Šis rudens mūziķim ir intensīvs, tikko aizvadīta uzstāšanās Valsts prezidenta rīkotajā svētku koncertā, bet nedēļas nogales tiek pavadītas televīzijas kameru priekšā. Tomēr atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, šo posmu Reinis uztver ar citu briedumu. Viņš atklāti atzīst, ka savulaik organisms, signalizējot par pārslodzi, viņu iepazīstinājis ar veģetatīvo distoniju. Pieredze bijusi dramatiska, lēkmes piedzīvotas pat uz Operas skatuves, liekot saprast, ka dzīves kurss ir steidzami jāmaina.
“Tas bija lielākais sevis apzināšanas moments, kad sapratu, es varu kontrolēt enerģijas daudzumu sevī,” atzīst mūziķis.
Tagad viņš prot “noraut stopkrānu”, izvairīties no cilvēkiem un situācijām, kas izsūc spēkus, un vairs nejūtas atbildīgs par visu pasaules izklaidēšanu katrā saviesīgā pasākumā.
Lielāko miera ostu un patvērumu no publiskās dzīves kņadas Reinis radis ārpus Rīgas. Kopā ar sievu Maiju un pusotru gadu veco meitiņu Elzu viņš izbauda dzīvi lauku mājā. Mūziķis, kuru publika pieradusi redzēt rūpīgi veidotā vizuālajā tēlā, mājās ar lielāko prieku ļaujas vienkāršiem saimniecības darbiem. Zāles pļaušana, zaru vākšana un ugunskura kurināšana viņam kļuvusi par sava veida meditāciju, kas ļauj atslēgties no industrijas prasībām.
Neskatoties uz vēlmi pēc miera, mūzika viņa dzīvē nav zaudējusi savu sakrālo nozīmi. Reinis uzsver, ka mūzika viņam nekad nav fons — tā ir reliģija. Viņš to vai nu klausās apzināti, veltot tam visu uzmanību, vai neklausās nemaz, neļaujot tai kļūt par troksni. Šobrīd Sējāns ir atradis veselīgu līdzsvaru, kurā vietas pietiek gan profesionāliem izaicinājumiem, gan ģimenes laimei, apzinoties, ka spožās skatuves gaismas ir tikai neliela daļa no īstās dzīves.
Pilnu interviju lasi žurnāla “Ieva” 26. novembra numurā!