Mūsdienās radošā pilsēta ir arī iekļaujoša, labbūtībā balstīta pilsēta, kas veido dzīves kvalitāti, ne tikai ekonomiskus rādītājus, sarunā “Radio Naba” raidījumā “Zinātnes vārdā” norādīja Latvijas Kultūras akadēmijas vadošās pētnieces Ieva Zemīte un Ilona Kunda. Viņas uzsvēra, ka radošajiem ir arī jāļauj kļūdīties, pretējā gadījumā iestājas drosmes deficīts, kas paralizē – ja gribam dzīvot radošā ekosistēmā, jāpieņem, ka mēģinājumi un korekcijas ir normas sastāvdaļa.
Ivars Austers: Kas īsti slēpjas aiz projekta nosaukuma “Re:Print”?
Ilona Kunda: Sākumā tas bija vienkārši praktisks risinājums – bija jāizveido īss, viegli lietojams nosaukums no garā projekta apzīmējuma, tāpēc mēs savirknējām burtus no esošajiem vārdiem. Bet “Re:” nozīmē arī “pārskatīt”, un tā jau ir mūsu projekta būtība – vēlreiz apskatīt to, kas jau ir zināms. Pārskatīt konceptus, kas, iespējams, kļuvuši tik ierasti, ka tos vairs neapšauba.
Ieva Zemīte: Jā, tieši tā. Ideja par “pārskatīšanu” radās pēc iepriekšējā pētījuma, kurā ar kolēģi Ilonu analizējām radošās industrijas mazajās pilsētās. Toreiz mēs nonācām pie jēdziena “radošie starpnieki” jeb cilvēki, kas savieno dažādas jomas, cilvēkus un idejas. Sapratām, ka tur ir kaut kas būtiski jauns, kas prasa padziļinātu skatījumu. Tāpēc “Re:Print” mums nozīmē nevis atkārtotu drukāšanu, bet zināšanu pārskatīšanu vēlreiz caur esošajām sistēmām, vēlreiz caur jauniem jautājumiem.
Kas īsti ir “radošās pilsētas” koncepts un kāpēc to nepieciešams pārskatīt?
Ilona Kunda: Radošās pilsētas jēdziens radās jau 20. gadsimta 70. gadu beigās, kad pētnieki, piemēram, Čārlzs Lendrijs, centās atbildēt uz jautājumu: “Kas notiek ar postindustriālajām pilsētām, kuras vairs neražo?”
Kad ražošana pārcēlās uz Āziju, šīs pilsētas meklēja jaunus attīstības dzinējspēkus, un viena no atbildēm bija “radošums”. Tika pausta ideja, ka kultūra un māksla var kļūt par ekonomiskās un sociālās izaugsmes motoru.
Ieva Zemīte: Pēc tam šo jēdzienu attīstīja Ričards Florida ar “radošās šķiras” ideju. Proti, pilsētu virzītāji ir tie cilvēki, kas rada, izgudro, domā, veido vidi, kurā paši vēlas dzīvot. Radošums kļuva par resursu, ar ko pilsētas sacenšas piesaistot talantus, uzņēmumus, pakalpojumus. Taču laika gaitā fokuss mainījās. No industriālās ekonomikas mēs pārgājām uz digitālo, un tagad atkal runājam par cilvēku kā urbānās attīstības motoru. Jo digitālo radošumu nav iespējams tik vienkārši pārcelt uz citu vietu, tam vajadzīga konkrēta vide, sabiedrība, kultūra. Mūsdienās radošā pilsēta ir arī iekļaujoša, labbūtībā balstīta pilsēta, kas veido dzīves kvalitāti, ne tikai ekonomiskus rādītājus.
Ilona Kunda: Mēs abas un daudzi kolēģi turamies pie skatījuma, ka radošā pilsēta nav tikai patēriņa telpa. Tā ir vieta, kur tiek radīti kultūras produkti. Tāpēc mūs interesē mikrolīmenis – kā savienojas cilvēki, idejas un impulsi, kā rodas šī radošā enerģija. Tur arī sākas mūsu galvenais pētniecības objekts – “radošais starpnieks”.
Kas ir šie tīkli un starpnieki, par kuriem runājat projektā?
Ilona Kunda: Tīkli ir attiecības starp cilvēkiem, resursu un zināšanu apmaiņa. Kultūras un radošo industriju pasaule balstās tieši uz šiem tīkliem, jo nozare sastāv no ļoti sīkām vienībām – mikrouzņēmumiem, pašnodarbinātajiem. Neviens nevar izdzīvot viens pats. Tāpēc viss šis tīkls virmo. Tas ir dinamiskas sadarbības un saikņu lauks, kur izdzīvo tie, kuriem rokās ir visvairāk pavedienu. Radošais starpnieks ir cilvēks, kurš šajā tīklā spēj savienot citus, jo viņš ir aktīvs, viņam ir resursi, zināšanas, intuīcija.
