Harkivā joprojām turpinās uzbrukumi, bet par spīti tam pilsētā radies jauns teātris “Očeret”, kurā gan profesionāli aktieri, gan amatieri izspēlē citu realitāti, apzinoties, ka no kara šajā pilsētā nevar izvairīties. Teātra vadītāja Anastasija Nesmijana intervijā Latvijas Radio podkāstā “Drošinātājs” stāstīja gan par pirmizrādi elektrības pārrāvuma laikā, gan par teātra telpu remontu pašu spēkiem. Nesmijana nav nomākta un ir iemācījusies sadzīvot ar gaisa trauksmēm. Viņa uzskata, ka tieši grūtos laikos var dzimt īsta māksla.
Harkiva ir pierobežas pilsēta, kas kara laikā ļoti cietusi. Tā atrodas pavisam tuvu Krievijas robežai. Daudzi cilvēki pilsētu pameta, bet bija arī tādi, kuri nolēma nevis aizbraukt, bet gan dibināt jaunu teātri. Kāpēc?
Iemesls meklējams situācijā, kāda tobrīd bija Harkivā. 2023. gadā – gadā, kad dzima mūsu teātris “Očeret”, – Harkivā nebija neviena strādājoša teātra. Visi teātri bija slēgti – gan valsts teātri, gan lielākā daļa neatkarīgo, privāto teātru, kas kara dēļ bija pārcēlušies uz citiem reģioniem. Taču Gļibs Šestakovs, kas vēlāk izveidoja teātri, bija pārliecināts, ka mākslai ir jāizdzīvo arī šādos laikos. Viņš uzaicināja cilvēkus uz aktiermākslas meistarklasēm. Viņš bija domājis, ka būs neliela grupiņa, bet atnāca negaidīti daudz cilvēki. Pie tam, viņi spēja labi koncentrēties, kas aktiera darbā ir ļoti būtiski. Režisoru tas patiesi pārsteidza, jo pilsētā valdīja ļoti saspringta atmosfēra – mums bija sprādzieni, bombardēšana un tā tālāk.
Anastasija Mesmijana
Foto: no privātā arhīva
No šīs pieredzes arī izauga ideja izveidot nelielu privātu teātri – vietu, kur cilvēki varētu regulāri mēģināt, un ar laiku izaugt līdz pilnvērtīgam teātrim.
Arī man tas bija pārsteigums – es ieraudzīju šo sludinājumu, pieteicos, un atnākot konstatēju, ka bija visai liela atlase, ar daudz interesentiem. Tas bija aizraujoši, jo tobrīd Harkivā nebija nekādu pasākumu. Un te pēkšņi tu redzi, ka sapulcējušies cilvēki, kuri grib kopā veidot teātri. Tas ļoti iedvesmoja, un tāpēc es pievienojos.
Tad sākās mēģinājumi un mūsu pirmās izrādes iestudēšana. Izrādes nosaukums ir “Arabeskas”, un tās autors ir ukraiņu rakstnieks Mikola Hviļovijs. Pēc kādiem sešiem mēnešiem es nolēmu palīdzēt arī teātra organizēšanā un vadībā. Un tagad mums ir teātris “Očeret”.
Izrāde “Arabeskas” 2024. gada februāris.
Foto: Maagula Čaika
Izrāde “Arabeskas” 2024. gada februāris.
Foto: no privātā arhīva
Izrāde “Arabeskas” 2024. gada februāris.
Foto: no privātā arhīva
Izrāde “Arabeskas” 2024. gada februāris.
Foto: no privātā arhīva
Izrāde “Arabeskas” 2024. gada februāris.
Foto: no privātā arhīva
Izrāde “Arabeskas” 2024. gada februāris.
Foto: Maagula Čaika
Pastāstiet mazliet vairāk – kas tas ir par teātri? Cik daudz cilvēku iesaistīti, kādas izrādes spēlējat?
