Datacenteru bums rada globālu vara trūkumu

Straujais mākslīgā intelekta (MI) attīstības vilnis ir izraisījis nepieredzētu pieprasījumu pēc datu centriem, kas savukārt ir radījis nopietnu vara deficītu. Šis vērtīgais metāls, kas ir neaizstājams modernas infrastruktūras veidošanā, kļūst par aizvien ierobežotāku resursu, apdraudot gan MI nozares izaugsmi, gan globālās energoapgādes stabilitāti.

AI pieprasījums un vara deficīta prognozes

Hiperizmēra datu centru būvniecība, ko veicina MI tehnoloģiju izplatība, ir sasniegusi rekordaugstus tempus. Tomēr šis pieprasījums atduras pret lēnāku ieguves apjomu pieaugumu. Tiek prognozēts, ka līdz 2035. gadam globālais vara pieprasījums varētu pārsniegt piedāvājumu par 30%. Jau 2025. gadā tiek sagaidīts 304 tūkstošu tonnu liels deficīts, kas nozīmē, ka tiks apmierināts vien aptuveni 70% no paredzamās vajadzības.

Starptautiskā Enerģētikas aģentūra (IEA) savā jaunākajā prognozē par kritiski svarīgām izejvielām norāda, ka esošās un plānotās raktuves nespēs nodrošināt vairāk par 70% no prognozētā vara pieprasījuma līdz 2035. gadam. Savukārt neatkarīgie analītiķi no Wood Mackenzie ir vēl pesimistiskāki, prognozējot, ka deficīts izpaudīsies vēl agrāk – jau 2025. gadā. Viņu aprēķini liecina par 304 tūkstošu tonnu deficītu, kas 2026. gadā vēl pieaugs.

Datu centru prasības un vara patēriņš

Lai nodrošinātu mūsdienu MI datu centru darbību, kas bieži vien ir projektēti ar jaudu no 50 līdz pat 150 MW, nepieciešams ievērojams daudzums vara. Nozares aplēses liecina, ka katram uzstādītās jaudas megavatam ir nepieciešami aptuveni 27–33 tonnas vara. Tas nozīmē, ka viens 100 MW datu centrs var patērēt tūkstošiem tonnu šī metāla, un tas pat neskaita nepieciešamo esošās energosistēmas modernizāciju augšpusē. Kā piemēru var minēt 80 MW jaudas objektu, kam vien nepieciešami vairāk nekā 2000 tonnu vara.

Šī situācija rada ievērojamu spiedienu uz piegāžu ķēdēm. Kā Financial Times atzīmējis Čārlzs Kūpers no Wood Mackenzie, lielo tehnoloģiju kompāniju “hiperizmēra klienti” bieži vien ir gatavi maksāt vairāk par nepieciešamajiem transformatoru blokiem, salīdzinot ar enerģētikas operatoriem, tādējādi vēl vairāk pastiprinot pieprasījumu un cenu kāpumu.

Ieguves problēmas un ilgtspējīgas alternatīvas

Vara deficītu saasina arī esošo ieguves vietu problēmas. Daudzas vecās raktuves piedzīvo rūdas kvalitātes kritumu – kopš 1991. gada tā samazinājusies par aptuveni 40%, kas savukārt samazina ieguves apjomus. Lai gan tiek meklētas jaunas atradnes, to izstrāde ir sarežģīts un ilgs process, bieži vien saistīts ar ekoloģiskām, sociālām un politiskām pretestībām. Piemēram, Resolution Copper projekts Arizonā, kur ieguves vietas atrodas zem apmeklētas svētās zemes, saskaras ar juridiskiem šķēršļiem, kas varētu novilcināt tā uzsākšanu pat par desmit gadiem.

Citi nozīmīgi projekti Čīlē, Peru, Indonēzijā un citās valstīs ir saskārušies ar dažādiem sarežģījumiem, sākot no avārijām un sausuma periodiem līdz pat vietējo kopienu protestiem. Tas viss veicina vara cenu pieaugumu, kas jau pārsniedzis 11 000 ASV dolāru par tonnu, salīdzinot ar aptuveni 8 500 dolāriem pirms diviem gadiem. Papildu faktors ir arī muitas nodevas, kas ietekmē piegāžu loģistiku, īpaši ASV. Lai gan daļa metāla ir iepirkta iepriekš, veidojot iekšzemes rezerves, tas samazina pieejamību citos reģionos.

Situāciju cenšas mazināt, arvien vairāk balstoties uz metāla pārstrādi un esošo raktuvju ražīguma optimizāciju. Tiek atjaunota interese par agrāk neizdevīgām izstrādēm, piemēram, izmantojot “urban mining” pieejas, un metālapstrādes rūpnīcas saskaras ar rūdas trūkumu. Lai gan gan ASV, gan ES ir iekļāvušas varu savos kritisko resursu sarakstos, jaunu metālapstrādes jaudu būvniecība praktiski nenotiek augsto izmaksu un sarežģītās atļauju saņemšanas dēļ.