Emma Smita starptautiskajā džeza vidē tiek dēvēta par multitalantīgo brīvības garu. Viņa ir Apvienotās Karalistes prestižās “Parlamenta džeza balvas” ieguvēja vokālistu kategorijā. Smita uzstājusies visdažādākajās koncertvietās, sākot no Karaliskās Albertholas Londonā līdz pasaules vadošajiem džeza klubiem. Viņa sadarbojusies un radījusi ierakstus kopā ar tādiem māksliniekiem kā Maikls Bublē, “The Quincy Jones Orchestra”, Džefs Goldblūms, Bobijs Makferins un Gregorijs Porters un ir arī pianista Skota Bredlija dibinātās un publikas mīlētās grupas “Postmodern Jukebox” dalībniece.
Emma Smita kopā ar savu grupu Latvijā uzstāsies improvizācijas un džeza mūzikas koncertsērijā “Art of Riga Jazz” 13. decembrī Latvijas Radio 1. studijā. Sazinājāmies ar dziedātāju pirms viņas viesošanās Rīgā.
Rīgā jūs uzstāsieties ar savu kvartetu. Lūdzu, pastāstiet nedaudz par programmu. Vai tā ir balstīta jūsu patiesi svingojošā jaunā albuma “Bitter Orange” dziesmās?
Ak, cik jauki, kad jūs tā sakāt! Sajūta par to ir, kā par tādu muzikālo bērnu. Šā albuma tapšana ilga trīs gadus. Un koncerts pamatā tiešām būs balstīts uz šo albumu. Bet būs arī tas, ko var nodēvēt par ziemas noti, jo ir decembris, un tas ir brīnišķīgs, mājīgs gada laiks. Tāpēc es izpildīšu arī mūziku no sava Ziemassvētku projekta “Snowbound”. Lai gan vārds “Ziemassvētki” nav īsti precīzs. Drīzāk no ziemas projekta, jo tas nav tikai par Ziemassvētkiem, tas ir vienkārši par ziemu, un tajā es piedāvāju šāda veida muzikālu gadalaika mājīguma sajūtu. Patiešām uzskatu, ka džezs ir piemērots šim gada laikam. Cilvēki pēkšņi atceras Frenku Sinatru un Ellu Ficdžeraldu. Tiklīdz pienāk decembris, viņi saka: “O, ļaujiet man uzlikt Maikla Bublē ierakstu!” Tātad, tas atšķirsies no maniem ierastajiem koncertiem, ar kādiem esmu devusies tūrē visas vasaras sezonas garumā. Un gan man, gan mūziķiem pārmaiņas ir patīkamas. Koncertā būs tādi brīži, kuros mans basģitārists Džeks Tastins sevi parādīs arī kā lielisks dziedātājs. Varbūt būs arī tāds brīdis, kad mēs kopā dziedāsim duetu ar kontrabasa pavadījumu, iznāksim skatuves priekšā un tamlīdzīgi.
Lasiet arī
Izklausās lieliski! Īpaši paturot prātā, ka “Art of Riga Jazz” sērija ir veltīta intīmiem koncertiem radio studijā ne tik lielai, bet allaž ieinteresētai auditorijai.
Lieliski! Mana galvenā ideja ir tāda, ka vēlos, lai auditorija dotos mājās, piedzīvojusi patiesi unikālu pieredzi. Es ņemu vērā katru koncerta elementu, katru noti un katru dziesmu, katru mirkli. Tas ir kā nepārtraukti progresējošs, saistošs šovs. Tas nav tā, ka es paņemu instrumentu un vispār nerunāju ar auditoriju. Man patiešām rūp radīt saikni ar auditoriju. Es dalos ar saviem personīgajiem stāstiem, stāstu par personīgām attiecībām ar mūziku, kas man šķiet saistošāk, nekā sniegt vēsturisku informāciju par repertuāru. Es labāk pastāstu, ko tas man nozīmē, lai auditorija saprastu, kāpēc es tik ļoti mīlu šo žanru.
Un jūs pilnīgi noteikti mīlat svinga žanru.
