Tehnika, stila maiņa un pilnībā jauna vidusdaļa
Ja pie Daiņa Kazakeviča četrus ciklus spēlējām vienkāršotu un tiešu futbolu, tad Paolo Nikolato ieradās ar vēstījumu, ka viņš vēlas, lai komanda spēlē ar bumbu un nebaidās kļūdīties, un ka jebkas futbolā tiek balstīts un sākas ar tehniku. No tehnikas un bumbas pārvaldīšanas prizmas arī izrietēja virkne sastāva izvēļu un pilnībā pārvērstā laukuma vidusdaļa. Tieši Nikolato tehnisko un universālo kreili Dmitriju Zelenkovu sāka izmantot viņa jaunības pozīcijā kā centra pussargu, kamēr klubā viņš dažādās pozīcijās vēl tika izmantots flangos. Parasti notiek otrādi – kluba treneris atrod jaunu pozīciju un to pārņem izlases treneris. Arī Aleksejs Saveļjevs par stabilu pamatsastāva vērtību kļuva pie Nikolato, bet Lūkass Vapne pie Nikolato debitēja. Vēl arī Renārs Varslavāns, par kura talantu droši vien šaubu nevienam nebija arī agrāk, taču kura attīstību krietni bremzēja veselības likstas.
Vidusdaļas pārmaiņas, protams, diktēja arī sastāva situācija – Nikolato sākotnējā favorīta Eduarda Emša smagais savainojums un pieredzējušā Artūra Zjuzina karjeras līkne, bet Zelenkovs un Varslavāns jaunajā modelī ir atplaukuši, un kopā ar ļoti kvalitatīvām sezonām klubā Zelenkovs divu gadu laikā ir veicis milzīgu lēcienu izaugsmē. Cita būtiski izmainīta pozīcija – vārtsargs. Pirmajā gadā Nikolato uzticējās divmetrīgajam Rihardam Matrevicam, šogad likmi lika uz Krišjāni Zviedri, kurš labāk spēlē ar kājām, bet novembrī vārtos atkal atgriezās Čehijā formu uzņēmušais Matrevics. Sākumā Nikolato daudz rotēja izvietojumus 5-3-2 un 5-4-1, bet nu nostabilizējies otrais variants. Gan Latvijas izlasei neierastās trīs centra aizsargu, gan kardināli pārvērstās vidējās līnijas dēļ velkamas lielas paralēles ar Aleksandra Starkova trešo piegājienu izlasē, kad tolaik no nulles tika iespēlēti centra pussargi Jevgeņijs Kazačoks un Dāvis Indrāns, arī Edgars Vardanjans un arī centra aizsargs Ņikita Koļesovs. Toreiz gan eksperiments ļoti ātri beidzās – ne vien trenerim, bet arī nosauktajiem spēlētājiem, kuru pie nākamajiem treneriem vairs nebija.
Spēlētāju uzvārdi un meistarības līmenis mainās, bet stila ziņā ļoti viegli pamanīt līdzības starp Latvijas izlasi un Nikolato vadītajām komandām Itālijā. Vai tā būtu Primavera, C sērija vai Itālijas U21 izlase, tām visām lielākoties bija trīs centra aizsargi, ļoti pacietīga uzbrukumu sākumfāze (neitrāla skatītāja acīm varbūt pat pārāk pacietīga) un vizuāli interesantas standartsituāciju izspēles ar vilcieniņu un citu spēlētāju sākumpozīcijām vai manevriem, kas drusku atšķiras no ierastā standarta. Izspēles no vārtiem, skaistas kombinācijas un saasinošās izspēles laukuma vidū, nebaidīšanās spēlēt ar bumbu – tas viss izlases izpildījumā ir redzams, un paši futbolisti publiski par stila maiņu izsakās ļoti pozitīvi. “Treneris visu futbolu ir izmainījis par 180 grādiem,” pēc spēles Serbijā LTV7 atzina Vapne.
Spēles laiks Nikolato vadībā
Piezīmes: 1) tabulā norādīti visi spēlētāji, kuri Nikolato vadībā bijuši pieteikti kaut vienai spēlei, daudziem no viņiem, protams, derētu arī cita pozīcija, 2) spēlētāju vecums aprēķināts 2026. gada 26. martā, kad paredzēta pirmā pārspēle pret Gibraltāru.