Sākumā “Očeret” vairāk bija iedvesmotu cilvēku grupa, kuri gribēja atgriezt teātri Harkivā. Pamazām mēs sākām augt. Pirmajā gadā sastapāmies ar daudz grūtībām. Tas bija 2023. gads, kā jau minēju, un mums bija milzīgas problēmas ar elektrības atslēgumiem. Bija tā, ka aktiermeistarības nodarbības notika ēkā bez apkures, un ziemā dažkārt arī bez elektrības. Tas, protams, ir diezgan skarbi.
Tajā laikā, kad es sāku palīdzēt vadīt šo projektu, vēl nebijām pabeiguši iestudēt “Arabeskas”. To spējām paveikt ar neliela neatkarīgā teātra “Nafta” palīdzību, kas arī bāzēts Harkivā. Viņi paši pilsētā atgriezās apmēram pusgadu pēc tam, kad bijām nodibinājušies, un palīdzēja mums ar telpām. Pirmizrāde mums bija maģisks notikums, jo iepriekšējā vakarā bija visaptverošs elektrības atslēgums, un šķita, ka neviens neatnāks – nedz skatītāji, nedz aktieri varēs nokļūt līdz tai ēkai.
Kad nav elektrības un nupat notikusi smaga bombardēšana, ir visai grūti izsaukt taksi. Taču par spīti visam, ieradās gan visi aktieri, gan gandrīz visi skatītāji, kas bija pieteikušies.
Mums bija mazs elektrības ģenerators, un izrādi nospēlējām ar tā palīdzību. Tas bija maģiski un ļoti iedvesmojoši. Pēc šīs pirmizrādes sapratām, ka teātris tiešām ir vajadzīgs, ja cilvēki ir gatavi uz to nākt pat šādos biedējošos laikos.
Tad mēs nolēmām rīkot uzņemšanu otrajai aktieru grupai. Kopā ar vadības komandu – galveno režisoru Oleksandru Šanidzi, otro režisoru un māksliniecisko vadītāju Gļibu Šestakovu – teātrī šobrīd ir aptuveni 30 cilvēki. Man tas joprojām šķiet pārsteidzoši, jo tas ir brīvprātīgs projekts. Nauda, ko sākumā savācām ar izrādēm, vispirms tika ziedota Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Vēlāk, kad ieguvām nelielas telpas kultūras centrā, kur atrodamies tagad, sākām vākt līdzekļus arī renovācijai.
Teātra galvenais režisors Oleksandrs Šanidze
Foto: no privātā arhīva
Varētu iedomāties, ka kara laikā teātra galvenā funkcija ir viena no divām: vai nu izklaidēt cilvēkus un uz brīdi ļaut tiem nedomāt par karu, kas notiek viņiem apkārt, vai arī tieši otrādi – likt karam būt izrāžu epicentrā, tādejādi savā ziņā dokumentējot notiekošo. Kā tas ir jūsu teātra gadījumā?
Man personīgi šķiet, ka mierīgos, ērtos laikos māksla reti attīstās – tad tā bieži vien sāk “iesūnot”. Grūtos laikos, gluži otrādi, ir jāpieliek daudz pūļu, lai kaut ko radītu, un tieši tad var rasties īsta māksla. Piemēram, mani mīļākie autori un aktieri visi nāk no sarežģītiem periodiem. Ar “Očeret” teātri, manuprāt, tagad ir līdzīgi – galvenā ideja ir sapulcināt cilvēkus kopā konkrētā brīdī un dot viņiem telpu, kur uz laiku pārstāt domāt par karu. Taču problēma, veidojot teātri Harkivā, ir tāda, ka te viss atgādina par karu. Mēs spēlējam izrādes, un izrādes laikā var sākt skanēt gaisa trauksmes sirēnas – tad mums jāpārtrauc izrāde un jādodas uz bumbu patvertni.
Tāpēc es teiktu, ka Harkivā runa ir par to, lai sapulcinātu cilvēkus konkrētā vietā un laikā, lai dotu iespēju izdzīvot citu realitāti izrādes ietvaros. Taču Harkivā nav iespējams pilnībā “aizmirst” par karu – tas vienmēr ir klātesošs, tāpēc šeit abas lietas ir savijušās kopā.