Tieši tā! Līdz ar to, tas būs svings. Tas būs pacilājoši. Tas būs īsts džezs. Man patīk šis žanrs. Tas laikmets no 40. gadu vidus līdz 60. gadu sākumam. Mani lielākie iedvesmas avoti ir Ella Ficdžeralda, Mels Torms, Deksters Gordons, Čets Beikers, Oskars Pītersons, Frenks Sinatra. Tie ir mākslinieki, kuru daiļradē esmu iegrimusi pilnībā. Es tiešām muzikāli dzīvojos pa to 20 gadu posmu, no 1945. līdz 1965. gadam. Cilvēki bieži vien sarauc uzacis – kad tu grasies darīt kaut ko modernāku? Nu, ir daudz cilvēku, kas to jau dara. Ļaujiet man darīt to, kas mani iedvesmo! Ļaujiet man to darīt ar personības klātbūtni, kas manā izpildījumā burtiski spīd cauri. Šis repertuārs ir zelta vērts. Es varētu pavadīt daudzas dzīves, vienkārši izpildot Lielo amerikāņu dziesmu grāmatu (definēts nozīmīgu 20. gadsimta amerikāņu džeza standartu, populāru dziesmu un šovu melodiju kanons – red.), un tā katru dienu šķistu kaut kas svaigs.
Bet vienmēr ir lieliski, ja šajā žanrā parādās jauni oriģināldarbi. Un šķiet, ka arī Lielbritānijā šī skatuve ir strauji augoša. Ne tikai jaunais džeza vilnis ar Šabaku Hačingsu, Nubaiju Garsiju un citiem, bet arī svinga izpildītāju piedāvātais.
Apvienotajā Karalistē džeza žanrā notiek liela kustība dažādos virzienos. Ir daudz dažādu apakšžanru. Mani līdzdomātāji ir tādi cilvēki kā Džo Vebs, kurš rada patiesu svinga tradicionālo mūziku un gūst ar to lielu atzinību. Vai Marks Kavuma ar grupu “Banger Factory”. Viņš rada patiesi svingojošu, intensīvu džezu, turklāt pienācīgi sarežģītu. Un Apvienotās Karalistes skatuve radījusi ažiotāžu arī ASV. Es tikko atgriezos no Ņujorkas, un cilvēki bija patiešām sajūsmināti par Apvienotās Karalistes džeza piedāvājumu. Tagad, pateicoties sociālajiem medijiem, tās skatuves it kā saplūst kopā. Es varu atrasties džeza klubā Ņujorkā, un cilvēki runā par maniem Londonas draugiem, kuri bija koncertā, jo viņi savukārt seko maniem draugiem “Instagram” un tā tālāk. Šis ir patiešām interesants laiks šīs mūzikas radīšanai, un esmu pateicīga, ka tā piedzīvo atdzimšanu.
Foto: Publicitātes foto
Pagājušajā gadā jums tika piešķirta prestižā Apvienotās Karalistes parlamenta džeza balva vokālistu kategorijā. Kāpēc vispār pastāv šāda parlamenta balva?
Es nezinu, kāpēc pastāv šāda balva. Bet tā ir visu politisko partiju kopīga lieta, un es domāju, ka tas ir tāds kā saiknes brīdis citādi diezgan šķeļošajā un nemierīgajā politiskajā ainavā. Un viņi cildina džezu. Mani nominēja trīs gadus pēc kārtas, un trešajā gadā es uzvarēju, kas bija diezgan forši. Tas ir gluži vienkārši prestiži.
Vai tā ir arī naudas balva?
Nav gan. Ir tikai atzinība uz papīra lapas. Bet šī ir liela, prestiža balva. Sanāk, ka es to šādi nedaudz izsmeju, bet patiesībā tas nav tā domāts. Tā ir cieņas simbols. Tas ir apliecinājums tam, kur esmu progresējusi savā karjerā 15 gadu laikā, kad esmu veltījusi sevi šai mūzikai. Un tagad esmu nosaukta līdzās tādām lielām zvaigznēm uz Lielbritānijas skatuves kā Klēra Mārtina, Ians Šovs un Eleina Delmāra, kuras arī ir ieguvušas šo Gada džeza vokālista balvu. Ir daudz dažādu kategoriju, bet Gada džeza vokālists ir diezgan liels notikums Parlamenta džeza balvu pasniegšanas ceremonijā. Ir patiešām patīkami saņemt atzinību, un neviens nevar noliegt, ka ir jauki saņemt šādas uzslavas no vispārēji atzītām organizācijām.
Protams. Tātad, apsveicu ar to! Jūs esat zināma arī kā pianista Skota Bredlija dibinātās supergrupas “Postmodern Jukebox” dalībniece, ar kuru kopā esat apceļojusi pasauli, izpildot populārus mūsdienu mūzikas hitus svinga žanrā. Kas jūs šajā projektā aizrauj?
