Latvijā biežākais ārējās nāves cēlonis ir pašnāvības, turklāt ap 80% pašnāvības gadījumu ir saistāmi ar depresiju. Arī starp Eiropas Savienības valstīm Latvijā ir augstākā mirstība ārējās nāves cēloņu dēļ. Kāpēc tā, un kādas ir pazīmes, pēc kurām līdzcilvēki var atpazīt potenciālu paškaitējumu? Par to Latvijas Radio sarunājās ar biedrības “Ogle” pārstāvi Aļonu Aleksejevu un ārstu psihoterapeitu, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas psihoterapijas klīnikas galveno ārstu Ernestu Pūliņu-Cini.
Pamanīt pirms notikusi nelaime. Saruna par pašnāvību iemesliem un iespējām tās novērst
Biedrība “Ogle” aptuveni reizi mēnesī rīko bezmaksas pasākumus par psihiskās veselības stiprināšanu, savos sociālo mediju kontos arī dalās ar informāciju, kā palīdzēt sev un citiem grūtībās.
Ernests Pūliņš-Cinis un Aļona Aleksejeva
Foto: Anna Apīne / Latvijas Radio
Latvijas Radio: Apskatījos arī statistiku, gan tikai no pagājušā gada atradu, bet es pieņemu, ka tā situācija nav diži mainījusies, – ka mēs esam līderi Eiropā ar pašnāvību skaitu. Kas tad ir tās biežākās situācijas, kas noved cilvēku pie šādām domām un arī pie rīcības?
Ernests Pūliņš-Cinis: Visbiežāk tie ir afektīvie stāvokļi – dažādi depresijas varianti, gan bipolārie traucējumi, gan šizofrēnija. Tā kā mums tagad ir decembris sācies, tad var runāt arī par sezonāli afektīvo depresiju – viens no tiem depresijas apakšvariantiem, kam raksturīgi sezonāli pastiprināties depresīvajam stāvoklim.
Šajā rakstā pieminēts paškaitējums
Ja jums ir domas par paškaitējumu vai pašnāvību, nekautrējieties par to runāt ar sev tuviem cilvēkiem un vērsties pēc palīdzības pie speciālistiem (ģimenes ārsta, psihiatra, psihologa, psihoterapeita, krīzes centra speciālista vai sociālā darbinieka).
Ja kāds no draugiem, paziņām vai tuviniekiem uztic savas domas par pašnāvību un/vai ir redzamas pašnāvības riska pazīmes, un/vai šis cilvēks ir pakļauts vienam vai vairākiem pašnāvības riska faktoriem, neatstājiet viņu bez ievērības un dariet visu, kas ir jūsu spēkos, lai šis cilvēks saņemtu palīdzību.
Saruna var būt pirmais solis, lai pašnāvību novērstu. Neatstājiet cilvēku, kuram ir pašnāvības domas, līdz neesat noorganizējuši palīdzību, pēc iespējas samaziniet pieeju pašnāvības izdarīšanas līdzekļiem. Zvaniet uz diennakts krīzes centra tālruni 67222922, 27722292, Neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai 113 vai arī noorganizējiet vizīti pie psihiatra vai ģimenes ārsta.
Informatīvais materiāls par pašnāvības riska faktoriem.
Avots: SPKC
Ja tā ir tik milzīga problēma, kā to būtu jārisina sistēmiski?
Ernests Pūliņš-Cinis: Sistēmiski, man liekas, tas ir paaudžu jautājums. Tur viss sākas ar audzināšanu par emociju atpazīšanu, veselības pratību, rūpēšanos par sevi, par atbildības izjūtu. Un secīgi krietni mazāk cilvēku nonāktu depresīvos stāvokļos. Viņiem būtu stabilākas attiecības, stabilāki piesaistes modeļi, viņi spētu izveidot veselīgākas attiecības, nebūtu šis aukstais alkoholisms, kas arī ir kā signāls tam, ka mēs netiekam galā ar emocijām. Tas būtu tā sistēmiski, bet tas patiešām ir dekāžu jautājums.
