformēt armiju. Armijas reforma bez atbalsta, bez resursiem, neiztiks. Šeit [Latvijā] mēs ieradāmies ar vienu mērķi – parādīt, kā privātais bizness, kā Ukrainas sabiedrība ir apvienojusies un palīdz armijai. Tie ir līdzekļi, tie ir cilvēki, tie ir uzņēmumi – mazi, vidēji, lieli. Pateicoties viņiem, es uzskatu, mēs izdzīvojām. Jo, kā pirmais ar palīdzību iesaistās sabiedrība, un pēc tam sāk iejaukties valsts. Diemžēl.
Kāpēc? Tāpēc, ka valsts – tā ir ilga un liela mēroga spēle. Bet pamatā, lai viss strādātu, ir privātais bizness, un tāpēc mēs atvedām līdzi savus biznesa draugus, kuri no savas pieredzes parāda jūsu uzņēmējiem, kā strādāt un reformēties armijas vajadzībām. Tie ir ļoti labi piemēri. Es uzskatu, ka tam būtu jāpaplašinās visā pasaulē – ka armijā ir iekļauta ne tikai valsts, ne tikai armija, bet katrs cīnītājs. Un jebkuras valsts pamats ir mazie un vidējie uzņēmumi. Jo, lai ko arī kāds teiktu, bizness mīl mieru, klusumu un stabilitāti. Tā man teica biznesmeņi – bizness mīl stabilitāti. Un karojošā valstī nebūs stabilitātes. To jūs labi saprotat. (iesmejas)
Krievijas gūstā joprojām vairāki simti “azoviešu”
Kāda šobrīd “Azov” ir situācija ar personālu? Vai uzskatāt, ka Ukraina varēs iztikt bez mobilizācijas no 18 gadu vecuma?
Ar cilvēkiem ir grūti. Godīgi sakot, ir kritisks cilvēku trūkums. Tā ir taisnība. Vai mobilizācija ir nepieciešama no astoņpadsmit gadu vecuma? Ļoti diskutabls jautājums. Es ticu, ka tagad nav īstais laiks.
Mums ir daudz karavīru, kas patvaļīgi pamet vienības. Es strādātu ar tiem. Tie ir simtiem tūkstoši, kas slēpjas visā Ukrainā, mājās.
Mums tagad ir iespējama mobilizācija no 18 līdz 23 gadiem saskaņā ar īpašu līgumu, kur viņi saņem finansiālu atbalstu. Miljons hrivnu plus laba sociālā pakete.
Cik es saprotu, daļa “azoviešu” arī atrodas gūstā. Cik grūti ir viņus atgūt? Krievija, šķiet, vismazāk vēlas atbrīvot tieši “azoviešus”.
Jā, jūs pareizi norādījāt, ka diemžēl vairāk nekā 800 mūsu puišu joprojām atrodas gūstā. Diemžēl daži no mūsu biedriem jau ir miruši gūstā. Diemžēl ir arī desmitiem tādu, kuru veselības stāvoklis jau ir kritisks. Krievija saprot mūsu puišu vērtību un ar to manipulē. Bet tas mūs neaptur. Mūsu galvenais uzdevums ir atgūt visus mūsu puišus mājās. Un, kad ir iespēja sagūstīt kādu kaujas laukā, mēs viņu sagūstām. Tas ir bīstami, ņemot vērā dronus.
Mēs labi zinām, ka krievu karavīrs, kurš frontē iestājās, piemēram, tikai pirms mēneša, nekad netiks apmainīts pret “Azov” kareivi. Mēs cenšamies ar dažādiem spēkiem, dažādām spējām dabūt mūsu puišus no turienes ārā, un mēs to darīsim līdz pēdējam puisim, kas tur paliks.
Pulkvežleitnants Arsens Dmitriks, Ukrainas Nacionālās gvardes 1. korpusa “Azov” štāba priekšnieks
Foto: no privātā arhīva
Arī jūs bijāt gūstā, precīzāk, Olenivkā. Kas ir nepieciešams, lai izdzīvotu?
Atbalsts. Atbalstīt vienam otru. Krievi to ir pamanījuši un saprot. Viņi mēģināja mūs visus sadalīt pa kamerām, pa barakām. Bet viņiem neizdevās. Pēc tam viņi nolēma, ka var mūs visus iespaidot morāli. Viņi mūs visus ievietoja kazarmās Olenivkā un uzspridzināja. Varbūt dzirdējāt par teroraktu Olenivkā, kur mēs bijām 200 cilvēki.
Viņi mūs vienkārši ieslēdza lielā telpā un uzspridzināja dzīvus. Es tur biju. Mums tur gāja bojā desmitiem mūsu cīnītāju.
Bet gandrīz visi bija ar dažāda veida ievainojumiem. Un, vai jūs domājat, ka krievi mums palīdzēja izkļūt no turienes? Nepalīdzēja. Viņi mūs uzturēja ārstēšanas laikā, lai mēs vienkārši nenomirtu. Es neteikšu, ka viņi mūs tur ārstēja. Viņiem nav nekādu dzīves vērtību. Aizmirstiet par to. Ja viņam vajadzēs nogalināt bērnu, viņš nogalinās bērnu. Labs piemērs ir Buča netālu no Kijivas. Visi atceras šo piemēru.
Paldies!
Paldies jums!