Režisores LAURAS (ko agrāk pazinām kā Lauru Grozu, bet pašlaik mākslinieces identitāte mainīta tikai uz vārdu, rakstītu ar lielajiem burtiem) jaunākā izrāde Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī veltīta detektīvu karalienes Agatas Kristi 135 gadu jubilejai. Tas ir Kristi hrestomātiskā darba “Slepkavība Austrumu ekspresī” iestudējums Kena Ludviga skatuves pārlikumā.
Kristi un priekšgājēju mantojums
Kens Ludvigs savā dramatizējumā samazinājis dalībnieku skaitu no 17 (Kristi romānā) līdz 12, tādējādi gan izjaucot zvērināto tiesas struktūru, kas ir pamatā nozieguma veikšanai Kristi romānā, jo pasažieru un attiecīgi aizdomās turamo skaits, neskaitot upuri, Puaro un vilciena priekšnieku, ir astoņi. Tomēr personāžu ir gana daudz, katrs ir ar savu dīvainību vai īpatnību.
Īru aktieris un režisors Kenets Brana, kurš ne reizi vien ir ķēries pie Agatas Kristi eposu ekranizācijas, 2017. gadā filmā “Slepkavība Austrumu ekspresī” savāca spilgtu zvaigžņu ansambli – tajā spēlē Mišela Feifere, Džonijs Deps, Džūdija Denča, Penelope Krusa un Vilems Defo. Pats Brana nospēlēja Puaro – tikpat elegantu, bet ne tik cimperlīgu kā Deivida Sušē atveidotais.
1932. gadā izdotajā romānā Agata Kristi ievietojusi savus varoņus slēgtā, ierobežotā, turklāt vēl sniega vētras nosprostotā vilciena vidē, kurā nav iespējama drīza policistu ierašanās. Rakstot “Slepkavību Austrumu ekspresī”, Agata Kristi balstījās gan savā ceļojumu pieredzē ar šo leģendāro vilcienu, gan reālos faktos par slavenā ASV lidotāja Čārlza Lindberga pusotru gadu vecā dēla nolaupīšanu, pēc kuras, ģimenei samaksājot izpirkuma maksu, puisītis tika atrasts miris.
Krāšņi un bagātīgi
Čehova teātra izrāde ir bagātīga. Scenogrāfes Sintijas Jēkabsones iekārtotais vilciena interjers savā Art Deco greznībā ir tik multifunkcionāls, ka mierīgi spēj atveidot arī A klases viesnīcu. Annas Heinrihsones krāšņie un ļoti izteiksmīgie, varoņus raksturojošie tērpi (par katru varētu uzrakstīt dzejoli) arī vedina domāt par 20. gadsimta 20. gadiem, izņemot mulsinošās botas, kas uzvilktas kājās Kristi darbos allaž tik elegantajam Erkilam Puaro.
Izrādes “Slepkavība Austrumu ekspresī” pirmizrāde Čehova teātrī
Foto: Kristaps Kalns
Noteikti jāpiemin Annas Miščenkovas un Olgas Demeščenko plastiskais grims, kurš īstus brīnumus ir izdarījis ar aktiera Volodimira Gorislaveca atveidoto mesjē Buku – Austrumu ekspreša priekšnieku, kurš ir trīsreiz lielāks par aktieri. Pārējā miesa viņam “piebūvēta”. Tiesa, mesjē Buka apjomi un ar tiem saistītie kustību traucējumi, iespējams, iecerēti kā komisma avots, bet manī raisīja līdzjūtību.
Pie izrādes bagātīgā arsenāla noteikti jāpiemin brāļu Ābeļu caurviju video un Oskara Pauliņa gaismas, kas seko līdzi Puaro atklāsmēs gan ar elegantu puskrēslu, kad detektīvs vēl malās savos pieņēmumos, gan ar žilbinošu gaismu, kad viņš, šķiet, ir atradis risinājumu.
Film noir un aktierdarbi
Romānā Lindbergi pārtapuši par Armstrongiem, bet Lindbergu dēls – par meitenīti Deiziju Armstrongu. Viņas nolaupīšana inscenēta Laura un Mārča Ābeļu veidotajos videokadros film noir stilistikā. Šai pašā stilistikā video risināta inscenējuma komandas sacerētā Puaro izmisīgā bēgšana pašam no sevis – vai pakaļdzīšanās pašam sev, mēģinājums notvert sevi pēc pārciestās traumas, kad viņa iepriekšējā izmeklēšanā aizdomās turamais izdarīja pašnāvību. Neliels kuriozs – Puaro iepriekšējās izmeklēšanas “upura” jeb pašnāvību izdarījušā apsūdzētā lomā brāļi Ābeles nofilmējuši… režisores tēvu.