Labi posmi mijas ar sliktiem, maza rezultativitāte
Vapne televīzijā pieminēja arī augšas un lejas, un tas ir vēl viens trāpīgs citāts. Tajos nebūt ne īsajos nogriežņos, kad Latvijas izlase spēlē labi, tās sniegums sagādā baudu un var runāt par acīmredzamu progresu – gan pret Nikolato pirmo gadu, gan arī Kazakeviča pēdējo ciklu. Tomēr joprojām akūti trūkst stabilu, pilnvērtīgu spēļu. Nobriedušu – tas varētu būt visatbilstošākais vārds – spēļu. Labi posmi mijas ar vājiem posmiem, un tie pirmie pagaidām vēl nav pārāki par otriem.
Nesenā spēle Serbijā bija rets piemērs, kad izdevās spēles sākums. Līdzšinējo 20 spēļu laikā Latvija tikai četrās spēlēs guvusi pirmos vārtus un tikai piecreiz izvirzījusies vadībā. Kaut gan septiņas reizes šajos divos gados esam pratuši atspēlēties, visas trīs uzvaras izcīnītas spēlēs, kurās iesitām pirmie. No 22 vārtiem, kuri gūti pie neizšķirta rezultāta, mēs esam iesituši piecus, bet pretinieki – septiņpadsmit. Esam nokļuvuši iedzinējos ne vien pret stiprākām izlasēm, pret kurām to varētu gaidīt, bet arī pret Lihtenšteinu, Andoru, Kipru, Fēru salām, Lietuvu. Visbiežāk spēles laikā nākas iedzīt un sasmelt izlieto, kas droši vien arī ir būtisks faktors, kādēļ uzvaras joprojām ir tik retas.
Vienīgā spēle, kurā no iedzinējiem esam pārņēmuši vadību, bija mājās pret Andoru, bet arī tajā pašā neuzvarējām – beigās 2:2. Tā arī ir vienīgā spēle Nikolato vadībā, kurā esam guvuši vairāk par vieniem vārtiem. Neiesista pendele mājās pret Albāniju, vārtu stabs izskaņā mājās pret Serbiju, albāņu izsišana no līnijas savā laukumā, izcilas iespējas no vārtu priekšas Skopjē. Epizožu, kuras atsaukt atmiņā, it kā netrūkst, tomēr var secināt, ka pie Nikolato spēles pret nedaudz stiprākām komandām līdzvērtīgākas kļuvušas primāri uz kopējā momentu, sitienu skaita samazinājuma rēķina – paši pagaidām vēl nesitam, bet arī pretiniekiem ļaujam veidot mazāk, nekā agrāk. Labs prakses piemērs, ka lielākai bumbas kontrolei ir ne vien uzbrukuma, bet arī aizsardzības funkcijas un pielietojums.
Nikolato bilance
Kazakeviča un Nikolato vidējā statistika atlasē un Nāciju līgā
Datu avots: UEFA
Rezultāta nav, bet dažādās fāzēs rezultāta nozīme atšķiras
Par vēl vienu ļoti trāpīgu citātu parūpējās Andrejs Cigaņiks, kurš izlases ģērbtuvē pēc savas rekordspēles Skopjē (0:0) sacīja šādi: “Mēs esam tik laba komanda. Speram soļus uz priekšu, spēlējam labu futbolu, bet futbols nav tikai par futbola spēlēšanu – futbolā ir jāuzvar! Man ļoti sāp sirds, ka spēlējam tik labi, bet negūstam rezultātus.” Pat ar visu acīmredzamo progresu un stila maiņu rezultāti joprojām nav uzlabojušies. Joprojām nevaram stabili apspēlēt futbola pundurvalstis – Nikolato bilance pret Lihtenšteinu un Andoru ir 1-2-0. Joprojām reti atņemam punktus stiprākām komandām – pret Angliju, Albāniju, Serbiju, Ziemeļmaķedoniju un Armēniju sacensību spēļu bilance Nikolato vadībā ir 0-1-9 (vai 0-2-9 ar pārbaudes spēli).
Kvalifikācijas turnīru bilance pret grupas trim stiprākajām pretiniecēm
Piezīme: pretinieču rangs veidots pēc tabulas noslēguma vietām, nevis izlozes groziem vai FIFA/UEFA ranga. Tādēļ, piemēram, “Euro 2016” atlases pretinieču vidū nav Nīderlandes, kura grupā palika tikai ceturtā (Latvijai pret Nīderlandi 0:2, 0:6).