Tas vienmēr ir par mākslu kara laikā, bet vienlaikus arī par mākslu būt šajā brīdī un būt kopā, pat, ja situācija ir ļoti sarežģīta. Piemēram, pēc vienas izrādes, pie manis pienāca draudzene un teica, ka nav bijusi teātrī kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākuma. Viņa pateicās, jo šīs bija pirmās divas stundas, kad viņa nedomāja par karu. Tas mani ļoti aizkustināja. Tāpēc “Očeret” gadījumā šīs abas funkcijas pastāv līdzās – mēs gribam radīt telpu, kurā cilvēki var uz brīdi aizmirst par karu, bet vienlaikus viss apkārt tik un tā par to atgādina.
Ja jūs varētu paskatīties uz savu pašreizējo izrāžu repertuāru – vai varat mazliet pastāstīt, kādas izrādes jūs pašlaik spēlējat?
Patiesībā, pati esmu pārsteigta, ka kā neatkarīgajam teātrim, kas uzbūvēts no nulles, mums tiešām ir savs repertuārs. Tagad mums ir piecas izrādes. Daži no mūsu aktieriem mācās par režisoriem, un viņiem ir neliela telpa saviem eksperimentiem. Taču mums ir arī galvenais repertuārs, un tajā ir ļoti dažādi uzvedumi. Pirmā izrāde, kā jau minēju, bija “Arabeskas”, ko sarakstījis Mikola Hviļovijs – ļoti nozīmīga figūra ukraiņu literatūrā. Viņš savas dzīves beigās nošāvās, jo padomju vara arestēja un nošāva viņa draugus. Viņš bija daļa no Ukrainas kulturālās veidošanās, un šī luga viņam bija ļoti svarīga, jo tā balstās viņa pēdējā novelē. Tādējādi, to iestudējot, mēs pieskaramies ukraiņu klasiskajai literatūrai.
Izrāde “Arabeskas”
Foto: no teātra arhīva
Izrāde “Arabeskas”
Foto: no teātra arhīva
Izrāde “Arabeskas”
Foto: no teātra arhīva
Izrāde “Arabeskas”
Foto: no teātra arhīva
Arī mūsu galvenais režisors Oleksandrs Šanidze pats raksta lugas – viņš ir gan dramaturgs, gan režisors. Mūsu teātrim ir svarīgi ļaut runāt vietējiem māksliniekiem. Mums ir divas viņa izrādes. Tāpat, mums ir luga, ko speciāli mūsu teātrim sarakstīja karavīrs. Parasti izrādes, kas saistītas ar karu tiek stāstītas no karavīra skatupunkta, bet šajā lugā, kuras nosaukumu varētu tulkot kā “Meitenes”, stāsts ir par sievietēm, kuras gaida savus vīrus un draugus atgriežamies no kara.
Izrāde “Meitenes”
Foto: no teātra arhīva
Viņas vienkārši eksistē pilsētā, kurā ik pa laikam atslēdz elektrību. Tā ir traģikomēdija, kurā izmantojam arī ēnu teātra tehniku. Mēģinām apvienot dažādus stilus.
Otra trupa spēlē izrādi “Mūžīgais neviens” tur ir stāsti no dažādām perspektīvām – no Otrā pasaules kara un pašreizējā kara. Galvenā varone ir sieviete, kura izdzīvojusi Otro pasaules karu. Ir arī izrāde, kuras pamatā ēģiptiešu mitoloģija. Tā ka varu teikt, ka mūsu lugu klāsts ir ļoti daudzveidīgs – patiešām ļoti daudzveidīgs.
Izrāde “Mūžīgais neviens”
Foto: no teātra arhīva
Izrāde “Mūžīgais neviens”
Foto: no teātra arhīva
Es zinu, ka “Očeret” teātris aktierus piesaistīja izmantojot sludinājumus. Vai šis ir īstens amatieru teātris, vai tomēr ir iesaistīti arī profesionāli aktieri, režisori vai citi profesionāļi?
