Normunds Šnē: Diriģēšana kā saruna un sadarbība
Šī gada 10. novembrī maestro Normunds Šnē, spoža personība Latvijas mūzikas dzīvē, atzīmēja savu 65. jubileju. Pazīstams ne tikai kā talantīgs obojists un skaņu režisors, bet arī kā erudīts pedagogs un aizrautīgs radio amatieris, Šnē savā atklātajā intervijā atspēko izplatīto priekšstatu par diriģēšanu kā autoritāru procesu. Viņš uzsver, ka diriģēšana patiesībā ir dziļa un nepārtraukta klausīšanās – spēja saskatīt orķestra sniegumu, iejusties mūziķu radītajā un to vienlaikus salīdzināt ar savu māksliniecisko vīziju.
Diriģēšana – stāsts par sadarbību un komunikāciju
“Diriģēšana nav diktatūra,” strikti pauž Šnē, uzsverot, ka tas ir pirmais un svarīgākais princips. “Diriģēšana pirmām kārtām ir klausīšanās: sadzirdēt to, kā orķestris skan, ko mūziķi piedāvā, un tad to momentā salīdzināt ar savu priekšstatu,” viņš skaidro, piebilstot, ka patiesībā diriģēšana ir stāsts par ciešu sadarbību. Tā ir nemitīga komunikācija starp diriģentu un mūziķiem, kas līdzinās aizraujošai sarunai, kurā katrs balss ir svarīga un nepieciešama kopējā skaņdarba audumā. Tas ir process, kas prasa ne tikai tehnisko meistarību, bet arī spēju veidot dziļu emocionālu saikni ar kopumu.
Mākslinieka daudzās lomas un aizraušanās
Normunda Šnē radošais ceļš ir daudzpusīgs un bagāts. Kā obojists viņš ir iekarojis atzinību ar savu jūtīgo un izsmalcināto muzicēšanu. Savukārt viņa darbs skaņu režisora lomā ļauj viņam ielūkoties mūzikas radīšanas un fiksēšanas aizkulisēs, piešķirot tai jaunu dimensiju. Pedagoģiskajā darbā viņš dalās ar savu pieredzi un zināšanām, iedvesmojot jaunās paaudzes. Taču, iespējams, viena no viņa vislielākajām un sirsnīgākajām kaislībām ir radioamatierisms. Šī aizraušanās apliecina viņa intereses plašumu un vēlmi komunicēt un dalīties ar pasauli dažādos veidos, ne tikai caur mūziku. Šī daudzpusība padara viņu par īpašu un iedvesmojošu personību.
Atsaucoties uz maestro domām
Šnē skatījums uz diriģēšanu kā uz dialogu un kopradīšanas procesu ir ļoti vērtīgs. Tas atgādina, ka jebkurā radošā un sadarbības procesā, vai tā būtu mūzika, teātris vai pat sarežģīts projekts, svarīgākais ir spēja patiesi klausīties un respektēt katra dalībnieka ieguldījumu. Tikai caur šādu savstarpēju sapratni un cieņu var tapt patiesi harmoniski un paliekoši darbi. Viņa filozofija nav vienkārši par norādēm un pavēlēm, bet gan par kopīgu elpošanu un vienota mākslinieciskā redzējuma īstenošanu.