Ieva Zemīte: Mēs pētījām, kā šie starpnieki darbojas, vai viņi rada jaunus resursus, vai sniedz pieeju esošajiem, kādas ir viņu motivācijas. Svarīgi bija arī saprast, kad viņi pārkāpj robežas no vienas nozares uz otru, no savas komforta zonas uz jauniem partneriem. Jo tieši šī starpnozaru sadarbība rada jaunu vērtību, ekonomisku, kultūras, sociālu un simbolisku kapitālu. Mēs mēģinājām kartēt dažādus starpnieku tipus, to raksturlielumus un motivācijas. Tas nebija viegli, bet ļoti atklājoši.
Ilona Kunda: Un, protams, ir arī “vārtsargi” – tie, kuriem ir pieeja resursiem, informācijai, lēmumiem. Mēs zinām šo fenomenu kā “gatekeepers” un viņi var būt gan veicinātāji, gan bremzētāji. Dažkārt viens cilvēks var atvērt veselas durvis, bet citreiz – noturēt tās ciet.
Kuras Latvijas pilsētas jūs pētījāt un kāpēc tieši tās?
Ieva Zemīte: Mēs strādājām ciešā sadarbībā ar vairākām pilsētām: Valmieru, Rūjienu un citām reģionālām vietām. Pie katras no tām esam arī ciemojušās, runājušas ar vietējiem radošajiem cilvēkiem, uzņēmējiem, pašvaldībām. Mums ir arī vizuālie materiāli: fotogrāfijas, video, kas dokumentē šo procesu. Šīs pilsētas izvēlējāmies tāpēc, ka tajās redzams dzīvs piemērs, kā radošums kļūst par attīstības stāstu arī ārpus lielajām metropolēm.
Vai vispār var pateikt, kura pilsēta ir radoša un kura nav?
Ieva Zemīte: Mēs ar to sākām – mēģinājām uzbūvēt skalu no “vairāk radoša” līdz “mazāk radoša” un pat izdomājām burvīgu terminu “radošās rosības rādītājs”. Bet ātri sapratām, ka svarīgākais ir lēmums. Pilsēta pieņem kultūrpolitisku lēmumu, piemēram, “mēs esam radoša pilsēta” un sevi tā arī pozicionē. Tā ir pašidentifikācija, kas dod drosmi un rāda virzienu. Ja tu to nenosauc vārdā, ja nav kopīgi sarunātu vērtību, tad viss paliek kā “mana privāta lieta”. Mums ir svarīgi, lai pilsēta saka skaļi: mēs šo ceļu ejam.
Ilona Kunda: Protams, nevar pietikt ar pieteikumu vien. Tāpēc arī mums bija metodiska “otra acs” jeb ārēji vērtētāji, kuri skatās pēc formāliem kritērijiem: vai ir kultūras stratēģija; kā tiek iesaistīti iedzīvotāji; kādi ir infrastruktūras un programmu rādītāji. Citiem vārdiem – pašidentifikācija plus pierādāma rīcība.
Vai nav riskanti pasludināt sevi par radošu pirms vēl tas reāli ir noticis?
Ieva Zemīte: Es teiktu, ka tieši otrādi. Pašidentifikācija ir ļoti nozīmīga. Ar māksliniekiem pieredze rāda, ja cilvēks nespēj pateikt “es esmu mākslinieks”, ar viņu ir grūti strādāt. Tāpat ir ar pilsētu. Nosaukšana vārdā sasaista kopā iedzīvotājus, institūcijas, uzņēmējus. Tā kļūst par pamatu darbībai, nevis tikai deklarācijai.
Ilona Kunda: Un te iestājas vērtēšanas otrais slānis, vai paziņojumam seko politika: līdzdalība, stratēģija, prioritātes, budžeta instrumenti. Mēs novērojām, ka pats pieteikuma process pilsētās kļūst par katalizatoru un tiek mobilizēti cilvēki, ieviesti jauni sadarbības tīkli, un aktivitātes turpinās arī tad, ja lielais tituls vai papildu finansējums neienāk.
Kā jūs praktiski salīdzinājāt kultūrpolitikas dokumentus?
Ieva Zemīte: Ar ļoti daudz ekseļiem. Mēs izveidojām plašu parametru un kritēriju sarakstu dokumentu analīzei: līdzdalības formas, atsauces uz kultūrpolitiku, vērtības, prioritātes, infrastruktūras un programmu apraksti. Tas ļauj atšifrēt, kas ir “iekodēts” tekstā, ne tikai formālās prasības, bet arī būtība.
Ilona Kunda: Dažos pieteikumos valoda ir tik poētiska, ka gribas citēt. Mēs pat atsevišķi marķējām šos poētiskos atzīmējumus, jo valoda atklāj pašsapratni. Bet valoda viena pati nav pietiekama, tai jānosedzas ar rīcību.
