Mākslinieku savienības principi: Rolands Atkočūns un Kristīne Nevarauska – darbs ir darbs
Režisors Rolands Atkočūns, kurš jau sen tiek dēvēts par latviešu režisoru, kas strādā arī Lietuvā, atzīst, ka šis apzīmējums nu jau ir pilnīgi precīzs. Lai gan dzimis Lietuvā, viņš sevi uzskata par “mūsējo”. Šajā radošajā tandemā ar aktrisi Kristīni Nevarausku režisors strikti ievēro principu “darbs ir darbs, mājas ir mājas”, mēģinājumos nesniedzot nekādas “privilēģijas” savai laulātajai draudzenei. Šis principiālais skatījums uz darbu un profesionālo attieksmi ir viens no Atkočūna panākumu atslēgas elementiem, kas veido viņa karjeru gan Latvijā, gan Lietuvā.
Radošā ceļa sākums un integrācija Latvijā
Rolands Atkočūns, kurš dzimis 1961. gadā Kauņā, ir Lietuvas izcelsmes režisors ar bagātu un daudzpusīgu pieredzi. Viņš ieguvis izglītību gan Maskavas B. Ščukina teātra skolas aktiermeistarības, gan režijas fakultātēs. Viņa karjera ir bijusi cieši saistīta ar teātriem gan Lietuvā, gan Latvijā. Atkočūns ir bijis Kauņas Mazā drāmas teātra dibinātājs un vadītājs, Šauļu Drāmas teātra vadītājs, kā arī Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs no 2005. līdz 2007. gadam. Viņa iestudējums “CV (Tēvocis Vaņa)” Liepājas teātrī 2006./2007. gada sezonā saņēma “Spēlmaņu nakts” nominācijas Gada dramatiskā izrāde un Gada režisors. Šis panākums un kritiķu atzinība “Jūs esat mūsējais” lika viņam justies integrētam Latvijas teātra vidē.
Personīgā dzīve un profesionālā darbība: līdzsvara meklējumi
Kristīne Nevarauska, latviešu aktrise, ar Rolandu Atkočūnu ir kopā jau vairākus gadus. Viņu attiecības sākās laikā, kad Atkočūns strādāja Latvijas teātros. Pāris ir precējies un viņiem ir dēls. Neskatoties uz kopīgo dzīvi un arī kopīgo darbu, Rolands Atkočūns stingri ievēro atdalījumu starp profesionālo un privāto dzīvi. Viņš uzsver, ka mēģinājumu procesā nekādas “privilēģijas” netiek piešķirtas, pat ne sievai. Šāds principiāls darba stils palīdz uzturēt profesionālu vidi un nodrošina, ka ikviens aktieris tiek vērtēts pēc nopelniem, neatkarīgi no personīgajām attiecībām ar režisoru. Šī pieeja ir īpaši svarīga, kad abi strādā kopā pie izrādēm, piemēram, pie komēdijas “Kritušie dievi”, kas tika pirmizrādīta gan Latvijā, gan Lietuvā.
Atšķirības Latvijas un Lietuvas teātra kultūrās
Rolands Atkočūns bieži tiek aicināts strādāt Latvijas teātros, un viņš atzīst, ka ir iepazinis un novērtējis atšķirības starp Latvijas un Lietuvas teātra tradīcijām un mentalitāti. Lietuvā spēcīga ir katoļticības ietekme un Čurļoņa mākslas simbolisms, kas radījis sapņaināku un “virs zemes” skatījumu uz mākslu. Savukārt latviešu teātrim raksturīgs poētisms, kas savijas ar praktiskumu, līdzīgi kā Jāņa Čaka dzejā, kas runā par reālo dzīvi. Šīs kultūras atšķirības Atkočūns ir pamanījis jau kopš pirmajām darba pieredzēm Latvijā, piemēram, strādājot Liepājas teātrī. Viņš ir arī iestudējis izrādes Dailes teātrī, piemēram, “Iemīlējies Šekspīrs” (2019).
Darba ētika un profesionālā izaugsme
Atkočūna profesionālā karjera ir iespaidīga – viņš ir režisējis izrādes teātros gan Latvijā, gan Lietuvā, kā arī Krievijā. Viņa sasniegumi ir godalgoti, tostarp Grand Prix Pēterburgas monoizrāžu festivālā “Monoklis” par izrādi “Kontrabass”. Atkočūns ne tikai vada un iestudē, bet arī aktīvi mācās latviešu valodu, apliecinot savu dziļo interesi par Latviju un tās kultūru. Viņa dēls ir Latvijas pilsonis, tāpat kā viņa sieva Kristīne Nevarauska. Rolands Atkočūns atzīst, ka jau sen jūtas kā “mūsējais”, un viņa izrādes ir kļuvušas par nozīmīgu daļu no Latvijas teātra ainavas. Šī mijiedarbība starp kultūrām un cieņa pret profesionālo darbu ir vērtīga gan māksliniekiem, gan skatītājiem.