Plašsaziņas līdzekļos minēti dati par to gados jauno ukraiņu skaitu, kas devās “uz Eiropu” pēc tam, kad viņiem atļāva šķērsot robežu. Dati ir dažādi, bet skaidrs ir viens – tādu cilvēku ir diezgan daudz. Viņi atbrauc arī uz Latviju. Nesen man pajautāja, ko es par viņiem domāju.
Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
Pirms mēneša pēc nevalstiskās organizācijas “Intelekta parks” uzaicinājuma es vadīju semināru Daugavpilī Valsts probācijas dienesta darbiniekiem – tas bija viens no projekta “Iespēju sabiedrība. Starpkultūru komunikācijas mācības dažādu jomu profesionāļiem trešo valstu pilsoņu integrācijas ietvaru spējināšanai” pasākumiem. Mēs runājām par sociālo daudzveidību, izaicinājumiem gan migrantiem, gan uzņemošajai pusei.
Tā ir ļoti interesanta un, manuprāt, efektīva saskarsmes forma, kas dod iespēju izteikt savu viedokli kā trešās valsts pārstāvim, kā arī uzklausīt dažādu profesiju Latvijas cilvēku viedokļus un jautājumus.
Noteikti ir līdzjūtība pret ukraiņiem, vēlēšanās palīdzēt, kā arī tiek nepārprotami nosodīta Krievijas agresija pret Ukrainu,
taču jautājumi un spriedumi mēdz būt diezgan asi. Un tas ir pilnīgi normāli
– neatkarīgi no pilsonības cilvēki ir dažādi, tāpat kā viņu rīcība, pēc kuras par mums spriež. Tomēr, manuprāt, labāk lai ir dialogs nekā klusējoša abpusēja savstarpējā neizpratne.
Lūk, man pajautāja (un tas bija pilnībā gaidāms), ko es domāju par to, ka daudzi vīrieši 18-22 gadu vecumā izbrauc no Ukrainas pēc tam, kad Ukrainas Ministru kabinets šā gada augusta beigās ar savu lēmumu atļāva viņiem atstāt valsti, un neatgriežas. Dažos plašsaziņas līdzekļos pat tika minēti skaitļi, atsaucoties uz Polijas robežsargiem: vairāk nekā 120 tūkstoši gados jaunu ukraiņu. Kādēļ lai tas nebūtu iemesls spekulācijām?
Tiesa, pēc tam parādījās Polijas robežsardzes skaidrojums, ka “robežsardze vairāk nekā 98 500 reizes pārbaudījusi Polijā iebraucošos vīriešu dzimuma Ukrainas pilsoņus 18-22 gadu vecumā”. Un svarīgs precizējums – iespējams, ka viens cilvēks šķērsojis robežu vairākas reizes. Tādā pašā laika posmā no Polijas Ukrainā iebraukušo gados jauno vīriešu skaits ir vairāk nekā 45 300. Tātad,
ja arī gados jaunie vīrieši palikuši Eiropā, tad apmēram puse.
Taču jautājums ir uzdots, un uz to ir jāatbild. Protams, var teikt daudzus patosa pilnus un “pareizus” vārdus, bet vai tas būs patiesi un – galvenais – vai man noticēs? Tomēr atbilde, manuprāt, ir.
Pirms nosodīt (tas it kā nāk prātā pats no sevis un ir visvienkāršākais) šos gados jaunos cilvēkus, varbūt arī viņu vecākus, jāatceras, kas notika gandrīz pirms četriem gadiem, 2022. gada 24. februārī. Un jau pēc tam jāatbild uz citiem
jautājumiem, kas nez kādēļ pēdējā laikā sākuši aizmirsties, – kurš uzbruka Ukrainai, kurš katru dienu nogalina ukraiņus un atņem nākotni mūsu bērniem?
Kādēļ, par spīti visam vērā ņemamajam rietumvalstu atbalstam, agresors joprojām nav apturēts un nav saņēmis nekādu sodu?
Jāteic, ka semināra klausītāji – dažāda vecuma vīrieši un sievietes (un, spriežot pēc viņu komentāriem, daudzi no viņiem paši ir vecāki) – ar sapratni izturējās pret šādu mūsu diskusijas attīstību.