Ja domā par tādām īsākām, ātrākām, bet diemžēl ne tik efektīvām, tad, piemēram, biedrības “Ogle” aktivitātes, kur mēģina sasniegt tos cilvēkus, kas ir šobrīd sasniedzami. Visus nepārmācīsim, bet katra izglābtā dzīvība īstenībā ir ārkārtīgi vērtīga. Visādas izglītojošās aktivitātes, atbalsta grupas, psihiskās veselības aprūpes ārstu pieejamība un arī atbalsta personu pieejamība, tajā skaitā psihologi un dažādu mākslu terapeiti.
Un kā mums ir ar to pieejamību?
Ernests Pūliņš-Cinis: Ļoti dažādi. Cik esmu runājis ar psihiatriem, viņi mēģina turēt to, lai būtu ne ilgāk kā mēnesis jāgaida uz pirmreizēju pierakstu. Ilgāk ir tad, ja tu gribi tieši pie tā viena, bet, ja tu saki, ka man der jebkurš psihiatrs, man ir akūta situācija, nu tad mēģinās pēc iespējas ātrāk paņemt. Par psihoterapeitiem vispār var nerunāt, jo tas ir tāds tīri privāts pakalpojums. Pieejamība pati par sevi ir zema, jo ir maz speciālistu, un plus arī tas ir gana dārgs pasākums un nav gluži paredzēts akūtajām situācijām, tas ir vairāk plānveida, tāds ilgtermiņa pasākums.
Aļona Aleksejeva: Es arī vēlējos papildināt. Tas, ko Ernests minēja par ģimenēm, – būtu nepieciešams būvēt tādas tiešām stipras emocionālas saiknes un mācēt arī uzticēties vienam otram. Tas iet arī roku rokā ar to, ka vienkārši ir jāmācās runāt par šīm tēmām. Tas ir arī tas, ko es novēroju savā paziņu lokā un kopumā sabiedrībā, tostarp arī caur biedrības darbu, – ka cilvēki baidās par to visu runāt, domāt, just, ka tas ir kaut kas tik šausmīgs.
Ja mēs par to runāsim, nu tad visi tagad ies un lēks nost no tiltiem. Tā vispār nav. Šīs sarunas un atklātība par šīm tēmām tikai mazina to risku, un tas liek justies cilvēkiem tomēr tuvākiem savā starpā.
Tas, kas arī bieži ir cilvēkiem, kas ir nomākti un kas cieš no kaut kādām mentālās veselības problēmām, – viņi jūtas vientuļi, tā, it kā viņus neviens nesaprot vai arī ka viņi nespēj padalīties ar kādu. Tādā tīri sadzīviskā līmenī tas, ko mēs varam darīt, absolūti jebkurš bez izglītības, vienkārši parasts ģimenes loceklis, draugs, paziņa, kolēģis, mēs vienkārši varam apjautāties – kā tev iet? Runāt par to visu. Ja tu redzi kādas pazīmes, ja tu redzi, ka cilvēks ir citādāks, apjautājies.
Kā mēs paši sabiedrībā uztveram pašnāvību?
Ernests Pūliņš-Cinis: Tikko pēc šī gadījuma, kad Daugavā iebrauca [mašīna], bija ļoti dažādas reakcijas. Es tā pavēroju, kā cilvēki reaģē. Ir ļoti dažādi. Ir tādi, kas ir šokā, ir tādi, kas netic, ir tādi, kas vaino valdību – nu tā jau ir, ka maksā tik mazas algas tiem mediķiem. Visdažādākās reakcijas. Kaut kādā ziņā varam redzēt arī, cik ļoti individuālas būs tās situācijas arī tad, kad mēs runāsim par reālu suicīdu riskiem. Cik cilvēki dažādi reaģē, tik dažādi arī viņi paši attiecas pret savu dzīvi.
