Apbraukuši lielu daļu pasaules, latgaliete Maija un no Īrijas nākušais Džeimijs nu jau pirms vairākiem gadiem saprata – tieši pasaules pieredze devusi viņiem iespēju apzināties, ka nepieciešams ne vien baudīt, bet arī atstāt ko paliekošu. Tādēļ pirms pieciem gadiem viņi pieņēma ne vieglu lēmumu un iegādājās novārtā atstātu muižu Latgalē, un tagad to maziem solīšiem atjauno ne vien kā māju sev, bet arī kā tikšanās vietu vietējiem un tālākiem viesiem.
Preiļu novadā esošās Ārdavas muižas vēsture iestiepjas 19. gadsimta sešdesmitajos gados, un internacionālais pāris nu ar cieņu to pēta, pa vasarām to arī apdzīvo, uzņem tūristus, viesus, organizē pasākumus un kādreiz te cer iekārtot vietu māksliniekiem un amatniekiem un, iespējams, arī viesnīcu, bet galvenais – īstu māju sev.
Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
Piekrītu “Trešās puses” sīkdatnēmPārvaldīt sīkdatnes
Pasaules pieredze bijusi par iemeslu apziņai – jādara kas paliekošs
“Es izvēlos dzīvi laukos”
Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls.
Ārdavas muiža jeb Jezufinovas muižas kungu māja Preiļu novadā kādreiz bijusi skola.
Pirmskara laikā tā bija skola, pēckara laikā arī. Pēc tam kļuva par bibliotēku un pasta telpu.
Divdesmit gadus lielā ēka stāvēja tukša, piederēja pašvaldībai, pēcāk tā nonāca privātās rokās, līdz to iegādājās Maija Krasnā ar vīru Džeimiju Henebriju.
“Viesu grāmata! To mēs tikai šogad iesākām, jo brauca ciemos īru vēstniece, tāpēc mēs izdomājām, ka vajag, lai mums paliek par atmiņu,” stāsta Maija.
Viņas dzimtā puse ir tepat netālu Preiļu pusē, bet Džeimijs ir no Īrijas. Abi satikās, kad vēl studiju laikā Maija uz gadu aizbrauca padzīvot uz Īriju. Pēc tam viņi izlēma kādu laiku veltīt pasaules apskatei – daudz kur bijuši, daudz ko redzējuši, padzīvojuši arī kādu laiku Austrālijā.
Abi saka, ka pasaules pieredze bijusi par iemeslu apziņai – jādara kas paliekošs.
Džeimijs strādā militārajā jomā un kādā no savām misijām, esot tālu no Maijas, atradis sludinājumu, kas vēstīja – Latgalē tiek pārdota muiža. Pēc kāda laika tika pieņemts lēmums par tās iegādi.
Džeimijam bija svarīgi, ka šī vieta ir blakus Maijas dzimtenei, tāpat Latgale kaut kādā ziņā viņam atgādina arī savu dzimteni, un šobrīd viņš te jau jūtas kā mājās.
Maija un Džeimijs atjauno senu muižu Ārdavā
Foto: Latvijas Radio
Maija un Džeimijs atjauno senu muižu Ārdavā
Foto: Latvijas Radio
Maija un Džeimijs atjauno senu muižu Ārdavā
Foto: Latvijas Radio
Maija un Džeimijs atjauno senu muižu Ārdavā
Foto: Latvijas Radio
Maija un Džeimijs atjauno senu muižu Ārdavā
Foto: Latvijas Radio
Maija un Džeimijs atjauno senu muižu Ārdavā
Foto: Latvijas Radio
Maija un Džeimijs atjauno senu muižu Ārdavā
Foto: Latvijas Radio
Maija un Džeimijs atjauno senu muižu Ārdavā
Foto: Latvijas Radio
Maija un Džeimijs atjauno senu muižu Ārdavā
Foto: Latvijas Radio
Maija un Džeimijs atjauno senu muižu Ārdavā
Foto: Latvijas Radio
Maija un Džeimijs atjauno senu muižu Ārdavā
Foto: Latvijas Radio
Maija un Džeimijs atjauno senu muižu Ārdavā
Foto: Latvijas Radio
Muižas ēku atjauno maziem solīšiem
Pagaidām gan muiža viņiem ir vasaras mītne. “Tas bija mūsu lielākais sasniegums – ievilkt ūdeni un kanalizāciju, jo skolā 2003. gadā vēl bija āra tualete kā laukos,” stāstīja Maija.
Jaunie muižas saimnieki ēkas atjaunošanā iet maziem solīšiem un atzīst – tas ir ilgtermiņa projekts.
“Mēs šogad rādām tikai pirmo stāvu, atstājam pagrabu un otro stāvu nākamajam un aiznākamajam gadam,” atzina Maija.
Bet līdz šim jau izdarīts daudz – iztīrītas iekštelpas, sakārtota elektrība, ūdens un kanalizācija, sākts darbs pie daudzajām krāsnīm, pagraba, uzsākta arī muižas vēstures iepazīšana.
“Šogad mēs dabūjām naudu no Kultūrkapitāla fonda, un mums taisīs arhitektoniski māksliniecisko izpēti, jo muižai nav simetrijas. Mums gan vēl nav oficiālu datu, bet jau tagad ir atrasts, ka muiža ir piebūvēta pie vecas divstāvu mājas, tā ka tas ir ļoti interesanti,” atklāj saimniece.
Muižas dzīvē cenšas iesaistīt arī apkārtējo kopienu
Jaunais pāris muižas dzīvē cenšas iesaistīt arī apkārtējo kopienu, blakus esošo bibliotēku.
“Citreiz, kad ir kāds pasākums vai izstāde tur, tad mums ir kaut kas tematisks, mēs mēģinām savienoties,” stāstīja Maija.
“Daudzi nopērk īpašumu, uzliek vārtus, bet mēs darām otrādāk – mēs nopirkām, uzreiz uztaisījām atvērto durvju dienu un aicinājām visus ciemos,” viņa piebilda.
Jaunais pāris atzīst – lai arī muiža apmeklētājiem ir atvērta, tomēr šogad pieņēmuši lēmumu to darīt tikai atsevišķās dienās, jo dažkārt ceļotāji, kas te iegriežas, neizprot, ka te tagad ir arī viņu mājas.
Tāpat pie lielākajiem izaicinājumiem Maija min pierašanu pie vietējās kultūras, kā arī centienus citiem parādīt, ka viņu nodomi par šo vietu ir nopietni.
Maija uzskata: vairāk jādomā valsts līmenī par uzņēmēju iespējām attīstīties
“Tā realitāte attiecībā uz to, cik tev ļoti daudz līdzekļu vajag, lai tu vienkārši dzīvotu Latvijā un Latgalē.” Maijai neizprotama šķiet pieņemtā norma, ka Latgalē cilvēki saņem mazākas algas nekā citviet, jo viņa novērojusi, ka tā pati degviela te dažkārt ir pat dārgāka nekā citur:” Tāpat elektrība mums maksā tikpat, cik visā Latvijā, tā pati pārtika Latgalē ir dārgāk, nekā aizbraucot uz lielveikalu un nopērkot lietas, ko tev vajag pa akcijas vai pa kādām zemākām cenām. Mums ir dārgāk. Bet mēs taču maksājam par visu tāpat, par kultūru vispār nerunāsim – nu, man tāpat ir jābrauc ar auto, es nevaru iekāpt tramvajā un aizbraukt.”
Tāpat viņa uzskata – ir vairāk jādomā arī valstiskā mērogā par iespēju uzņēmējiem attīstīties šajā ģeopolitiski grūtajā laikā.
Muižas saimnieki novērtē iespējas pieteikties dažādiem projektiem un grantiem, tostarp reemigrantiem paredzētiem, bet arī tie nes savus izaicinājumus.
“Mēs šobrīd arī mēģinām pieteikties vienam sociālās uzņēmējdarbības grantam, es ļoti ceru, ka mums sanāks, bet es zinu, ka tur ļoti svarīgi, lai tev uzņēmums strādā ar peļņu. Tādēļ šobrīd es arī mācos, strādāju kopā ar grāmatvedi un, rakstot projektus, mācos no kļūdām,” stāstīja Maija.
Tiem, kuri grib pārcelties uz laukiem, iesaka uzdrīkstēties
Lielus būvniecības projektus cenu dēļ pagaidām neplāno. “Esam piebremzējuši un vairs nemētājamies ar vārdiem “atjaunot”, “restaurēt” – tie ir pārāk lieli vārdi. Mums ir logi, durvis, tās funkcijas tie veic, protams, ka gribas arī sākt atjaunot un restaurēt, bet, man liekas, nevajag steigties.
Mums šī vieta nav, lai mēs to izdarītu gada laikā, tas nav pat divu gadu laikā, mums ir jāizbauda tas process, jāizbauda tas laiks, ko mēs te darām,” atzina Maija.
“Tā ir liela veca ēka, un mēs gribam to atjaunot kopā un pamazām. Mēs gribam arī to funkciju tai muižai atdot iepriekšējo, kad muiža bija tas centrs ciemam.”
Un cilvēkiem, kas tikai domā par iespēju pilsētas dzīvi nomainīt uz dzīvi kaut kur attālākā lauku vietā, viņi iesaka uzdrīkstēties.