Stājoties amatā, tika sacīts, ka Nikolato uzdevums ir palikšana Nāciju C līgā. Līguma termiņa ietvaros tas nav izpildīts, un no tāda skatu punkta varam teikt, ka darbs jāvērtē negatīvi. Tomēr ir ļoti svarīgi noteikt, kādā punktā darbs tiek sākts un kas ir galvenā prioritāte katrā no posmiem. Piemēram, 2020. gada septembrī izlasei bija atjaunināts (daudzi jau ir piemirsuši, bet atjaunināšanas pirmie soļi tika sperti vēl pie Slavišas Stojanoviča) un ārkārtīgi maz pieredzējis sastāvs – Kazakeviča otrajā spēlē Maltā (1:1) pamatsastāva vidējais vecums bija 25.7 gadi (tobrīd astotais jaunākais pamatsastāvs izlases sacensību spēļu vēsturē kopš neatkarības atgūšanas) un vidējā pieredze bija 14.6 spēles (mazākais skaits vēsturē, ja neskaita deviņdesmito gadu pirmos ciklus, kad pēc neatkarības atgūšanas visiem, arī veterāniem, bija jāsāk ar nulli). Sešiem sākumsastāva spēlētājiem bija mazāk par 10 spēlēm, septiņiem nebija vairāk par 13. Šā fona dēļ sliktu debijas ciklu personīgi es varēju piedot, jo Kazakeviča bieži atkārtotais, ka sastāvam ir jāuzkrāj pieredze, bija acīmredzams.
Man ļoti patīk uz procesiem skatīties trīsgadu ciklos. Situācijas ir dažādas, bet komandas veidošanas trīsgadi var vispārināt uz šādiem posmiem (gadiem). 1) Jaunais treneris (un arī komanda) pieļauj kļūdas, iepazīst materiālu, inerces pēc vēl sauc iepriekšējā trenera spēlētājus, pārbauda iepriekšējā trenera ignorētos un laika gaitā saprot, kurus atsijāt un ar kuriem doties tālāk. Arī Nikolato pirmajos mēnešos vēl sauca virkni veterānu, ar kuriem Nāciju līgu nemaz nesāka un kuri nu jau ir karjeru beiguši vai gandrīz beiguši. 2) Izkristalizējis savu kodolu un iepazinis spēlētāju labās un sliktās īpašības, beidzot pa īstam sākas trenera jaunās vīzijas ieviešana praksē, nostiprinot saiknes, uzlabojot automātismu un joprojām turpinot pieļaut kļūdas, taču jau mazākā skaitā un ne tik rupjas. 3) Trenera modelis ir noslīpēts, un tam ir jāsāk funkcionēt – lasi, dot rezultātu. Protams, rezultāts svarīgs ir visos posmos, tomēr ne visos posmos tas ir vienlīdz svarīgs – pirmajos divos uz rezultātu trūkumu vēl var pievērt acis, ja apkārtējais fons ir labs, tendences – pozitīvas un ja līdzšinējais rezultāts nav katastrofāls (kā, piemēram, Stojanoviča laikā, kaut gan tur bija ne tikai rezultātu, bet arī cīņas par varu, LFF prezidenta krēslu stāsts).
Uz spēli Leskovacā bija ieradies arī bijušais Latvijas izlases treneris Slaviša Stojanovičs. Foto: LFF
Tamlīdzīgi trīsgades cikli ir tas, kā teorijā strādāt gribētu es, taču dzīvē tā notiek reti – treneru vidējais ilgums amatos visā pasaulē ir niecīgs, un pilnus trīs gadus dod reti (pamēģiniet paskaitīt, cik treneru “Riga” izdzīvojuši pilnu vienu sezonu, kur nu vēl sapņot par trijām). Visbiežāk praksē klubu vai federāciju vadības nemaz nespēj uzreiz identificēt galveno uzlabojamo problēmu un izvēlēties attiecīgu treneri ar atbilstošu termiņu un uzdevumiem, bet gan līdz īstajai atklāsmei nonāk tikai caur kļūdu procesam. Ja jāstrādā ilgtermiņā, pārāk agri prasa rezultātu. Ja ļauj strādāt ilgtermiņā, beigās aizmirst paprasīt rezultātu. Ja vajadzīgs pārbūves treneris, paņem īstermiņa treneri. Kad jāmaksimizē rezultāts, to uztic pārbūves trenerim. Pretuzbrukumu komandai paņem dominances treneri. Dominances komandai paņem pretuzbrukumu treneri. Domu sapratāt. Tādēļ ir skaidri jādefinē problēma, skaidri jānosaka vērtēšanas kritēriji un jāizvēlas piemērotākais treneris, nevis kopumā labākais treneris. Tas ne vienmēr ir viens un tas pats. Kāds varbūt ir labāks treneris, bet sliktāks konkrētajiem uzdevumiem. Kāds varbūt ir labāks, bet jau startā ir ar traucējošu bagāžu – konfliktos ar vadošajiem spēlētājiem vai publiku (skan pazīstami?). Nozīme ir arī profilam un detaļām, ne tikai CV.