Patiešām labā aktiera Šamila Hamatova Erkils Puaro ir… par katru cenu citāds, ne tāds kā ikoniskais britu aktiera Deivida Sušē atturīgais, sīksolīšiem lakkurpēs tipinošais beļģis, kurš iemieso Kristi aprakstīto mazliet, bet tikai mazliet smieklīgo eleganci. Viņš ir tīši atšķirīgs arī no citu aktieru veidotā švīta. Šis ir sportiskā kostīmā un baltās botās tērpies neirastēnisks tips, ko vajā pagātnē pieļautās kļūdas un kurš nerimstoši klaigā un rosās, te uzvelkot, te novelkot melnos cimdus un kā mājdzīvnieku staipot līdzi istabas palmu. Šim Puaro nav svešas kaislības, un viņa lēnā deja ar Elīnas Bartkevičas satriecoši skaisto, ar šarmantu akcentu apveltīto grāfieni Andreni ir jutekliskas pievilkšanās un vilkmes pēc cilvēciskas tuvības pilna. Tomēr kopumā viņa tēlā ir par daudz, manuprāt, nevajadzīgas rosības.
Izrādes “Slepkavība Austrumu ekspresī” pirmizrāde Čehova teātrī
Foto: Kristaps Kalns
Milzīga loma – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – šajā Kristi versijā ir jau minētā Volodimira Gorislaveca mesjē Bukam, kurš šoreiz ir aizstājis Erkila Puaro “Vatsonu” – viņa labāko draugu Heistingsu. Viņš ir labsirdīgs un labticīgs vīrs, kurš no sirds tic labajam cilvēkos un labprāt palīdz Puaro izmeklēšanā.
Kādēļ mesjē Bukam jābūt tik resnam, kas prasa pamatīgu grima un polsterēšanas darbu, gan nekļūst īsti skaidrs, jo negribas ticēt, ka režisore iecerējusi vienkārši pasmieties par apaļīgu cilvēku neveiklību.
Aleksandrs Maļikovs izbauda savu nelieša – un arī upura – Semjuela Retčeta lomu. Viņš ir tik nekaunīgs, lunkans un nesimpātisks, cik vien aktieris var atļauties, nezaudējot labas gaumes robežu. Kā vienmēr spoža ir Veronika Plotņikova uz piedzīvojumiem ar jaunekļiem un iedzert kārās, bet allaž skaisti sapostās amerikānietes Habardas lomā. Katrs no aktieriem ir piešķīris savam personāžam kādu īpatnību. Natālija Živeca savai vecmeitai Grētai Olsonei – dāņu akcentu, Tatjana Lukašenkova krāšņajai, vecajai kņazei Dragomirovai – trīcošas rokas, Anatolijs Fečins pulkvedim Arbetnotam – paštaisno intonāciju un kareivīgi taisno muguru, Jevgenijs Proņins Retčeta asistentam Makkvīnam – kovboja stāju un plašos žestus, bet Ivans Streļcovs savam vilciena pavadonim Mišelam – tādu kā nedrošu biklumu. Košā epizodē pavīd arī Konstantīns Ņikuļins iznesīga viesmīļa lomā.
Visapjomīgāko tēlu ar vislielāko noslēpumu radījusi Jekaterina Frolova mazās, trauslās, bet dzelžainu gribu aiz neaizsargātības maskas slēpjošās Mērijas Debenhemas lomā. Pārējiem personāžiem, iespējams, būtu gribējies vairāk dimensiju.
Čehova teātra ekspreša kurss
Nevar nepamanīt, ka arī iepriekšējā Čehova teātra izrāde bija stāsts par slavenu detektīvu – tas bija režisora Sergeja Golomazova veiktais Artūra Konana Doila darbu par Šerloku Holmsu dramatizējums “Seši Šerloki”, kurā sešos stāstos Holmsu atveidoja seši aktieri, tostarp divas dāmas. Lai arī tik slavenu detektīvstāstu iestudējumiem ir risks tapt atpazītiem – proti, skatītāji zālē jau zina intrigas atrisinājumu, tas nav atturējis teātra vadību ķerties pie tiem jau otru reizi. Jūs teiksiet: arī “Hamletam” vai “Annai Kareņinai” lielākā daļa publikas zina atrisinājumu un pat sižeta nianses. Es iebildīšu, ka detektīvi lielākoties būvēti uz intrigas negaidītiem pavērsieniem, tāpēc ar interpretācijas smalkumiem šo skatītāja “zināšanu” nenovērst.
Lai arī teātris cenšas ieviest dažādību ar negaidītas interpretācijas palīdzību, intriga un tās atrisinājums kā galvenais vilcējspēks, kas jau iekodēti materiāla pamatā, padara šos teātra centienus itin kā tīši samākslotus.
Repertuāra un ieņēmumu korelācija ir nepielūdzama – teātra kalendārā dominē dziesmām bagātinātas izklaides vienības. Protams, visu cieņu teātrim, kurš savai krievu valodā izrādes skatīties gribošajai publikai piedāvā tādas izrādes kā “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” vai “Ķiršu dārzs” (šī iestudējuma pēdējās divas izrādes gan nenorādītu iemeslu dēļ ir atceltas), arī “Tartifs” un “Lēdija Makbeta”, tomēr lielākoties repertuārā kurss šosezon vēries kvalitatīvas izklaides virzienā. Kā tāda vērtējama arī LAURAS pēdējā izrāde.