Sergejs vairākas reizes aizdedzina cigareti, atver un aizver logu. Sarunas laikā daudz klusējam. Abi. Vēl nav pagājis mēnesis, kopš viņa sieva tepat mājās nomira. Sergejs atzīst, ka tas vēl kādu laiku tā īsti nebūs aptverams, bet viņš arī saka: viņai tā ir labāk. Stāsts par sievas dzīves pēdējo mēnesi ir smags.
Pastāstiet – kāda viņa bija?
Viņa bija stipra, gudra sieviete. Labs cilvēks. Visiem vienmēr palīdzēja. Viņa palīdzējusi daudziem, daudziem cilvēkiem. Nodzīvojām kopā 11 gadus.
Sievai bija krūts vēzis, bet viņa pilnībā izveseļojās. Piecus gadus vēlāk vēzis atgriezās. Tas bija ieperinājies iekšējos orgānos. Ārsti neko nevarēja izdarīt. Tas vienkārši progresēja vājprāta ātrumā. Viss notika neticami ātri.
Vispirms viņa mēnesi bija slimnīcā. Tad viņu izrakstīja uz mājām. Mēnesi mēģinājām hormonu terapiju. Tā nepalīdzēja. Tad jau pieslēdzās paliatīvā aprūpe mājās – hospiss.
Es darīju visu, ko varēju. Nekas daudz jau nebija, ko varēju darīt, – tikai sniegt emocionālu atbalstu, dot zāles un visu pārējo, lai mazliet atvieglotu viņai dzīvi. Lieliski sapratu, ka jebkurā brīdī var notikt jebkas. Ārsti man jūlijā bija pateikuši, ka termiņš ir kādi seši mēneši, tas arī viss. Ja vēzis ir nonācis tik tālu, nav nekādu izredžu. Ķīmijterapija neko tur vairs nevarēja palīdzēt. Tad jau labāk mājās.
Viņa pati to zināja?
Protams, zināja. Kas tur ko slēpt. Tagad viņai nekas nesāp. Viņai tur ir labi. Debesu valstībā, tur viss ir lieliski. Viņai tur tagad ir daudz labāk nekā šeit.
Pēdējās nedēļas viņai ļoti sāpēja. Ar katru dienu kļuva arvien sliktāk. Es viņai palīdzēju ar visādiem medikamentiem, veicu injekcijas, mēģināju barot. Viņa vairs praktiski neēda, ķermenis atgrūda ēdienu. Hospiss nāca pie mums divas reizes dienā.
Vai par to kaut kas jāmaksā?
Nē, nekas nav jāmaksā, tā laikam ir valsts pārvaldīta programma. Nu vienīgais pašam bija jāpērk aptiekā pretsāpju zāles, zāles pret sliktu dūšu, pret caureju, tādas lietas. Bet hospiss mums iedeva speciālo gultu, tualeti, autiņbiksītes – par to nekas nav jāmaksā. Arī par šļircēm, par speciālo uzturu nekas nebija jāmaksā. Speciālo uzturu sieva sauca par balto šokolādi – tāds balts šķidrums, to ar speciālu šļirci ievadīja.