Šis, man kā teātra vadītājai, ir pārsteidzošākais aspekts. Visi cilvēki, kas piedalās mūsu teātrī, strādā brīvprātīgi. Piemēram, aktieri – viņi par darbu izrādēs nesaņem atlīdzību. Viņi cenšas strādāt, lai mēs kopā varētu radīt teātri. Taču mums ir arī aktieri ar konkrēto izglītību – profesionāļi, kuri mūsu teātrī darbojas brīvprātīgi. No malas skatoties, tas ir amatierteātris, bet man svarīgākais ir tas, kā cilvēks strādā, cik daudz pūļu viņš ieliek izrādē. Mēs sevi saucam par “dabisko” teātri – kas nozīmē, ka visam jābūt dabiski un no sirds. Tā kā, manās acīs, nav liela atšķirība starp profesionālu aktieri un dabisku aktieri, kas piedalās mūsu izrādēs, jo tas, ko cenšamies sasniegt, visvairāk atkarīgs no cilvēka iekšējām iespējām.
Gribēju jūs nointervēt pirms dažām dienām, bet teicāt, ka esat ļoti aizņemta, jo vietā, kur atrodas jūsu teātris šobrīd notiek remontdarbi. Vai tas nozīmē, ka “Očeret”ne tikai pastāv, bet arī attīstās?
Jā, te pastāvīgi viss attīstās, tā kā visu laiku ir ko darīt. Pirms gada mēs pievienojāmies kultūras un kopienas centram “DRUK”. Tā ir jauna iniciatīva, kas sākās krievu iebrukuma laikā un bija pārsteidzošs fakts pats par sevi. Tā ir sena trīs stāvu ēka, bijusī tipogrāfija. Tur vienmēr ir remonti, jo kad ievācas kāda jauna iniciatīva, jāveic remonts. Mūsu teātrim ir atvēlēta diezgan liela telpa – apmēram 150 kvadrātmetri –, kurai bija nepieciešams apjomīgs remonts. Kultūras centrs mums palīdzēja ar logu atjaunošanu, bet pārējais bija jādara pašiem. Pirms gada mēs sākām renovāciju: ievilkām elektrību, nosiltinājām sienas. Aktieri, režisors, mākslinieciskais vadītājs – visi bija iesaistīti šajā maģiskajā, bet arī nogurdinošajā darbā. Tas bija pirmais posms, kas ilga apmēram trīs mēnešus.
Kultūras un kopienas centrs “DRUK”.
Foto: no privātā arhīva
Kultūras un kopienas centrs “DRUK”.
Foto: no privātā arhīva
Kultūras un kopienas centrs “DRUK”.
Foto: no privātā arhīva
Kultūras un kopienas centrs “DRUK”.
Foto: no privātā arhīva
Mums bija pelēka, putekļaina betona grīda. Tad mēs pieteicāmies vietējā kopfinansējuma konkursā, lai iegūtu līdzekļus. Uzvarējām, saņēmām finansējumu koka grīdas izbūvei. Visu darbu paveica mūsu aktieri, režisors un arī es. Tā kā grīdas izbūve ir tehnoloģiski sarežģīts process, man nācās palūgt palīdzību savam vectēvam, kurš ir profesionāls būvnieks, bet jau pensijā.
Es viņam teicu: “Vectēv, es zinu, ka tu esi noguris, bet mums ir vēl viens projekts.” Un tad nu mans vectēvs kopā ar aktieriem uzstādīja koka grīdu, kas, manuprāt, ir kaut kas maģisks, jo šajā procesā ir iesaistīti visi – vecvecāki, vecāki, draugi. Tas ir nogurdinošs, bet vienlaikus brīnišķīgs periods.
Jūs pieminējāt pūļa finansējumu. Es iedomājos, ka varētu būt nedaudz sarežģīti prasīt cilvēkiem naudu teātrim laikā, kad jūsu draugi un radi bruņotajos spēkos cīnās par Ukrainas kā valsts izdzīvošanu. Vai varat parunāt par šo tēmu – kā skaidrot kādēļ ziedot teātrim laikā, kad arī armijai vajadzīgi ziedojumi?
