Šogad 18. novembrī Latvijas iedzīvotāji svinēja ne tikai valsts neatkarības gadadienu. Šajā dienā apritēja 90 gadi kopš Kārļa Zāles projektētā Brīvības pieminekļa atklāšanas. Mūsdienās ir grūti iedomāties Rīgas ainavu bez šī nozīmīgā simbola, pie kura satiekas dažādu tautību rīdzinieki un fotografējas pilsētas viesi. Jāatzīmē, ka ziedojumu vākšanā pieminekļa būvniecībai piedalījās ne vien latvieši, bet arī mazākumtautību kopienas, tostarp vietējie poļi.
● Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
● Русский перевод доступен здесь.
Pieminekļa pamatakmens tika likts 1931. gada 18. novembrī, demokrātiskās Latvijas laikos. Tolaik darbojās IV Saeima, kurā poļu kopienu pārstāvēja divi deputāti: Jans Vežbickis (Jan Wierzbicki) un Vladislavs Lapiņskis (Władysław Łapiński). Latvijas Poļu savienība tajā laikā darbojās ļoti aktīvi, lai gan tikai mēnesi iepriekš tā bija piedzīvojusi krīzes periodu.
Brīvības pieminekļa svinīgā atklāšana notika Ulmaņa valdīšanas laikos, kad Latvija joprojām bija neatkarīga un lepni izcēla savus sasniegumus. Pie šiem sasniegumiem savu ieguldījumu deva arī vietējie poļi. 1935. gada oktobrī laikraksts “Nasze Życie” informēja par gaidāmo pieminekļa atklāšanu, rakstot: “Bronzas figūra jau ir pārklāta ar patinas kārtu. Arī granīta darbi ir pabeigti. Atlikuši tikai daži nelieli apdares darbi, kurus iespējams veikt vienīgi dienasgaismā un labvēlīgos laikapstākļos”.
Vai pieminekļa atklāšanas dienā – 1935. gada 18. novembrī – klāt bija arī Vežbickis un Lapiņskis?
Lapiņskis tobrīd jau atradās Polijā; par Vežbicki gan drošu ziņu nav. Taču skaidrs ir viens –
šī diena bija īpaša arī Rīgas poļiem. Dažās Latvijas poļu ģimenēs līdz pat mūsdienām saglabājušās atmiņas par to, kā noritēja šis vēsturiskais notikums.
“Mana ģimene ļoti labi atceras šo dienu,” sarunā ar LSM.lv stāsta Vanda Bērziņa. “Zinu, ka mana tēva māsa Eva Šponberga, dzimusi 1900. gadā, bija klāt pieminekļa atklāšanā, jo viņa strādāja pavisam netālu, Kaļķu ielas apkārtnē,” atklāj Bērziņas kundze.
Uz pieminekļa atklāšanu devās ne tikai Rīgas poļi. Arī Latgales poļi vēlējās savām acīm piedzīvot šo nozīmīgo brīdi. Tāpēc oktobra vidū poļu nedēļas laikraksts “Nasze Życie” ziņoja, ka Poļu Katoļu jaunatnes savienības Daugavpils nodaļa organizē braucienu uz Rīgu. “Ceram, ka izbrauciens piesaistīs daudz ceļotgribētājus un jaunu iespaidu meklētājus. Veicināsim tūrismu!”
Pirms tam
Latvijas poļi aktīvi iesaistījās arī līdzekļu vākšanā pieminekļa celtniecībai.
“Nasze Życie” 1934. gada 25. decembra numurā ziņoja, ka Rīgas Poļu teātris šim nolūkam ziedojis 50 latus un par to saņēmis pateicību no toreizējā prezidenta Alberta Kvieša, kurš vadīja Pieminekļa būvkomiteju. Arī daugavpiliešu trupa “Harfa” sniedza savu ieguldījumu, novirzot piemineklim līdzekļus no Latgalē izrādītās izrādes “Wesele Fonsia” (“Fonsija kāzas”). “Nasze Życie” redakcija mudināja ziedot arī pārējos un, rādot piemēru, paziņoja, ka pati piešķīrusi šim cēlajam mērķim 20 latus.
Faktu, ka arī poļi ziedoja naudas līdzekļus pieminekļa celtniecībai, apliecina Vanda Bērziņa. “Manas mātes māsa Stanislava Možeiko, kas Rīgā bija poļu gaida, arī sniedza savu ziedojumu,” LSM.lv portālam stāsta Bērziņas kundze.
To piemin arī citi Rīgas poļi. “Tēvs vienmēr uzsvēra, ka cilvēki ļoti aktīvi iesaistījās līdzekļu vākšanā. Ziedoja pat zeltu un visu, kas nu katram bija, jo ticēja, ka brīvība būs mūžīga un ka tādam simbolam Latvijā ir jābūt,” atceras Beata Surgofta. Tomēr 1940. gadā pienāca rūgta vilšanās.
Ziņa par Brīvības pieminekļa atklāšanu sasniedza arī poļu presi ārpus Latvijas, kas par notikušo rakstīja vēl 1935. gada novembrī. “Kurier Nowogródzki” 25. novembra numurā publicēja fotogrāfiju ar pieminekļa svinīgo iesvētīšanu, kurā piedalījās prezidents Alberts Kviesis. Viļņas žurnālisti Rīgas monumentu nosauca par “brīvības statuju” – pēc amerikāņu parauga.
Līdzīgu bildi savā pēdējā lappusē ievietoja arī dienu iepriekš iznākušais katoļu laikraksts “Mały Dziennik”, kas tika izdots Niepokalanovā.
Pie Brīvības pieminekļa ziedus lika arī Polijas amatpersonas, kas tajā laikā viesojās Rīgā.
Latviešu karavīri militārajā parāde pie Brīvības pieminekļa. 1938. gada 15. maijs.
Foto: Narodowe Archiwum Cyfrowe
Neilgi pēc tam Rēzeknē tika atklāts vēl viens nozīmīgs piemineklis – Latgales Māra. Kā 1937. gada novembrī rakstīja “Nasze Życie”, tā kopējās izmaksas lēstas ap 60 tūkstošiem latu. Latgales poļi arī šoreiz piedalījās ziedojumu vākšanā. Šis piemineklis Rēzeknē stāv līdz mūsdienām. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts.
No poļu valodas tulkojusi Alina Smiļgina, J. Pilsudska Daugavpils Valsts
ģimnāzijas absolvente un Varšavas Universitātes studente.
Valodas kļūda rakstā?
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā [email protected].
Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Ziņot par kļūdu