Tādēļ esmu par to, lai Nikolato darbu turpinātu, jo viņam ir jādod iespēja pabeigt paša aizsākto pārbūvi un tieši nākamgad būtu jāprasa rezultāts (bet tad gan rezultāts ir jāprasa – bez atlaidēm!). Taču vienlaikus esmu arī par to, lai pagaidām līgums tiktu pagarināts tikai uz vienu gadu vai arī īsā termiņā ar plusa opciju un konkrēti atrunātiem uzdevumiem, kā nopelnīt automātisku pagarinājumu. 1) Gan tādēļ, ka Nikolato ar rezultātiem ilgāku pagarināšanas termiņu vēl nav nopelnījis. Iespēju novākt ražu vēl īsti neesam devuši, taču vēl arī nezinām, vai viņš būs tas, kurš šo rezultātu spēs dot. Varbūt viņa misija būs tikai mainīt futbolistu domāšanu un spēles stilu, bet viņa pārbūves potenciālu realizēt mācēs jau cits treneris – to nezinām, varam tikai spekulēt. 2) Gan arī tādēļ, ka, ieskatoties spēlētāju pasēs, ir skaidri redzams, ka jau pēc, maksimums, dažiem gadiem atkal sāksies paaudžu maiņa. Vai varbūt tā pamazām jau ir sākusies – septembra spēlē Albānijā (0:1) izlasei bija jaunākais pamatsastāvs šajā gadsimtā (25.6 gadi), pārspējot arī Kazakeviča Maltas spēli. Denisam Meļņikam, Dario Šitam, Lūkasam Vapnem, Eduardam Dašķevičam un Antonijam Černomordijam dažādu iemeslu dēļ pamatsastāvā nomainot Vitāliju Jagodinski, Vladislavu Gutkovski, Alekseju Saveļjevu, Alvi Jaunzemu un Jāni Ikaunieku, Albānijas pamatsastāvs bija par iespaidīgiem 2.6 gadiem jaunāks un par 12.8 spēlēm mazāk pieredzējis nekā trīs dienas iepriekš mājās pret Serbiju (0:1).
Gan šajā, gan nākamajā grafikā atsevišķi izdalīts 2004. gada Eiropas čempionāta atlases cikls (kvalifikācijas grupa un pārspēles pret Turciju – eč04) un 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrs (euro04).
Izlašu futbolu izšķir klubu karjeras, nevis vektori vai pročesi
Cigaņika uzrunā Skopjē bija arī teikums, ka ar tādu spēli un darbu rezultāti drīz atnāks. Tas bieži dzirdēts arī no citiem spēlētājiem, taču te gan es kļūstu skeptiskāks – tamlīdzīgas frāzes gadiem skanējušas arī pie citiem treneriem, citos modeļos un citos sporta veidos, bet ļoti bieži tā ir tikai vēlmju domāšana. Jā, laika gaitā kļūdu skaits mazinās, automātisms pieaug un ir progress. Mēs vairs nesitam savos vārtos, kā divreiz apbrīnojami pamanījāmies izdarīt pirmajā gadā. Nākamgad droši vien retāk kļūdīsimies izejā no aizsardzības trešdaļas. Sarūkot rupjo kļūdu dēļ ielaisto vārtu skaitam, pieaugs izredzes sasniegt rezultātu. Šādu pārbūvēm raksturīgu parādību, ka otrais gads gandrīz vienmēr ir labāks par pirmo (starp citu, arī Kazakevičam bija ļoti labs otrais gads un rezultātu ziņā krietni labāks nekā Nikolato – neizšķirti Turcijā, Norvēģijā, Melnkalnē, divreiz ar diviem vārtiem apspēlēts Gibraltārs), ir viegli pārdot, bet tamlīdzīgs progress nav mūžīgs – katra nākamā progresa līmeņa sasniegšana kļūst arvien sarežģītāka un agri vai vēlu tiek sasniegti griesti un jātaisa nākamā pārbūve.