Jā. Es varu runāt no savas pozīcijas – šobrīd bruņotajos spēkos dien gan mans vīrs, gan tētis, tā kā esmu tieši saistīta ar šo jautājumu. Ja runājam par ziedojumiem, tad tie parasti ir vietējie uzņēmumi, kas atbalsta vietējās iniciatīvas. Un arī šajā ziedojumu portālā, caur kuru vācam naudu, vienmēr ir rakstīts: “Lūdzu vispirms ziedojiet bruņotajiem spēkiem, citiem mērķiem ziedojiet tikai tad, ja jums tam atlikuši brīvi līdzekļi pēc ziedojuma armijai.”
Arī man šis ir smags jautājums, jo piekrītu, ka tieši bruņotie spēki būtu jāatbalsta vispirms. Tāpēc daudz ko mēģinām izdarīt paši saviem spēkiem. Piemēram, šajā līdzekļu vākšanas akcijā vietējie uzņēmēji palīdzēja sagādāt celtniecības materiālus, taču teātra izdzīvošanai mums ir mūsu izrādes un citi pasākumi, ar ko cenšamies nodrošināt mūsu pastāvēšanu, lai nebūtu jāprasa ziedojumi, jo skaidrs, ka mēs nevarētu pastāvēt bez mūsu bruņotajiem spēkiem, tādēļ pirms jebkādas citas iniciatīvas, mums būtu jāatbalsta tieši viņi.
Vēlos parunāt par drošības jautājumiem, bet pirms tam gribēju, lai atgādiniet mūsu klausītājiem cik tālu no Krievijas robežas ir Harkiva?
Tas ir 25 kilometri. Mani radinieki dzīvo Saltivkas rajonā pie pašas pilsētas robežas, kas tika smagi izpostīts jau pirmajā gadā. Un no augšējiem stāviem Saltivkā var redzēt tuvākās Krievijas pilsētas, kā piemēram Belgorodu. Jā – tas ir tuvu.
Kā jau minējāt, Harkiva bieži bija ziņās pirmajā pilna mēroga iebrukuma gadā… Kāda bijusi situācija šogad?
Es teiktu, ka cilvēka dabā ir spēja pielāgoties apkārtējai videi. Pirmajā gadā biju absolūti nobijusies un pat uz laiku pārcēlos uz Ļvivu, taču tagad man ir attālinātais darbs, kura laikā nereti varu dzirdēt sprādzienus, bet es vienkārši turpinu savu darbu. Tā vienkārši kļuvusi par daļu no realitātes. Nevaru teikt, ka uzbrukumi mums mazinājušies. Vēl aizvien lido daudz raķešu, vēl aizvien ir elektrības padeves pārrāvumi. Piemēram, pirms pāris nedēļām piektdienā tika atslēgta elektrība. Kad pamodos, man dzīvoklī nebija ne elektrības, ne ūdens, ne apkures. Devos uz darbu un baidījos, ka arī teātrī nekā nebūs un nevarēsim turpināt iesāktos remontus, taču tur viss bija kārtībā.
Šī sanāk tāda dzīvošana pastāvīgā stresā, kam pielāgojies. Bombardēšana vēl aizvien notiek, parādījušies arī FPV droni, kas ir traucējoši, taču mēs pierodam dzīvot šādos apstākļos. Kaut gan, ir jau arī bailīgi.
Piemēram, mums regulāri ir sanāksmes tiešraidē ar kolēģiem no valstīm, kur nav uzbrukumu. Un ja sanāksmes laikā man atskan sirēnas, tad vienmēr rodas tāda dīvaina situācija, kad man jāsaka: piedodiet, man uz dažām minūtēm jāpārceļas uz koridoru. Uzbrukumi, traģiskā kārtā, nav samazinājušies, taču cilvēki var dzīvot jebkādos apstākļos, ja viņi to vēlas.
Taču es iedomājos, ka krievi seko līdzi tam, kas notiek Harkivā, kur cilvēki pulcējas, un, ja viņi zina, ka konkrētā laikā un vietā būs pulcējušies cilvēki, tas viņiem varētu būt viegls mērķis. Kādi ir noteikumi saistībā ar drošību? Un kā uz tiem skatāties?