Jā, un tā ir vienīgā reize, kad esmu bijusi Rīgā – ar “Postmodern Jukebox”. Es šo grupu dēvēju par vārtiem uz māksliniecisku narkotiku. Pateicoties tieši “Postmodern Jukebox”, daudzi cilvēki ir iemīlējušies džezā, “vintage” mūzikā un pat modē. Jo šīs grupas koncepcija ir izcila – ņemt mūsdienu popdziesmas un padarīt tās par antīkām. Tā viņi to paši definē. Tas ir bijis absolūti neticams ceļojums, kas iepazīstinājis ar mani ļoti plašu auditoriju. Abi mani videoklipi, kaverversijas, ko es veidoju kopā ar viņiem, ir ieguvuši vairāk nekā miljonu skatījumu vietnē “YouTube” (grupas “The Cure” dziesmai “Lovesong” un grupas “Barenaked Ladies” dziesmai “One Week” – red.).
Tā ir bijusi arī īsta apmācība koncerta snieguma uzlabošanā. Ne tikai muzikāla koncerta, bet arī šova. Esmu iemācījusies ļoti daudz. Kad biju ar viņiem turnejā, viena koncerta laikā mainīju kostīmus septiņas reizes – katrai dziesmai savu! Tāpat katrai dziesmai ir pārdomāta darbība uz skatuves – kad tu uznāc no skatuves kreisās puses, kad aizej prom labajā pusē, kad paņem mikrofonu, ej uz priekšu, kurā brīdī rokas būs izstieptas, kad tu paņemsi mikrofonu, noliksi statīvu sev aiz muguras… Tā ir īsta skatuves mākslas apmācības nometne. Protams, manos intīmajos džeza šovos klubos tas nav tik dramatiski, bet esmu izvirzījusi šos skatuves mākslas elementus savu šovu producēšanas priekšplānā, pat vismazākajos klubos. Jau labu laiku neesmu neko darījusi kopā ar “Postmodern Jukebox”, taču vienmēr esmu gatava pie tā atgriezties. Un ļoti iespaidīgi ir arī tas, ka esmu pirmais britu mākslinieks, kurš ar viņiem radījis videoklipus.
Ir arī daudz citu sadarbības projektu, kuros esat piedalījusies. Vai varētu nedaudz pastāstīt par dažiem no tiem?
Man ir palaimējies būt daļai no Kvinsija Džounsa organizācijas, sniedzot pāris uzstāšanās Somijā, par ko jāpateicas diriģentam Džūlsam Baklijam. Tā bija pārsteidzoša pieredze būt daļai no “Quincy Jones Singers”. Es paņēmu sev repertuāru no Kvinsija agrīnās karjeras, kad viņš aranžēja skaņdarbus tādiem cilvēkiem kā Dina Vašingtone un Sāra Vona. Un es satiku Kvinsiju, kad pirms daudziem gadiem piedalījos Montrē džeza konkursā. Tas bija lieliski. Un par Gregoriju Porteru. Es ar viņu piedalījos dokumentālo filmu sērijā. Tā nebija uzstāšanās, tas bija TV seriāls. Viņš veidoja seriālu par krūneriem (dziedātājiem, kuri uzstājas ar maigu, intīmu stilu, kas radies 20. gadsimta 20. gados, kad šāds dziedāšanas stils kļuva iespējams, pateicoties mikrofonu jutīguma uzlabošanai – red.), un viņš mani uzaicināja runāt par sievietēm krūnerēm. Tas bija patiešām interesanti. Kas vēl? Esmu dziedājusi arī ar Džefa Goldblūma orķestri, piedalījusies turnejās kopā ar viņu, un, protams, man bija ilgstošas attiecības ar grupu “The Puppini Sisters”, kurā 13 gadus biju viena no trim dalībniecēm. Un šajā laikā mēs uzstājāmies kopā ar Maiklu Bublē, Sīlu, Geriju Bārlovu, Sindiju Loperi. Lielos koncertos visā pasaulē.
Man ļoti patīk Sindijas Loperes hita “Girls Just Wanna Have Fun” kaverversija! Tā ir lieliska! Es pat teiktu, ka labāka par oriģinālu.
Liels paldies par šo, ser! Jo tas ir īsts izaicinājums – padarīt šīs dziesmas antīkas tā, lai tas būtu gan cieņpilni, gan oriģināli.