Aļona Aleksejeva: Mēs ļoti bieži savā darbībā saskaramies ar to, kā sabiedrība skatās uz pašnāvībām un cilvēkiem, kas cieš no mentālās veselības problēmām. Man laikam tāds spilgts piemērs, kas ir palicis galvā: septembrī mēs veidojām tādu, es teiktu, miermīlīgu akciju, kur mēs iededzām svecīti par katru cilvēku, kas ir aizgājis tīša paškaitējuma dēļ. Mēs ievietojām arī, protams, publikāciju sociālajos medijos, un tad, man šķiet, ka platformā “TikTok”, bija tādi komentāri kā, piemēram, lai tik taisa, kāpēc par viņiem ir jādomā, viņi paši ir izdomājuši, tad lai iet prom, un tas tā ļoti maigā valodā. Tur, protams, ar visiem lamuvārdiem un šausmīgām rupjībām. Protams, bija arī labi komentāri. Protams, bija arī komentāri, kas runā par to, ka tas ir svarīgi un šiem cilvēkiem ir jāpalīdz, kas ir šajā riska grupā, bet lielākoties tā attieksme ir tāda, ka viņi paši ir vainīgi.
Kāpēc tā? Kāpēc mēs noveļam vainu uz viņiem?
Ernests Pūliņš-Cinis: Man šķiet, ka tur ir stāsts par to, kā mēs vispār tiekam galā ar sarežģītām emocijām. Tā nav vienkārša tēma, tā ir gana sarežģīta. Uz tā paša spektra atcerējos vēl vienu reakciju, kur sāk vainot pašu cietušo – kā tu tā vari izdarīt, tev taču ir jārūpējas par pacientiem, tev taču ir ģimene. Tā vietā, lai paustu sašutumu, bēdas, apjukumu un neziņu, kas ir kaut kādā ziņā grūti izturamas emocijas, jo tur nav atbildes, tur nav risinājuma. Ir krietni vienkāršāk iet dusmu reakcijas, vainošanas ceļu. Tur ir skaidrs objekts, uz ko dusmoties, uz ko izlādēties, ko vainot, tā ir vienkāršāk tolerējama emocija.
Kas, piemēram, būtu tie signāli, uz kuriem mums vajadzētu reaģēt, un kā mums uz tiem reaģēt?
Aļona Aleksejeva: Noteikti tie ir kaut kādi izteicieni, bet parasti šie izteicieni ir, lai pievērstu uzmanību, lai par to sāktu sarunu. Arī tas, ka cilvēks mainās. Tas, ka cilvēks ir nomākts un to var redzēt. Tas, ka cilvēkam mainās uzvedība, mainās miega režīms, apetīte mainās. To, protams, var vairāk redzēt ģimenes locekļi. Bet to arī var novērot kolēģi.
Ernests Pūliņš-Cinis: Pamatiezīmes jau pieminēja. Teiksim, tas, ko kolēģi var vairāk pamanīt, ir pēkšņi biežas slimības lapas, kas var liecināt par izdegšanu vai depresiju. Krietns darba produktivitātes kritums, grūtības koncentrēties darbā, krietna attiecību pasliktināšanās darbavietā. Tad vēl apraksta tendenci, ka nokārto kaut kādas pēdējās saistības. Cilvēkiem, kas mēdz būt ilgstoši depresīvi, bieži ir vainas izjūta par to, ka viņi apgrūtina visus apkārtējos. Tad negrib arī ar savu nāvi apgrūtināt. Viņiem tieši ir šī ilūzija par to, ka viņu nāve atvieglos citiem dzīvi.
Aļona Aleksejeva: Ir tāds kā atvadīšanās posms, kad cilvēks jau izskatās tāds it kā samierinājies. Varbūt arī pēkšņi no šīs nomāktības cilvēks pārtop par tādu super priecīgu pēkšņi. Bez maz vai atvadās tā, it kā viņš tevi vairs nekad nesatiks.
Ernests Pūliņš-Cinis: Arī tā ir ilūzija, ka beidzot tas ciešanu periods būs beidzies. Cilvēks jau ir pieņēmis lēmumu, bet parasti tas ir jau ļoti īsi pirms.
Ko tad mēs katrs varam darīt šādās situācijās, ja mēs novērojam to, ko jūs abi minējāt?