Tas ir tāds jutīgs jautājums ikvienam, kurš cenšas rīkot pasākumus Harkivā. Pastāv likums, kas nosaka, ka, ja plānota vairāk nekā 50 cilvēku pulcēšanās, tad tas vispirms jāsaskaņo ar militāro administrāciju. Jābūt izstrādātām drošības procedūrām. Mūsu kultūras centra pagrabā ir sertificēta patvertne. Teātra telpas atrodas pirmajā stāvā. Un, piemēram, ja izrādes laikā atskan gaisa trauksme, mēs vienkārši pārtraucam to, kopā dodamies uz patvertni un tur gaidām, līdz varam atgriezties un turpināt izrādi.
Jūs pieminējāt kultūras centru “DRUK”, vai varat par šo vietu pastāstīt nedaudz vairāk? Kas vēl tur notiek?
Es esmu šīs vietas fane, ne tikai tāpēc, ka viņi mums devuši vietu pie sevis. Viņiem ir daudz labu iniciatīvu, aicinot pie sevis dažādus māksliniekus. Pirmajā stāvā ir restaurācijas birojs – tur atjauno vecus logu rāmjus, ēkas. Viņi restaurē arī šo centru. Tāpat viņi iekonservē senās Harkivas ēkas, kurām trāpījušas krievu raķetes. Tad mums ir keramiķes darbnīca, otrajā stāvā ir mākslas galerija, kur notiek arī mazi koncerti, tur ir arī fotostudija. Savukārt patvertne kalpo arī kā galerija un kopstrādes vieta. Pagrabā ir arī paliela zāle, kur notiek dažādi koncerti un kur spēlējām arī savas izrādes, pirms dabūjām telpas pirmajā stāvā. Bez tam šajā centrā nesen izveidota arī 3D printeru darbnīca, kurā var radīt visdažādākās lietas.
Kultūras un kopienas centrs “DRUK”.
Foto: no privātā arhīva
Kultūras un kopienas centrs “DRUK”.
Foto: no privātā arhīva
Kultūras un kopienas centrs “DRUK”.
Foto: no privātā arhīva
Tāpat Kultūras centrā ir elektroniskās mūzikas departaments, kas rīko reivus.
Draugi, kas apciemo mani no ārzemēm parasti ir pārsteigti – “jums Harkivā ir mūzika?” [iesmejas] – Jā, mums ir dažādi pasākumi, tai skaitā notiek reivi. Tā kā, man ļoti patīk tā kompānija, kas esam šajā centrā – ir ļoti daudz jauki kaimiņi.
Jūs aizskārāt interesantu tēmu – cilvēki, kuri nav Ukrainā, nereti ir ļoti pārsteigti, uzzinot, ka Ukrainā notiek reivi, strādā kafejnīcas un restorāni, notiek izrādes, koncerti. Vai varētu vēlreiz paskaidrot kā ārzemniekiem adekvāti reaģēt uz šādiem stāstiem?
Jā, es sapratu, ko domājat. Karš un raķešu triecieni nav normāla parādība. Pirms tam, mums te bija parasta dzīve, gluži kā citās valstīs. Taču, kopš tā laika viss mainījies. Pilna mēroga iebrukuma pirmais gads man personīgi bija pats grūtākais, jo nevarēju saprast, kādēļ kas tāds vispār notiek – es šo jautājumu sev uzdevu visu laiku.
Pirmais gads bija arī tāds, ka visi pārsvarā mēģināja palikt mājās, jo dzīvoja pastāvīgā stresā un bailēs.
Taču laiks iet. Kā tas zināms psiholoģijā – ja pakļauj savu ķermeni pastāvīgam stresam, tu vari sajukt prātā – nezinu… Nošauties vai izdarīt ko tamlīdzīgu. Tāpēc ir jākoncentrējas uz citām lietām. Jā, mums nav nekādas drošības sajūtas – ikviens var mirt jebkurā brīdī, tāpēc centies to kompensēt ar to, kā sev baudu sagādāji agrāk – ej uz kafejnīcām, tiecies ar draugiem, klausies mūziku, Tā nav bēgšana no realitātes, jo joprojām turpini dzīvot bīstamos apstākļos, taču tas dod spēkus turpināt dzīvot. Ja vienkārši sēdēsi savā dzīvoklī, tas tevi var padarīt traku. Tāpēc, manuprāt, dzīvojot normālu dzīvi nenormālā situācijā palīdz cilvēkiem saglabāt veselo saprātu. Citu variantu jau nav.
Kādā valodā ir jūsu lugas?
Mūsu izrādes ir ukraiņu valodā, taču mūsu ideja ir tāda, ka ja izrāde ir laba, arī nesaprotot valodu, tev būtu jāsaprot kas tajā notiek, jo ļoti svarīga ir tā enerģija, kas kursē no aktiera uz publiku un atpakaļ.
Anastasija Mesmijana
Foto: no privātā arhīva
Šāds jautājums man bija, jo pirms kara Harkiva, cik zinu, bija pilsēta, kurā lielākā daļa cilvēku ikdienā runāja krieviski. Cilvēki arī no Krievijas brauca uz izrādēm Harkivā. Kāda bija kultūras dzīve Harkivā pirms pilna mēroga iebrukumu sākuma un pēc tā?
Vēlētos šo tēmu mazliet izvērst. Mani vecāki ir no Harkivas. Taču, tā kā mans tētis ir karavīrs, es piedzimu Ukrainas rietumu daļā. Tādēļ mana pirmā valoda ir ukraiņu. Taču, tad manu tēti nosūtīja atpakaļ uz Harkivu, kur pateicoties propagandai, krievu valoda bija pozicionēta kā augstākas klases valoda. Un ja runāji ukraiņu valodā, tas tika uztverts tā, ka esi no laukiem. Realitātē, ja, izbrauksiet no Harkivas laukā kādus piecus kilometrus, visapkārt ciemos tiešām runā ukrainiski. Taču pirms kara, tā tika uztverta kā tāda “lauķu” valoda.
Ja gribēji, lai tevi uztvertu kā pilsētnieku, tev vajadzētu runāt krieviski. Tāpēc man vajadzēja to speciāli mācīties, jo es sapratu tikai ko man saka, bet pati nevarēju runāt krieviski.
Taču trakākais ir tas, ka ukraiņu valoda dzimusi Poltavas apgabalā, kas ir turpat blakus Harkivas apgabalam, tā kā Ukrainas austrumos ukraiņu valoda bija tās oriģinālajā formā, kas pateicoties propagandai cilvēkiem jau bija piemirsies. Tā kā Harkivā arī teātri viss bija krieviski. Ja varēja redzēt kādu izrādes plakātu ukrainiski, tad kā likums, tā bija kāda nacionālistiska izrāde valsts teātrī. Arī visi neatkarīgie teātri bija krieviski, ar retiem izņēmumiem.
2013. gadā, līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainas austrumos, sāka parādīties izrādes ukrainiski. Pilnībā uz ukraiņu valodu pārgāja 2022. gadā pēc pilna mēroga iebrukuma sākuma. Tagad vairs nav nevienas izrādes krieviski. Ja arī tāda būtu, es uz to neietu.
Manuprāt tas ir loģiski, jo ja redzi, ka pilsētai uzbrūk krievu droni, grūti iet uz izrādi ko sarakstījis kāds krievs krievu valodā.
Situācija mainījusies. Man personīgi šķiet, ka tas ir uz labu. Protams, ģimenē daudzi turpina runāt krieviski, vai jaucot šīs valodas kopā, jo paiet laiks, kamēr veic šo pāreju, taču kultūras dzīve pilnībā pārgājusi uz ukraiņu valodu.
Tātad, būtībā, kultūras dzīve Harkivā pirms kara un pēc kara būs divas dažādas, pilnīgi atšķirīgas lietas?