To, kur būs šie griesti, nosaka pieejamās izejvielas – šajā gadījumā tas ir Latvijas futbolistu resurss. Ja jāizvēlas starp vienādiem rezultātiem ar vienkāršotu vai kombinacionālu futbolu, droši vien nebūšu vienīgais, kurš izvēlēsies otro variantu. Man tiešām patīk, kā šogad spēlējam, bet ļoti bieži efektīvāks būs tieši pirmais stils – īpaši izlašu futbolā, kas ir pilnīgi cita pasaule pret klubu futbolu, kurā ir ikdienas darbs un daudz lielāka iespēja mainīt un atrast konkrēta profila spēlētājus. Izlašu futbolā ir ļoti ierobežotas iespējas ietekmēt sev pieejamo resursu (gan kvalitātes, gan saderības ziņā – cik gan nav bijis piemēru, kad pat labākajām izlasēm neparko neizdodas atrast kreiļus aizsardzības kreisajā malā), ļoti ierobežotas iespējas ietekmēt spēlētāju ikdienas procesu klubos (un tātad viņu pozīcijas, minūtes, pienākumus, fizisko formu, nogurumu, traumu risku utt.) un ļoti ierobežotas iespējas kaut ko mainīt deviņas dienas ilgajos izlašu sabraukumos, kuros ir ļoti maz jebkādu treniņu, bet taktisko treniņu – vēl mazāk. Kopš uz līdzīgu atlases formātu pāriets arī basketbolā, lielāka sabiedrības daļa beidzot sāk pamanīt, cik maz izlašu treneris īstenībā šajos logos var paveikt.
Paolo Nikolato Piņķos. Foto: LFF
Tas, ko izlašu treneri var uztrenēt vislabāk, ir standartsituācijas, aizsardzība un pārejas uzbrukumā. Cik daudz skaisti spēlējošu izlašu jūs varat nosaukt? Pat ne tagad, bet 15 gadu griezumā – bez tiem retajiem izņēmumiem, kuri balstījās uz konkrētu klubu kodoliem (Spānija un Vācija nesenajos ziedu laikos). Pat Francija, kur talanti aug kā sēnes pēc lietus, spēlē ļoti pragmatisku futbolu (savam potenciālam) un Didjē Dešāns kā treneris virknē aspektu, par kuriem tika pārmests Kazakevičam, ir ļoti līdzīgs. Vai nesenais Anglijas un Gereta Sautgeita piemērs. Visiem patīk skaists futbols, bet tas primāri ir jāmeklē klubu futbolā, nevis izlašu futbolā, kur trūkst ikdienas darba un stabilu sastāvu. Lai uzvarētu stiprākas komandas, kā Albānija vai Serbija, ir jāatrod veids, kā to izdarīt. Ir jāatrod niša, kas tevi padarīs neērtu, nepatīkamu sāncenšiem. Kā Fēru salu aplietais mākslīgais laukums ar vēju, vēso temperatūru un nepastāvīgajiem laika apstākļiem. Kā andoriešu prasme samazināt tīrās spēles ilgumu un palīst zem ādas pretiniekiem.
Protams, tam visam apakšā jābūt arī futbola meistarībai, taču ir jābūt arī savai nišai, savai odziņai – vai tas būtu presings, pārejas, standartsituācijas vai kas cits ar futbola prasmēm tieši pat nesaistīts. Mūsējā ilgu laiku bijusi garie augumi, cīņa un organizētība, bet tehnika uz sāncenšu fona tā diemžēl nav bijusi. Mana skepse ir par to, vai mēs nemēģinām iet Kipras un Azerbaidžānas ceļu un necenšamies stiprākas komandas apspēlēt šo stiprāko komandu iemīļotajā spēles stilā, kurā pretiniekiem vienkārši būs meistarīgāki spēlētāji (un vēl viens retāk izskanējis faktors – ja mums martā un novembrī trāpās mājas spēles, tad arī klimata dēļ spēlēt kombinacionāli var būt apgrūtinoši). Taču, ja dūžus spēsim uzvarēt arī šādā futbolā, es būšu tikai priecīgs – kļūdīties pozitīvā virzienā vienmēr ir patīkami.