Protams, varētu būt ļoti interesanti veidot šīs kaverversijas, bet īsta mākslinieciskā brīvība drīzāk ir darīšana no nulles, oriģināldziesmu rakstīšana, vai ne?
Tā ir. Bet Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas repertuārs piedāvā neierobežotas un nebeidzamas interpretācijas. Tāpēc es nekad neceltu savu degunu par augstu un neuzskatītu, ka manas kompozīcijas varētu tikt ieliktas tajā pašā izcilības kategorijā, kurā atrodas tādu autoru kā Džordža Geršvina, Kola Portera, Leonarda Bernšteina vai Ričarda Rodžersa darbi. Ir grūti tam pietuvoties. Apsēžos pie klavierēm ar pildspalvu rokās tikai tad, kad jūtu, ka manī tiešām mīt dziesma, kas ir gatava iznākt ārpusē. Un man patīk sadarboties arī ar citiem komponistiem, jo, manuprāt, mums kā māksliniekiem ir tā dēvētie aklie punkti, kad varam pārāk pieķerties idejām, kas varbūt nemaz nav tik labas. Tāpēc ir lieliski, ja ir rakstīšanas partneris, kurš tomēr liek aizdomāties. Manā nākamajā albumā būs vairāk oriģināldarbu šajā stilā, iedvesmojoties no iepriekš minētajiem komponistiem. Albumā “Bitter Orange” ir tikai viens oriģināldarbs – “What Took You So Long?”. Tas ir sarakstīts Kola Portera stilā, kurš ir viens no lielākajiem iedvesmas avotiem.
Cik daudz improvizācijas ir koncertos, kuros tiek izpildīts svinga dziesmu repertuārs?
Ja runā kopumā par maniem mūziķiem, tad daudz. Katrs vakars ir atšķirīgs. Dažreiz, ja tajā dienā esmu citā noskaņojumā, es saku puišiem: “Es šodien vēlos dziedāt “April in Paris” (Vernona Djūka un Jipas Harburgas dziesma no 1932. gada Brodvejas mūzikla “Walk a Little Faster” – red.). Uzspēlējam tādu lēnu versiju, bet ar grūvu!” Un viņi atbild: “Labi!”, jo jau ir pieraduši pie tādām manām izpausmēm. Un tas patiesībā ir šā repertuāra skaistums. Viņi zina šo mūziku, es zinu šo mūziku. Mēs esam elastīgi, jo es viņus tik labi pazīstu, lai zinātu, ka viņi ir spējīgi uzreiz izdomāt jaunu aranžējumu. Tā gluži vienkārši ir izvairīšanās no tā, lai viena un tā pati mūzika tiktu monotoni atspēlēta. Tomēr katru vakaru, atkarībā no tā, kāds bija ēdiens pirms koncerta, cik agri bija mūsu lidojums, kurp mēs dosimies rīt, vai no tā, vai viņi ir iedzēruši glāzi vīna, mēs pēkšņi sapratīsim, kurā virzienā paplašināt to pašu repertuāru. Es tikko vienas nedēļas laikā sniedzu 11 koncertus “Marians Jazzroom” Šveicē (tas tiek uzskatīts par vienu no labākajiem džeza klubiem pasaulē, kas pazīstams ar savu fenomenālo akustiku un izcilo programmu – red.), un katrs koncerts bija atšķirīgs. Cilvēki atgriezās gandrīz katru vakaru, lai dzirdētu, kā mēs paplašinām un mainām programmu.
Tā ir viena no džeza mūzikas lieliskākajām īpašībām, vai ne? Un arī mākslinieciskā brīvība un drosme.
Drosme ir lielisks vārds, lai to aprakstītu! Noteikti jābūt diezgan drosmīgam un par sevi pārliecinātam.
Kāds padoms Rīgas koncerta publikai? Paklausīties albumu, pārlūkot Lielo dziesmu grāmatu?
Labāk ierasties ar atvērtu prātu un vēlmi doties ceļojumā! Nāciet ar vēlmi tikt aizkustinātam, smieties vai turēt sava mīļotā cilvēka roku, ar kuru nākat kopā. Es tikai vēlos, lai klausītāju sirdis būtu kaut nedaudz atvērtas un gatavas tapt piesūcinātas ar mīlestību, džezu, humoru un laipnību. Tādi allaž ir mani koncerti.
Seko “Delfi” arī Instagram un YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit