Izdzirdot jautājumu, kādi tad ir galvenā trenera pienākumi esporta komandā, Miks Siliņš brītiņu apdomājās un atzina, ka atbilde variējas no komandas uz komandu: “Tā nav tāda klasiskā sporta pozīcija, kurā termins “treneris” apzīmē konkrētas funkcijas. Vienā komandā treneris var būt vairāk kā menedžeris, citā komandā treneris ir kā mentālais koučs, citur kā datu analizētājs un skauts, citur kā treniņu vadītājs, organizētājs vai spēles plāna sastādītājs. Kas nu kurai komandai ir nepieciešams. Ir komandas, kurās katram pienākumam ir savs cilvēks, ir komandas, kur treneris dara visu.”
“Tāpēc varu pastāstīt tikai konkrēti par sevi,” turpināja Siliņš. “”fnatic” komandā šosezon mana atbildība bija, lai komanda normāli funkcionētu. Skan primitīvi, bet patiesībā tas ir ļoti sarežģīti. Sezonas sākumā mums bija sastāva izmaiņas, zaudējām ļoti spēcīgu spēlētāju, vietā nāca aizvietotājs, spēlētājs ar īstermiņa sadarbību. Bija nepieciešams, lai komandā saglabājas laba ķīmija, lai spēlētāji nejūtas nedroši vai satraukušies. Man bija jāveido apstākļi, ieskaitot treniņu un sacensību plānu, lai spēlētāji nepārdegtu, lai morāli spētu visu sagremot.”
“Lai krātu ranga punktus, piedalījāmies daudzos turnīros, ceļojām pa visu pasauli – Eiropu, Ķīnu, Ameriku,” sacīja Siliņš, kurš ir pirmais latvietis galvenā trenera amatā tik augsta līmeņa “Counter Strike 2” komandā. “Mana atbildība bija šajos apstākļos sabalansēt treniņus un motivēt komandu. Ir grūti turpināt darīt visu pēc labākās sirdsapziņas un no visa spēka, ja nemaz nezini, kas ar tevi un komandu notiks rītdien. Ļoti svarīgi bija tas, vai tiksim uz “Major” vai nē, un visu sezonu strādāt tādos stresa apstākļos, ar tādu spiedienu, ir sarežģīti. Galu galā, šī ir “fnatic”, komanda, kura pelna īpašu uzmanību esporta sabiedrībā.”
CS2 komandā īpašu lomu ieņem kapteinis jeb tā sauktais “In-game leader”, kurš – meklējot analoģijas ar sportu – savā ziņā ir kā spēlējošais treneris, ar daudz plašākām funkcijām nekā, piemēram, kapteinis futbola komandā. Taču arī kapteiņa loma un funkcijas būtībā var būt atšķirīgas dažādās esporta komandās.
“Mums ir tā, ka esmu ciešā ikdienas sasaistē ar kapteini – ukraiņu esportistu Rodionu “fEAR” Smiku,” skaidroja Siliņš. “Izrunājam, ko tieši vēlamies paveikt šodienas treniņā vai spēlē, kā vēlamies sagatavoties pret konkrēto pretinieku. CS2 noteikumi ir tādi, ka pašas spēles laikā ir ierobežota komunikācija, treneris drīkst runāt ar spēlētājiem tikai taktiskajos pārtraukumos. Mūsu komandā ir vienošanās, ka taktiskajos pārtraukumos man ir zaļā gaisma mainīt spēles plānu, piedāvāt savu taktiku vai konkrētu raunda izpildījumu. Spēlētāji man uzticas, un šeit svarīgi, ka man pašam ir pieredze kā spēlētājam, lai sajustu, kas ir īstā izvēle konkrētajam brīdim.”
Siliņš un Smiks turnīrā Rumānijā augustā, kur “fnatic” izcīnīja 1. vietu. Foto: messioso/HLTV
Par organizatoriskajiem jautājumiem – ceļošanu, viesnīcām, uzturu utml. – atbild komandas menedžeris. “Major” turnīram Budapeštā “fnatic” komandā tika piesaistīts papildu cilvēks Siliņam palīgos, taču gatavošanās procesā viņš tāpat bija viens: “Nācās rauties uz visām pusēm, jā. Turklāt visu laiku jāņem vērā, ko vispār varam atļauties, kam spēlētāji ir gatavi un kas viņiem patiešām nāk par labu. Mana atbildība bija uzturēt komandas dinamiku, lai spēlētāji trenētos un gatavotos, bet arī saglabātu svaigumu. “Major” šeit nāca ar vēl vienu pārbaudījumu – pirms tā mums bija divas nedēļas brīvas no turnīriem. Parasti tik daudz brīva laika nav, bet tikai treniņos vien – nu, skaidrs, ka arī profesionāliem spēlētājiem ir savas robežas un kādā brīdī paliek vienkārši garlaicīgi. Tāpēc ar kapteini cenšamies dažādot ikdienu, izdomāt ko jaunu.”
“fnatic” komandai sezonas kulminācija “Major” turnīrā noslēdzās ar zaudējumu Budapeštas otrajā fāzē, netiekot “Top 16”. Pirmā turnīra fāze tika pārvarēta ar bilanci 3-1, kas nebūt nebija pašsaprotams iznākums, un Siliņš piekrita – lai arī šobrīd izstāšanās otrajā fāzē ir ar rūgtu pēcgaršu (jo “Top16” likās reāls mērķis, līdz kuram pietrūka salīdzinoši maz), kopumā par rudens sezonu “fnatic” jābūt priecīgai.
fnatic spēle pret B8 “major” turnīra 2. fāzē
“Ja salīdzina ar rudens sākumu, kad mums bija, šķiet, 1% iespēja kvalificēties “Major” turnīram, tad šobrīd esam super priecīgi par to, cik tālu tikām,” sacīja Siliņš. “Lidinājāmies pa visu pasauli, lai krātu punktus un cīnītos par kvalificēšanos. Bet tagad, kad jau nonācām lielajā turnīrā, zinot to darbu, ko ieguldījām, un sajūtot potenciālu, ko vēl varējām paveikt, ir sarūgtinājums. Bet nu paši vien esam vainīgi. Mūsu ukraiņu spēlētājiem šis bija vien 4. vai 5. lielais turnīrs, un tādos atbildīgos brīžos tikt galā ar nerviem un nospēlēt tikpat precīzi kā ierasts – tas ir grūti.”
“Nevaru spēlētājiem neko pārmest. Vienīgais veids, kā iemācīties uzvarēt, ir mēģināt un vispirms zaudēt. Taisnība, ka pēdējais punkts, mačpunkts, ir visgrūtākais,” stāstīja Siliņš. “Tāpat kā sprinta skriešanā – cilvēki trenējas četrus gadus, lai tieši vissvarīgākajā brīdī noskrietu visātrāk. Var teikt, ka mums kaut kur pietrūka veiksmes, bet, ja man vaicā, es nemaz nezinu, kas tas – veiksme – īsti ir. Jo vairāk strādāsi, jo labāk tev vajadzīgajos brīžos nostrādās instinkti, un tad arī sanāks “veiksme”.”
Globālie pienākumi skaidri, bet kāda tieši ir esporta trenera ikdiena? “Man spēle ir galvā no rīta līdz vakaram, atzīmētās darba stundas neko daudz nenozīmē,” teica Siliņš. “Mūsu komanda nav tādās pozīcijās, ka varam atļauties ņemt brīvdienas un gulēt uz lauriem, jo mums to šobrīd vienkārši nav. Mēs neesam elites komanda, kas var izvēlēties turnīrus, kurš labāk patīk. Mēs piedalāmies tur, kur varam, visu laiku esam 5. vai 6. ātrumā, lai tikai izcīnītu savu vietu zem saules.”
“Konkrēti par ikdienu – ņemsim to pašu neseno “Major” turnīru,” turpināja “fnatic” treneris. “Piedalās daudz komandu, tāpēc ikdiena ir ļoti mainīga. Parasti iepriekšējā dienā nemaz nezini, cikos būs nākamā spēle un pret ko. Parasti ar kapteini satiekos no agra rīta, sagatavojam dienas plānu – saprotam, vai mums ir treniņš vai citāda gatavošanās. Pēc tam dodamies uz arēnu, visiem izdalu atgādinājumus par spēles plānu, vēlreiz to pašu atgādinu pirms paša sākuma. Pēc mača sanākam kopā uz analīzi, mēģinām saprast, kas notika un kāpēc. Tobrīd svarīgāk par taktisko analīzi ir saprast, ko spēlētāji cilvēcīgi jūt – kāds noskaņojums, kas traucēja, kas palīdzēja, kāda bija komandas komunikācija. Un tad jau domas pie nākamās spēles. Pretinieku izpēte, jāsaprot, ko varam pamainīt un pielāgoties. Piemēram, tagad sanāca, ka pret Brazīlijas “Imperial” spēlējām otro reizi nedēļas laikā. Divreiz pēc kārtas pārspēt kādu viltībā ir grūti, tad nu ir jautājumi – ko mēs mainām, ko viņi varētu mainīt. Vai, piemēram, viens spēlētājs ir slims vai noguris vai vienkārši nejūtas labi – kas tādā gadījumā notiek ar treniņu? Mana atbildība ir visas šīs atbildes piedāvāt komandai, lai tā dienas beigās zina, kas viņus sagaida.”
Siliņš ar “fnatic” komandu “Major” turnīra intervijā. Foto: brcho/HLTV
“fnatic” ir viens no pazīstamākajiem brendiem esportā. Savā spilgtākajā “Counter Strike” ērā ar Zviedrijas spēlētāju sastāvu “fnatic” bija dominējošs spēks, kas triumfēja vairākos “Major” turnīros un ilgāku laiku bija pasaules ranga virsotnē. Taču kopš lielām pārmaiņām Anglijā bāzētajā organizācijā “fnatic” CS komanda bija pārbūves procesā. “Kad kļuvu par galveno treneri, bijām, šķiet, “Top 50” komanda. Tagad esam gandrīz “Top 25″, tāpēc sezona kopumā noteikti ir ar plusa zīmi. Taču tagad esam tādā kā limbo – vēl ne elites līmeņa komanda, bet arī ne vairs tik zemu rangā. Bet tāpat iespējams, ka mums vēl vajadzēs meklēt turnīrus šogad, lai uzlabotu vietu rangā un kvalificētos nākamajam lielajam turnīram Krakovā 2026. gada februārī.”
Esporta treneris noteikti nav pati populārākā profesija pasaulē. Latvijai gan ir vēl viens savs pārstāvis CS2 augstākajā līmenī – jau pieminētajā “Imperial” organizācijā kā akadēmijas vadītājs un sieviešu komandas treneris strādā Reinis “hyskeee” Grīnbergs, kurš iepriekš bija arī Latvijas “Wolsung” komandā, kad tā pieteica sevi kā pirmā profesionālā esporta komanda Latvijā un kad to trenēja Siliņš. Bet kā vispār līdz tam var nonākt – kļūt par esporta komandas treneri?
“Tas nav ātrs ceļš, bet reāls,” skaidroja Siliņš. “Lielākā daļa profesionālo treneru sāk kā spēlētāji vai analītiķi amatieros un pakāpeniski izveido savu reputāciju kā cilvēki, kuriem var vaicāt padomu. Jāskatās daudz spēļu ierakstu, jāizprot pamatstratēģijas, spēlētāju psiholoģija. Nav pašam jābūt izcilam, bet jāprot pamanīt kļūdas un rast risinājumus. Svarīgi ir izglītoties kā “koučam” – ja tu esi ļoti gudrs, tas nenozīmē, ka automātiski esi arī labs treneris.”
“Kā nokļūt profesionālā komandā algotā pozīcijā? Vispirms jāpierāda sevi, visticamāk, trenējot bez maksas zemākā līmenī. Ar savu trenēto komandu parādi rezultātus zemāka līmeņa turnīros, dari savu vārdu zināmu, būvē savu zīmolu internetā, piemēram, veidojot video vai blogus par citu komandu stratēģijām, parādi, ka zini vairāk par pārējiem. Kad tev ir šāda bāze kabatā, tad arī var uzrunāt organizācijas un piedāvāt savus pakalpojumus, reaģēt uz vakancēm, apmeklēt turnīrus klātienē un meklēt kontaktus. Vissvarīgākais ir ilgtermiņa apņēmība – arī es nenonācu “fnatic” gada vai divu gadu laikā, tas ir vairāku esportā pavadīto gadu rezultāts. Tas noteikti nenotiek vienā dienā.”
Foto: theMAKKU/HLTV
“Major” turnīrs, sezonas galvenais notikums CS2 sacensībās, būtībā pasaules čempionāts (vai, vēl precīzāks salīdzinājums, kā “Grand Slam” tenisā), Budapeštā vēl turpinās. Šodien sākusies turnīra trešā fāze, kurā piedalās arī divi Latvijas esportisti – Helvijs “broky” Saukants ar “FaZe” komandu, kas izsitās cauri pirmajām divām fāzēm, un Mareks “YEKINDAR” Gaļinskis ar “Furia”, kas šoruden uzrādījusi izcilus rezultātus un kļuvusi par pasaules ranga līderis.
“Būtu neadekvāti teikt, ka “Furia” nav galvenā favorīte,” savā viedoklī padalījās Siliņš. “Viņi šoruden uzvarējuši praktiski visur, kur piedalījušies. Bet tāpat būs ļoti sarežģīti, jo ir komandas, kas tieši tagad ir vairāk iesilušas un vairāk apradušas ar apstākļiem Ungārijā. Marekam neparocīgi arī tas, ka pirmās spēles ir ar tikai vienu karti, un tur ir grūtāk kaut ko paredzēt. Konkurence ir milzīga, un viena neveiksme tavu komandu var novest zaudētāju zarā, kur tikpat labi var sagadīties vēl divas super komandas kompānijā, bet tālāk tiks tikai viena. Bet nu loģiski būtu, ja “Furia” tiktu vismaz pusfinālā.”
“YEKINDAR” piemērs šoruden esporta sabiedrībā tiek īpaši izcelts – pēc neveiksmīgā noslēguma “Liquid” komandā viņa pievienošanās “Furia” tika sagaidīta ar aizdomām un skepsi, bet tagad viņš atkal ir vislabākajā kondīcijā un aizvedis komandu līdz pašai virsotnei.
“Nenormāls prieks par Mareku,” teica Siliņš. “It īpaši tādēļ, ka visi labi redzēja, kādam naidam un kritikai viņš izgāja cauri. Atceries, līdzīgi kā Harijs Magvairs Mančestras “United” futbola komandā. Arī par viņu vēl nesen bija populāri pasmieties un ieņirgt, viņš tika pataisīts kā interneta joks. Marekam bija līdzīgi, bet viņš ar šo lielo spiedienu spēja tikt galā. Protams, viņam izdevās atrast komandu, kas viņam patiešām uzticas, to ļoti labi var redzēt. “Furia” tagad ir trīs brazīlieši, viens latvietis un kazahs. Tam principā nevajadzētu strādāt. Skatoties viņu spēles komunikācija, ir redzams, ka tā nav pati optimālākā, viņi sazinās vairākās valodās, kas ne tuvu nav ideāli. Bet kaut kādā veidā šis sastāvs ir salīmēts kopā par pasaules ranga pirmo numuru. Un tā nav plika veiksme, ar veiksmi vien tu nevari kļūt par labāko pasaulē. Un viņu spēles komunikācija – kaut kā viņi tomēr nolasa cits citu un beigās saprotas. Viņi visi, ieskaitot Mareku, ir nenormāli spēcīgi individuāli, un tagad ir atraduši pareizo “līmi”, kas viņus satur kopā.”
“Major” turnīrs, kura balvu fonds ir 1.17 miljons dolāru, turpināsies līdz 14. decembrim. No turnīra trešās fāzes, kurā piedalās 16 komandas, izkļūs astoņas labākās komandas. Spēļu tiešraides pieejamas “Star Ladder CS LIVE” kanālos.