Ernests Pūliņš-Cinis: Atvērto roku princips. Ja kāds jautā, tad mēs varam ieteikt kādu virzienu, kur doties, vai kas ir tie speciālisti, pie kā vērsties, vai kas ir tie telefona numuri, kam var zvanīt.
Aļona Aleksejeva: Papildus speciālistiem, kamēr cilvēks gaida speciālistu, tad arī ir krīzes tālruņi, kur ir iespējams vērsties. Kā viens no krīzes centriem, ko varam minēt, ir “Skalbes”, kur ir diennakts tālrunis (116123), kas ir arī bez maksas, un tur var vērsties arī, piemēram, ja vienkārši gribas parunāties ar kādu, pat ja nav šīs krīzes situācijas.
Kāpēc mēs vēl joprojām šos psihiskās veselības speciālistus uztveram kā ekstru, nevis tādus pašus kā, piemēram, zobārstus?
Ernests Pūliņš-Cinis: No psihiatriem bieži baidās pat vairāk nekā no zobārsta. Vienas no tām bailēm bija par to reģistru, kas oficiāli ir dzēsts. Šobrīd jebkurai institūcijai, ja viņai ir tiesības piekļūt kaut kādai sensitīvākai informācijai, tur ir jābūt oficiālam likumā atrunātam pamatojumam un pacientam jābūt informētam par to. Tā informācija nav vairs publiski pieejama. Tā ir viena lieta. Nu, re, tikko novembris beidzās. Tur ir tieši tas pats. Vīrieši ne vienmēr saprot, ka viņiem varētu būt prostatas audzējs, un tieši tāpat arī ne visi saprot, ka jebkuram var būt depresija, trauksme – man taču viss ir labi, re, kur visi pārējie švakie nīkuļi. Nu, bet tā nav. Jebkuram var būt šīs grūtības. Ja sāp zobs, tad iesi pie zobārsta – ir vai nav bail. Un, ja tev ir nomākts garastāvoklis un netiec galā ilgāku laiku vai jau miega traucējumi un apetītes izmaiņas, nu, tad tas ir tieši tāpat kā zobs sāp, tev ir jāiet pie tā ārsta.
Vispār speciālistu skaits un pieejamība kaut kādā ziņā arī padara to par ekstru. Pirmreizējie gadījumi, kad vēl nav nekādas diagnozes, ģimenes ārsts būtu pirmais, pie kā vispār būtu jāiet. Pamatu pamatos viņiem ir zināšanas par visu plašo slimību spektru. Pamata diagnozes viņš jau var pateikt. Ja pirmās ārstēšanas līnijas nepalīdz, tad var sūtīt tālāk pie, teiksim, jau specializētiem speciālistiem, ieteikt kaut kādas lietas nianses.
Aļona Aleksejeva: Mums tieši “Oglē” nesen ir tapis video, kas ir pieejams arī mūsu “Youtube” kanālā, kur tādā ļoti, es teiktu, humora pilnā veidā ir iezīmēta šī starpība starp speciālistiem, ko tad no katra speciālista var sagaidīt un kurā gadījumā pie katra no šiem speciālistiem ir jāvēršas. Bet pareizi Ernests teica, ka ģimenes ārsts ir tas pirmais. Līdzīgi kā man sāp pēdas, bet es nezinu, kāpēc, tad es eju pie ģimenes ārsta, pastāstu viņam, un tad viņš mani nosūta pie nepieciešamā ārsta. Tāpat arī, ja es jūtos ļoti nomākta, bet es nezinu, kāpēc, iespējams, es aizeju pie ģimenes ārsta, viņš mani nosūta pie speciālista, tas ir pilnīgi tāpat.
Ernests Pūliņš-Cinis: Tikpat labi tas var būt vairogdziedzeris, kāpēc tu jūties nomākta. Varbūt enerģijas trūkums tāpēc, ka tev vairogdziedzeris par vāju strādā.
Aļona Aleksejeva: Varbūt dzelzs deficīts, varbūt D vitamīna trūkums. Viss kaut kas var būt. Tāpēc ģimenes ārsts noteikti ir tā pirmā persona.