Jā, es tā domāju. Taču manuprāt tas pat nav saistīts ar valodu, kas tomēr ir jautājums par formu. Svarīgāku lomu spēlē tie apstākļi, kādos esam. Ja esi drošībā un tev nav jāpiepūlas, lai radītu mākslu, nekas neattīstās. Taču, ja tev kaut kas jādara, lai māksla vispār būtu – tev jāizdzīvo, jāsaliedējas šādos grūtos laikos – māksla attīstās, kļūst labāka, labāk strukturēta un attīstīta, jo ir nedaudz jāpacīnās, lai tā māksla vispār būtu iespējama. Man šķiet, ka pēc kara mūsu mākslas līmenis būs krietni audzis.
Es zinu, ka daudzi ukraiņi šobrīd neplāno laiku pārāk tālu uz priekšu. Kā ir ar jums – vai “Očeret” būs tikai kara laika projekts, vai arī jūs paredzat, ka teātris turpināsies un uzplauks arī pēc kara beigām?
Runājot par laika plānošanu – tos remontdarbus, ko šobrīd veicam, izplānoju mēnesi uz priekšu – tas ir garākais laika posms, ko jebkad biju sev saplānojusi kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma. Tas ir traki, jo savā dzīvē šajā laikā tālākais, ko biju ieplānojusi ir varbūt kāda nedēļa. Tagad man bija šoks pašai par sevi – es tiešām zinu, ko darīšu pēc trīs nedēļām?
Nedomāju, ka “Očeret”ir tikai kara laika projekts. Tas bija tikai iemesls, lai sapulcinātu cilvēkus kopā, un, manuprāt, enerģija, ko mēs radām – komanda, aktieri, skatītāji – tik viegli neizzudīs.
Protams, man galvā jau ir dažādas idejas, ko nākotnē gribētu realizēt. Ceru, ka šis projekts dzīvos vēl ļoti ilgi. Taču es tiešām mūsu teātri nesaistu tikai ar karu un neuzskatu, ka karš iespaidos mūsu teātra dzīvotspēju. Jā, tas bija iemesls, bet to, cik ilgi “Očeret” turpinās darbību, noteiks cilvēki, kas tajā iesaistīti. Mēs jau esam kļuvuši par tādu kā lielu ģimeni. Piemēram, mums ir viena aktrise, kas pilsētā dzīvo viena, viņas dēls ir ārzemēs, un kad viņa salauza kāju, puiši no mūsu teātra viņai palīdzēja ar ikdienas lietām. Tagad es to jau redzu kā ģimeni, kā ļoti tuvus draugus. Un arī tādus remontdarbus, kā veicam tagad, vari paveikt tikai ar ļoti tuvu draugu palīdzību.
Teātra zāle pirms un pēc atjaunošanas
Foto: no privātā arhīva
Es arī ceru, ka tā notiks. Un ceru, ka tad, kad karš beigsies, jūs varēsiet atbraukt uz Latviju un parādīt savas izrādes un talantus. Vai ir kas tāds, ko vēl gribētu pateikt?
Jā, dzīvot Harkivā dažreiz ir bailīgi, taču ignorēt dzīvi šeit, ignorēt to, ka te aizvien dzīvo cilvēki ir vēl biedējošāk. Nevajadzētu aizmirst par cilvēkiem, kas aizvien dzīvo Harkivā un mēģina dzīvot normālu ikdienas dzīvi, cik nu tā iespējama šādā situācijā. Jā, briesmas ir, taču vienlaikus ir arī dažādi projekti, ko mēģinām attīstīt. Un kad pie manis viesojas ārzemju draugi, varu ar lepnumu stāstīt par visu to, kas pie mums notiek. Nav tā, ka mēs visu laiku dzīvotu bumbu patvertnēs. Nē, progress nav apstājies – mēs cenšamies radīt arī šādos laikos.
Vai es fonā dzirdu gaisa trauksmes sirēnas?
Jā. Jā.
Tad mums laikam jāpabeidz. Liels paldies, ka veltījāt mums laiku.
Jā. Liels paldies par jūsu jautājumiem. Tas bija jauki.