Daļēji radošo pilsētu var sajust jau dokumentos. Valoda, metaforas, kā tiek runāts par vērtībām un cilvēkiem, bieži signalizē par domāšanas ietvaru.
Ieva Zemīte: Taču mēs atšķīrām divas politikas arhitektūras. Pirmā ir “no apakšas uz augšu”: stiprinām nevalstisko sektoru (NVO), līdzdalību, dodam iespēju pilsoņu iniciatīvām. Otrā ir “no augšas uz leju”: pašvaldība skaidri nosaka prioritātes, balsta institūcijas, koncentrē resursus. Ideālais modelis ir gudrs sajaukums, kad vienlaikus audzē pilsonisko lauku un nenoliedz profesionālo institūciju lomu un tradīciju pārmantošanu.
Vai nevalstiskajam sektoram drīkst ļaut mācīties kļūdoties?
Ieva Zemīte: Es par to iestājos pilnā balsī. Biznesā mēs pieņemam, ka “kļūdas maksāja miljonu, bet tagad zinām, kā darīt”. Kultūrā bieži dzirdu pretējo: “publiska nauda, atbildība, kļūdīties nedrīkst”. Rezultāts ir drosmes deficīts. Finansētāji vienlaikus saka: “pārsteidziet mūs ar ko neredzētu”, bet vienlaikus – “nekādu kļūdu”. Šī plaisa paralizē.
Ja gribam dzīvot radošā ekosistēmā, jāpieņem, ka mēģinājumi un korekcijas ir normas sastāvdaļa.
Vai radošajai pilsētai visu laiku vajag kaut ko nebijušu? Un vai tradīcija var būt radoša?
Ilona Kunda: Radošums nav tikai nepārtraukts jaunums. Jau 80. gados polis Boriss Ščepaņskis brīdināja par “pārāk saķemmētu” radošuma priekšstatu – gludu, drošu, vidusšķirai ērtu. Viņa jautājums bija: vai esam gatavi risināt reālās pilsētas problēmas ar radošuma palīdzību arī tad, ja tas nozīmē radikālas formas un neērtus jautājumus? Mana atbilde ir “jā”. Vietumis vajag drosmīgi apgriezt attiecības otrādi, citur iedot elpu tradīcijai, izspēlēt to jaunā kontekstā.
Ieva Zemīte: Tradīcija pārtop radošumā, tiklīdz mēs to sastindzināto “tā vienmēr darīts” pārvēršam dialogā ar tagadni. Pilsētai svarīgi dot telpu abiem – gan drosmīgiem jaunizgājieniem, gan kvalitatīvai tradīcijas pārmantošanai.
Kā ar līdzdalības budžetu – vai tas ir radošuma instruments?
Ieva Zemīte: Tā ir drosmīga varas pārdale, daļu lēmumu atdot iedzīvotājiem. Tas nav sterils process, un būs projekti, kas kādam nepatiks, būs diskusijas. Bet tieši tajā brīdī rodas mācīšanās un kopradīšana.
Ilona Kunda: Rīgas pašvaldības apkaimju iniciatīvas lieliski parāda, ka procesā dzimst jauni tīkli un vietējā atbildība. Dažādas kvalitātes projekti nav problēma, bet gan daudzveidības cena.
Kādi rīki no jūsu pētījuma ir praktiski noderīgi pilsētām un cilvēkiem?
Ieva Zemīte: Mēs izstrādājām divus. Pirmais ir pašnovērtējuma rīks radošajiem starpniekiem. Mēs identificējām astoņus starpnieku tipus, un cilvēks pats var saprast, kur slēpjas viņa stiprā puse. Tur nav labu un sliktu tipu, ir atšķirīgas misijas un talanti. Šis rīks palīdz atpazīt savu lomu tīklā un ceļu, kur augt. Otrs ir domu apmaiņas platforma pilsētām – struktūrēts veids, kā uz vienas lapas sastapties pašvaldībai, institūcijām, NVO un uzņēmējiem, lai nodefinētu kopīgos mērķus un instrumentus.
Ilona Kunda: Galvenais efekts, ko redzējām, ir pašapziņas stiprināšana. Kultūras cilvēki bieži saka: “mēs jau tikai bibliotēka… mēs jau tikai mazs festivāls…” Pašnovērtējums izceļ viņu mezgla lomu – “jūs esat tie, kas atslēdz vārdus un savieno cilvēkus”. Tas nav šaurs nozares labums, tā ir pilsētas vērtība. Tas ir politikas uzdevums – ieraudzīt, kur ir šie cilvēki, un dot viņiem instrumentus un telpu.
Pilsētas, kas to saprot, jau šodien plūc augļus. Pārējām ceļš vēl ir ejams, bet tas ir ļoti pateicīgs ceļš.
Lasi arī citas sarunas ar pētniekiem un ekspertiem