Tomasa trenere Terēza Stenclava Latvijā ieviesa ratiņtenisu. Kad sāka strādāt par tenisa treneri, pat neesot zinājusi, ka tāds ratiņteniss vispār eksistē, līdz 2011. gadā kādā seminārā Lietuvā pirmo reizi ieraudzījusi, ka arī cilvēki ratiņkrēslā var nodarboties ar šo sporta veidu.
Dažās pasaules valstīs teniss pat esot iekļauts kā obligāta sastāvdaļa rehabilitācijas programmās. Tas tāpēc, ka šis sporta veids ir ne tikai fiziska nodarbe, bet arī noderīgs, lai attīstītu lēmumu pieņemšanas prasmes, – kortā sportists nonāk viens pret vienu ar pretinieku un tajā brīdī nav neviena cita, kas viņa vietā varētu pieņemt lēmumus. “Pašam ir jāpieņem lēmums un jāsasniedz mērķis. Tas, ko esi iemācījies treniņā, tev ir jāpierāda kortā. Es domāju, ka tas viennozīmīgi attīsta patstāvību, kuras bieži vien cilvēkiem ratiņkrēslā nav, jo par viņiem vienmēr kāds grib parūpēties, palīdzēt. Teniss ļoti labi norūda, un dzīvē tas palīdz,” par novērotajām pozitīvajām pārmaiņām savos audzēkņos stāsta Stenclava.
Pašlaik Latvijā esot apmēram seši aktīvi ratiņtenisisti ar gana nopietniem sportiskajiem mērķiem, jo daudzi pēc pirmajām neveiksmēm padodoties – sākumā neredzot panākumus, neiztur garo ceļu, kas jāmēro, lai šajā sporta veidā sasniegtu būtisku progresu. Daudziem būtisks ierobežojošais faktors ir finansiālās iespējas, jo cilvēki ratiņkrēslā nereti ir maznodrošināti un ratiņtenisa nodarbības prioritāšu sarakstā viņiem nebūs augstākajās vietās. Pat ja izdotos atrast treneri, kurš ar viņiem būtu gatavs strādāt bez maksas, kortu īre tāpat maksājot lielu naudu. Pagaidām arī neesot daudz treneru, kuri būtu gatavi apmācīt ratiņtenisistus. “Bieži vien treneri baidās,” paskaidro Stenclava. Tāpēc viņa kopā ar Latvijas Paralimpisko komiteju strādājot pie iniciatīvas, kas paredz, ka treneru sagatavošanas programmās augstskolās varētu iekļaut arī apmācības darbam ar cilvēkiem, kuriem ir kustību traucējumi.