Īsviedokļi par teātra trupas KVADRIFRONS izrādi “Viss bumbās” Klāva Meļļa
Abpusēja adrenalīna pote
Ingrīda Vilkārse: Laikā, kad ārā ir sācies pats tumšākais gada laiks, domubiedru grupa KVADRIFRONS skatītājus aicina uz atraktīvu laimes hormonu laboratoriju – jaunāko izrādi-performanci “Viss bumbās”. Tā ir izrāde, kas veidota pēc analoģijas ar “SuperBingo” spēli, un tās prelūdija sākas jau, ienākot garderobes telpā – katrs skatītājs saņem loterijas biļeti, kurā tiek ierakstīts vārds, un šīs biļetes nonāk Lielā laimesta izlozes traukā. Spēles telpā mūs sagaida galvenais izrādes elements – Laimes rats un smaidoša, košos kostīmos tērpta aktieru komanda – Anta Aizupe krāšņi sarkanā bizbizmārītes kostīmā, Ance Strazda kruzuļotā un volānotā princeses kleitā ar spožu diadēmu, policists Reinis Boters un atsaucē uz stilizētu Lāčplēša tērpu – Jānis Kronis (kā vēlāk spēles gaitā atklājas, tad kostīmi kopā ar aktieru stāstiem iemieso bērnības svarīgākos, taču nepiepildītos sapņus).
Un spēle kopā ar skatītājiem var sākties! Kā “īstā” loterijā tiek izvilktas laimīgās biļetes un skatītāji griež laimes ratu, kā “īstā” loterijā ir iespējas uzgriezt laimestu vai piedalīties Lielajā finālā. Ir priecīgs un azartisks satraukums, gaisā jūtams adrenalīns, un Laimes rats griežas un piedāvā dažnedažādus balvu nosaukumus: Starpbrīdis, Ziemassvētki, Spoku stāsti, Vēstījums nākotnei, Liels Restorāns un vēl daudzus, daudzus citus. Nav prognozējamas sadaļas, kurās apstāsies laimes rata bultiņa, tāpēc katra no izrādēm noteikti būs atšķirīga, skatītājiem un arī aktieriem izaicinoša un negaidīta. Mūsu izrādē, piemēram, kādai no skatītājām bija iespēja laimēt ne tikai aktieru sagatavotos stāstus, nelielas etīdes un priekšnesumus, bet pat īstu čīzburgeru… Un tas viss tiek pavadīts ar smiekliem, aplausiem un līdzpārdzīvojumu.
Loterija kā azartiska laimes spēle ir tikpat veca kā teātris, tāpēc, izvēloties šādu improvizēti teatralizētu norisi, režisoram Klāvam Mellim kopā ar savu komandu jābūt gataviem ne tikai uz nelielām asprātīgām, dažviet smeldzīgām un iepriekš sagatavotām etīdēm, bet azartisku, virtuozu un improvizētu saspēli ar skatītājiem situācijās, kuras ir salīdzinoši neprognozējamas un savā veidā neparedzamas. Tā ir kā abpusēja adrenalīna pote, milzīga kolektīva enerģijas apmaiņa, kuras laikā ne mirkli nenodziest smaids. Un gluži kā gaidīta dzimšanas diena ar pārsteigumiem pienāk arī izrādes Lielā fināla spēle, kuras detaļas paturu noslēpumā, lai skatītājiem saglabātu intrigu un pārsteiguma momentu.
Teātra apvienība KVADRIFRONS paši par sevi saka: “Kopā ar laikabiedriem un dažreiz tikai paši savā nodabā mēs nodarbojamies ar to, kas mums šķiet svarīgs, interesants, nepieciešams un sajūsminošs.” Jāpiekrīt. KVADRIFRONS tiešām radījis atraktīvu un interesantu vakaru sev un laikabiedriem, kurā katram ir iespēja pamodināt bērnu sevī, ļauties bezrūpīgai rotaļai, smiekliem un spēles brīvībai, noticēt loterijai un laimīgajai lozei… Kā zināms, viens no veidiem, kā kļūt laimīgākam, ir smieties kopā ar kādu, jo tieši smiekli un laba oma rada laimes hormonus!
Spēļu šovs pieaugušajiem
Armands Znotiņš: Par “performatīvo spēļu šovu” nosauktās KVADRIFRONA izrādes “Viss bumbās” radošā veiksme skaidrojama ar vairākiem savstarpēji saistītiem aspektiem. Iestudējuma forma ir atvērta, laimes rats katrreiz var apstāties citā sadaļā (un tas ir ar gudru ziņu, lai skatītājam rastos vēlēšanās apmeklēt izrādi atkal ar iespēju noskaidrot, kas slēpjas citās ainās), un ar to kontrastē nemainīgs uzveduma rakurss – uzsvērti teatralizētos kostīmos tērptie aktieri Anta Aizupe, Ance Strazda, Reinis Boters un Jānis Kronis stāsta četras autobiogrāfiskas epizodes no savas bērnības. Bet šīs atmiņu ainas vēsta par to, kā sabrūk iracionālā fantāzijā balstīta iedomu pasaule, saskaroties ar nepielūdzamo realitāti – savā ziņā tas ir smieklīgi, bet ar empātiju apveltītai personai ap sirdi tomēr kļūst gan skumji, gan sāpīgi. Turklāt režisors Klāvs Mellis un viņa domubiedri nemaz nemēģina pieaugušo cilvēku attieksmi atveidot tumšās krāsās – īstenība ir tāda, kāda tā ir, un, piemēram, pārvērsties par Dānijas princesi nav iespējams nekādi. Taču turpat jaušams arī kāds cits vēstījums – izlozē gūtās balvas izrādās absurdi nenozīmīgas, un tas, protams, atbilst gan iestudējuma loģikai, gan spēles teātra estētikai, bet vienlaikus liek domāt par to, ka arī pieaugušo pasaule nav nekāda Dieva dāvana, ka arī tur pamatotas vai uz zilu gaisu balstītas cerības daudzkārt paliek bez kāda piepildījuma.
Izrādi “Viss bumbās” katrā ziņā vērts skatīties arī tad, ja nedomā par filosofiskiem zemtekstiem – tādā gadījumā dramaturģiskie pretstati (ekspozīcija un fināls, stāstījums un darbība) izpaužas tikpat trāpīgā formā, un uzvedums risinās tikpat saistoši un asprātīgi. Lai gan šis “spēļu šovs” nav īstenojams bez skatītāju aktīvas iesaistes, pēc manas pārliecības, izrādes apmeklētājiem ne no kā nav jābaidās. Pēc tam gan var mierīgu prātu apsvērt, kā tas nākas, ka cerības tik bieži saplok pliekanas un nejēdzīgas realitātes priekšā un ka, pretēji visam iepriekšminētajam, KVADRIFRONA trupa, nemaz nepretendējot uz Čaplina traģikomēdiju ģenialitāti, ir radījusi tik spilgtu iestudējumu.
