Neaizmirstamā uzvara un ceļš pie tās

Nacionālā teātra aktrise Jana Ļisova nesenā pagātnē tika pagodināta ar prestižo “Spēlmaņu nakts” balvu kā gada aktrise otrā plāna lomā. Šis apbalvojums par Stellas lomu izrādē “Ilgu tramvajs” ir ne tikai atzinība par talantu, bet arī simbolisks brīdis aktrises karjerā, kas piesātināta ar neatlaidību un spītību. Neskatoties uz laiku, kas aizritējis kopš ceremonijas, Ļisova atzīst, ka pilnvērtīga apziņa par sasniegto vēl nav ienākusi prātā. “Vēl līdz galam nav atnākusi apziņa, ka tas ir noticis,” viņa atklāj, norādot uz neticamo sajūtu, kas joprojām viņu pavada. Šis brīdis ir kulminācija ilgam un nereti grūtam ceļam, kas vijies cauri akadēmijas gaitām, iepriekšējām mēģinājumiem un neatlaidīgu darbu teātra vidē. Viņa atceras laiku, kad no malas vērojusi, kā citi saņem apbalvojumus, un nu stāv pati uz skatuves – tas ir mazliet nereāli.

Ceļš līdz skatuvei: uzdrīkstēšanās un nepadošanās

Janas stāsts par ienākšanu aktiermākslā nav bijis bez saviem samežģījumiem un pārbaudījumiem. Vidusskolu absolvēdama, viņa divas reizes neveiksmīgi mēģināja iestāties aktieros, netiekot pat tālāk par pirmo atlases kārtu. Šie brīži radīja skumjas un nepārliecību, taču aktrise neatmeta savu sapni. Paralēli viņa studēja Latvijas Kultūras koledžā, apgūstot kultūras menedžmentu ar specializāciju amatierteātra režijā. Jau tad viņa juta, ka nevar darīt neko citu. Savas krievu valodas zināšanas dēļ Jana apsvēra iespēju studēt teātra skolā Krievijā, taču liktenis viņu saveda ar jaunu kursu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrim Latvijas Kultūras akadēmijā. Šis bija tas mirklis, ko viņa pati dēvē par “pēdējo tramvaju”, jo tika uzņemta 21 gada vecumā, kad daudzas viņas vienaudzes jau bija nospēlējušas vairākas nozīmīgas lomas. Šī uzdrīkstēšanās un spītība pret sākotnējiem neveiksmju šķēršļiem ir kļuvusi par Ļisovas karjeras zīmogu.

Atziņas par zaudējumiem un dzīves spēku

Aktrise izvēlas savā radošajā ceļā nezaudēt spēju sajust un izpaust prieku. “Mēģinu sev ļaut izjust šo prieku,” viņa atzīst, uzsverot, ka tas ir skaists atskats uz nopietnu darbu, kas paveikts no sirds. “Spēlmaņu nakts” ceremonijā Jana īpaši pieminēja tos cilvēkus, kas viņai snieguši ievērojamu atbalstu, bet vairs nav fiziski klātesoši – savu mammu Veroniku un tēti Vasīliju. Abi vecāki mūžībā aizgājuši, atstājot dziļas skumjas, taču arī nesaraujamu saikni ar meitas dzīvi. “Mamma bija mans lielākais atbalsts, kad mācījos aktieros. Viņa maksāja par manām studijām. Viņa izdzīvoja manu sapni kopā ar mani,” Jana dalās emocionālā atmiņā. Tētis, kurš bija radošs cilvēks, ieviesis meitā daudz no sava talanta. Šī neredzamā, taču ļoti dzīvā ģimenes klātbūtne turpina dzīvot viņā, runājot caur viņas lomām un skatuves sniegumu. Tā ir nepārtraukta enerģijas un iedvesmas plūsma, kas palīdz pārvarēt gan dzīves, gan radošos izaicinājumus.

Talants un profesionalitāte Latvijas teātra vidē

Kopš 2021. gada Jana Ļisova ir Latvijas Nacionālā teātra aktrise, kurā savā īsajā, bet spožajā karjeras laikā ir apliecinājusi sevi kā daudzpusīgu mākslinieci. Pirms tam viņa piecus gadus bija Rīgas Krievu teātra aktrise. Viņas skatuves temperaments, enerģija un intelekts ir īpašības, kas raksturo viņas spēli. Taču Ļisovas talants neaprobežojas tikai ar teātri – viņa ir filmējusies arī seriālā “UgunsGrēks” un vairākās filmās, tostarp “Pirmdzimtais” (2017) un “Revolūcija” (2022). Viņas spēli raksturo spēja būt reizē maigai un jaudīgai, skaistai un skarbai, pieticīgai un ekscentriskai. Šī daudzveidība un spēja iejusties dažādos tēlos padara viņu par vienu no interesantākajām un pieprasītākajām aktrisēm Latvijas teātra ainavā. Aktrises vitalitāte, pašcieņa un humora izjūta, kā arī gatavība strādāt gan neatkarīgajā teātra laukā, gan lielākās teātra iestādēs, ir iemantojusi daudzu kolēģu un kritiķu cieņu. Viņas spēja nonākt “komfortā nekomfortablajā zonā” un vienmēr sniegt publikai ko jaunu un pārsteidzošu, liecina par dziļu izpratni par aktiera profesiju un pastāvīgu vēlmi attīstīties.