Pāvesta aicinājums uz mieru un cerība Libānai
Savā pirmajā apmeklējuma dienā Libānā, pāvests Leo XIV svinēja šīs valsts ilggadējo kopdzīves tradīciju starp kristiešiem un musulmaņiem, dēvējot to par cerības bāku saspīlētajā reģionā. Viņa vēstījums uzsvēra “dievišķo miera dāvanu” tikšanās laikā ar Libānas reliģiskajiem līderiem. Pāvestu sagaidīja ar lielu entuziasmu, ko apliecināja viņa attēlu rotātās stendas gar autostrādi un tūkstošiem libāniešu, kas, par spīti lietum, pulcējās, lai sveicinātu viņa motorizēto kolonnu galvaspilsētā Beirūtā.
Ekumeniskā un starpreliģiju tikšanās, kas notika Mocekļu laukumā Beirūtā, pulcēja Libānas kristiešu patriarhus un sunnītu, šiītu un druzu garīdzniekus zem kopīga telts. Pēc himnu un Bībeles un Korāna lasījumu noklausīšanās, pāvests Leo slavēja Libānas reliģiskās iecietības tradīciju kā spožu piemēru “dievišķajai miera dāvanai” visā reģionā.
Libānas kopdzīve – cerības signāls
Pāvests Leo XIV, kopā ar augstākās šiītu islāma padomes viceprezidentu Šeihu Ali al-Hātibu, maronītu patriarhu Bešaru Rai un Libānas sunnītu lielmufi Šeihu Abdulmuhamad Zaatari, uzsvēra, ka laikmetā, kad kopdzīve šķiet “tāls sapnis”, Libānas iedzīvotāji, neskatoties uz atšķirīgo ticību, ir spēcīgs atgādinājums, ka bailēm, neuzticībai un aizspriedumiem nav pēdējā vārda. Viņš norādīja, ka vienotība, izlīgums un miers ir sasniedzami.
“Laikmetā, kad kopdzīve var šķist kā tāls sapnis, Libānas tauta, pieņemot dažādas reliģijas, ir spēcīgs atgādinājums, ka bailēm, neuzticībai un aizspriedumiem nav pēdējā vārda, un ka vienotība, izlīgums un miers ir iespējami,” sacīja pāvests Leo XIV.
Šī vēstījuma svarīgumu pastiprināja pāvesta atziņa par Libānas un tās kristiešu nozīmi katoļu baznīcā. Šī vieta, ko svētais Jānis Pāvils II reiz dēvēja par ko vairāk nekā tikai valsti – par brīvības vēsti pasaulei – joprojām ir simbols. Pasākuma noslēgumā reliģiskie līderi kopīgi iestādīja olīvkoku, simbolizējot mieru.
Ceļš uz mieru caur sarežģītiem laikiem
Lai gan Libāna mūsdienās bieži tiek minēta kā reliģiskās līdzāspastāvēšanas paraugs, tās vēsture nav vienmēr bijusi tik harmoniska. Valsts pilsoņu karš, kas ilga no 1975. līdz 1990. gadam, lielā mērā norisinājās uz sektantu pamata. Pāvesta vizīte notiek īpaši saspringtā laikā mazajai Vidusjūras valstij, kas piedzīvojusi gadus ilgu krīžu, ekonomiskā sabrukuma un politiskā strupceļa periodu, ko vēl vairāk saasināja 2020. gadā notikušais Beirūtas ostas sprādziens.
Konflikta Gazā un pieaugošo politisko spriedzi Libānā laikā, pāvesta Leo vizīte tika sagaidīta kā cerības zīme. Kā norādījis katoļu skolu ģenerālsekretārs Libānā, tēvs Jusifs Nasrs: “Mums, libāniešiem, ir nepieciešama šī vizīte pēc visiem kariem, krīzēm un izmisuma, ko esam piedzīvojuši. Tā dod jaunu stimulu libāniešiem piecelties un turēties pie savas valsts.”
Pēdējā laikā Libānu dziļi polarizē diskusijas par Hezbollah, Libānas bruņoto grupējumu un politisko partiju, atbruņošanos, īpaši pēc kara ar Izraēlu pagājušajā gadā, kas valsti dziļi sabojāja. Neraugoties uz pamieru, Izraēla veic gandrīz ikdienas uzlidojumus, mērķējot Hezbollah dalībniekus.
Kristiešu nozīme un aicinājums palikt
Libānas sunnītu lielmufi Abdul Latifs Derians, sagaidot pāvestu, atcerējās labās attiecības, kas tika veidotas ar viņa priekšgājēju, pāvestu Francisku. Viņš atsaucās uz 2019. gadā parakstīto kopīgo paziņojumu par cilvēcisko brālību starp Francisku un Al-Azhar universitātes (sunnītu mācību centra) lielimamu Šeihu Ahmadu al-Tajebu. “Libāna ir šīs vēstījuma zeme,” piebilda Derians.
Pašlaik kristieši veido aptuveni trešdaļu no Libānas 5 miljonu iedzīvotāju skaita, padarot šo nelielo Vidusjūras austrumu krasta valsti par valsti ar vislielāko kristiešu īpatsvaru Tuvajos Austrumos. Kopš neatkarības iegūšanas no Francijas pastāv varas dalīšanas vienošanās, kas paredz, ka prezidents ir maronītu kristietis, padarot Libānu par vienīgo arābu valsti, kurai ir kristiešu valsts galva. Vatikāns kristiešu klātbūtni Libānā uzskata par balstu baznīcai reģionā. Neskatoties uz izceļošanu pēc pilsoņu kara, Libānas kristieši ir izturējuši savā dzimtajā zemē. Islāma valsts (ISIS) grupējuma pieaugums, kas tika sakauts 2019. gadā, piespieda daudzus kristiešus no Irākas un Sīrijas bēgt.