Karš turpinās, un
ukraiņu skaits, kas ierodas Eiropas Savienības (ES) valstīs, meklējot pagaidu aizsardzību, atkal palielinās ar katru mēnesi
– pēc “Eurostat” datiem, septembrī aizsardzību saņēma vēl apmēram 80 tūkstoši cilvēku. Tas ir gandrīz pusotru reizi vairāk nekā augustā un ir vislielākais jaunu lēmumu skaits vienā mēnesī kopš 2023. gada augusta. Vairākums dodas uz Vāciju, Poliju un Čehiju.
Arī Latvijā pastāvīgi ierodas jauni bēgļi no Ukrainas – 500-600 mēnesī. Paliek ne visi, kāds pēc tam tranzītā dodas tālāk uz citām ES valstīm. 1. novembrī Latvijas fizisko personu reģistrā bija vairāk nekā 31 tūkstotis cilvēku, kam bija spēkā esošs pagaidu aizsardzības statuss.
Starp viņiem ir arī jaunieši, un to zinu no praktiskās pieredzes. Mūsu nevalstiskā organizācija “Eiropa: būt kopā” īsteno Sabiedrības integrācijas fonda finansētu projektu “Kopīgs horizonts” ukraiņu bēgļu kultūrorientācijai. Daļa pasākumu veltīta bēgļu socializācijai Latvijas sabiedrībā un praktiskiem padomiem dzīvei šeit. Tieši uz šiem pasākumiem mērķtiecīgi ierodas ukraiņu jaunieši.
Informācijas ziņā – kur vērsties, kam jābūt gataviem, kur meklēt darbu –
viņi ir sagatavoti daudz labāk nekā 2022. gada marta sākuma bēgļi.
Iemesls ir saprotams – tajās dienās bija šoks, panika, bija neiespējami noticēt, ka karš ir īsts. Un bija cerība, ka neiedomājamais drīz beigsies. Tagad atbraukušie 18-20 gadus vecie jaunieši ir pavisam citādi – tie nepavisam nav bezrūpīgie pirmskara puiši un meitenes. Visu likteņos ir smagi morāli un fiziski pārbaudījumi gandrīz četru gadu garumā.
Piemēram, Oleksandrs no Harkivas. Bija atnācis uz semināru par iekārtošanos darbā, pat vēl nepaspējis saņemt pagaidu aizsardzības dokumentus: “Esmu beidzis tehnikumu, pēc profesijas esmu elektriķis. Pārcēlos uz šejieni pirms divām nedēļām, pie mātes, un gribu atrast darbu. Mani interesē, uz ko es varu pretendēt un kādas ir perspektīvas manā profesijā.” Lektore viņam paskaidroja, kādas ir nianses, lai iekārtotos darbā Latvijā.
Nevaru teikt, ka dzirdētais Oleksandru iedvesmoja, bet arī īpaši satraukts viņš nebija. Ilūzijas viņš nelolo.
Vai arī Andrijs no Hersonas. Tur pārdzīvojis okupāciju, atbraucis pie māsas, kas ar vīru dzīvo Rīgā vairāk nekā divus gadus. Arī gaida pagaidu aizsardzības dokumentus, un viņam ir tehniskajā koledžā iegūta mehāniķa profesija. Viņš stāsta: “Māsa ļoti palīdzēja, iedeva adreses ukraiņu grupām sociālajos tīklos. Es jau iepriekš tām pievienojos un uzmanīgi izpētīju, kurš ko raksta. Viņa daudz stāstījusi par dzīvi Latvijā un īpaši par darbu – samaksu, iespējām, riskiem.” Par saviem plāniem viņš runāt nevēlas, taču gribētu strādāt specialitātē.
Kad seminārs beidzās, sāku sarunu ar pazīstamu kijivieti Olenu. Bieži tiekamies dažādos pasākumos ukraiņiem. Zinu, ka viņa strādā attālināti. Saku – lūk, atbrauc jaunieši un jau ir kā pieaugušie. Viņa man atbild: “Es arī savu dēlu pie sevis paņēmu, mūsu tētis ir tur, dienē Ukrainas Bruņotajos spēkos. Viņš negribēja aizbraukt, es uzstāju.
Kādam taču pie manis jāpaliek…”
Tad nu vērtējiet, ja spēsiet.