Kristers Tobers. Foto: LFF
Tik garu rakstu uzrakstīju, lai beigās noslēgtu, ka diskusijām par pareizajiem vai nepareizajiem treneriem un pareizajiem vai nepareizajiem stiliem tiek nesamērīgi daudz ētera laika – nesamērīgi daudz pret to, cik šie treneri vispār ir spējīgi ietekmēt. Vektors vai pročess, kā Nikolato angliski saka itāļu izrunā, ir tikai ceļš, kādā nonākt līdz rezultātam X, bet svarīgākais ir tieši tas X – treneriem ir tiesības izvēlēties, kādus stilus un kādus spēlētājus tīk, bet viņiem galu galā ir jāspēj atbildēt tieši par to X. Un visvairāk šis X būs atkarīgs no spēlētāju meistarības, no spēlētāju klubu karjerām. Mūsu izlase par augstākām vietām atkal cīnīsies tad, kad mūsu spēlētāji spēlēs daudz stiprākās līgās, daudz stiprākos klubos un būs pieejami – veseli, labā formā un bez diskvalifikācijām. Vēl viens trāpīgs citāts no Nikolato preses konferences Albānijā: “Ja tādas iespējas būtu pretiniekiem, tur droši vien būtu vārti.” Ja izklausās, ka vainoju spēlētājus, varu pārfrāzēt – augstāk būsim tad, kad izaudzināsim (vai piesaistīsim no ārzemēm kā Albānija) spēlētājus, kuri spēlēs šajās līgās. Kā Jeruzalemē pēc 0:3 pret “Beitar” sacīja mūžam smaidīgais Gints Freimanis, vieglas viņam smiltis, – spēlēju tā, kā mani iemācīja.
Varbūt tā bija tikai sakritība, bet man ir dziļa pārliecība, ka galvenais iemesls, kādēļ 2022. gada jūnijā izcīnījām četras uzvaras (kaut D līgā, bet četras uzvaras, ieskaitot 4:2 Moldovā), bija tas, ka tobrīd izlašnieku klubu karjeras bija pavisam citos punktos. Īpaši uzbrucēju – Roberts Uldriķis Nīderlandes augstākajā līgā guva septiņus vārtus un ar klubu ieņēma 9. vietu, Vladislavs Gutkovskis kļuva par Polijas vicečempionu (vēl gadu vēlāk – par čempionu) un guva 10 vārtus, Dāvis Ikaunieks vēl bija Čehijā, Raimonds Krollis bija “Valmieras” titulgada viducī. Vēl arī Andrejs Cigaņiks spēlēja Slovākijas DAC, Jānis Ikaunieks – Somijas KuPS, Pāvelam Šteinboram bija pēdējais ārzemju gads Polijā, un pieejams bija Kristers Tobers (tolaik pārstāvēja Gdaņsku). Uzvārdi it kā tie paši, bet ikdienas tempam un ikdienas pārliecībai ir ļoti liela nozīme.
Leskovacā pret Serbiju spēlējām bez astoņiem futbolistiem. Astoņiem! Tobers un Uldriķis izlaiduši visu ciklu, ilgāku laiku savainots arī Alvis Jaunzems, uz novembra nometni veselības dēļ netika arī Šits un Varslavāns, bet diskvalifikāciju un vienlaikus arī Skopjē gūto traumu dēļ vēl nebija arī Cigaņika un centra aizsargu Antonija Černomordija un Daniela Baloža (un vispār jau vēl varam pielikt arī devīto – Niku Sliedi). Bez Tobera spēlēt diemžēl jau sākam pierast, un līdzīgs stāsts bijis jau ilgu laiku – vai tas būtu Tobers un Šits vai arī Aleksandrs Cauņa un karjeras pīķī potīti salauzušais Deniss Rakels. Skaidrs, ka traumas ir profesionālā sporta sastāvdaļa un gandrīz nekad nebūs maksimāli labākā sastāva, tomēr pārāk bieži mums trūkst pārāk daudzu. Akadēmijas, karjeras un pieejamība – lūk, svētā trīsvienība ceļā uz izlases izaugsmi, bet vektori vai pročesi patiesi aktuāli kļūs tikai pēc tam, kad būsim izdarījuši pamatlietas.