Līga ienāca kāpņu telpā un ieklausījās. Aiz viņas durvīm dārdēja mūzika, kāds dziedāja dziesmu, kāds no sirds smējās. Basa ritmā trīcēja pastkastītes.
“Atkal tie kaimiņi no piektā?” viņa automātiski nodomāja. “Tikai, kāpēc troksnis ir tieši pie manām durvīm?..” Atbilde atnāca pati no sevis: viņas dzīvokļa durvis atvērās, un spraugā parādījās nepazīstama puiša seja.
“Sanita, nes vēl salātus!” viņš teica koridorā un, nepamanījis Līgu, aizcirta durvis. “Saimniece tāpat neatbrauks!” Līga vēl sekundi stāvēja nekustīgi. Pēc tam lēnām pacēla roku un piespieda pirkstu pie zvana.

Sekundi pirms nospiešanas viņa skaidri redzēja acīs neseno vakaru: telefona zvanu, māsīcas balsi, tantes kluso žēlabu un savu pašu: “Nu, kas gan var notikt? Savējiem tak izīrējam…” Tagad viņa jau zināja: notikt varēja daudz kas.
Pirms diviem mēnešiem Līgai vēlu vakarā piezvanīja. Viņa jau gulēja gultā, kad telefons vibrēja uz naktsskapīša. Uz ekrāna parādījās: “Sanita – māsīca”. “Līga, palīdzi!” māsīca sāka jau no paša sākuma. “Saimniece mūs izlika! Tieši šodien! Mēs sēžam kafejnīcā!”
“Pagaidi,” Līga apsēdās. “Kādā ziņā izlika? Kas notika?” “Ak, viņa ir dīvaina sieviete!” Sanita šņukstēja. “Viņai viss nav labi. Te mēs ejam par skaļu, te bērns pie vainas, te veļasmašīna trokšņo. Teica: ‘Pēc divām dienām, lai jūs te nebūtu.’ Vai tas vispār ir normāli? Mēs taču esam klusi, kārtīgi…”
Līga iekoda lūpā. Sanitai jau sen bija tendence uz drāmām, bet balss skanēja patiesi.

“Un kur jūs tagad dosieties?” viņa uzmanīgi jautāja. “Nekur,” māsīca šņukstēja. “Sandis zvana pēc sludinājumiem, tur tādas cenas! Līga, tu taču neesi sveša… Tev taču ir tukšs vienistabas dzīvoklis. Nu, izīrē mums. Kaut vai uz pāris mēnešiem. Mēs būsim kārtīgi, mēs visu mazgāsim…”

“Sanita,” Līga nedroši teica, “mēs to īrējam par 600 eiro. Komunālie maksājumi ir dārgi, māja ir jauna, centrs.” “600?!” māsīcas balsī uzreiz bija jūtams mulsums. “Līga, ko tu! Mēs taču esam radinieki, nevis sveši cilvēki. 300 eiro— griesti, mums ir bērns, bērnudārzs, pārtika.”
Līga sajutās vainīga. It kā viņa tiešām prasītu kaut ko lieku. Virtuvē ienāca viņas vīrs Ivars, slaucīdams rokas ar dvieli. “Kas tur ir?” viņš jautāja, pamājot uz telefonu.
“Sanita,” Līga nopūtās. “Viņu saimniece izlika, lūdz mūsu dzīvokli par 300 eiro.” Ivars klusu teica: “Par 300 eiro? Centrā? Līga, nopietni?” No klausules atskanēja nepacietīga balss: “Līga, pasaki kaut ko… Mēs tiešām nezinām kur iet…”
“Sanita, es tev atzvanīšu pēc desmit minūtēm, labi?” Līga teica un atvienojās. “Tu taču saproti, ka 300 ir smieklīgi,” mierīgi teica Ivars. “Komunālie maksājumi ziemā vien ir tai summai. Tas nozīmē, ka mēs piemaksāsim par ‘radiniekiem’?” “Bet viņiem nav, kur palikt,” Līga satvēra krūzi. “Ar bērnu. Kā es varu teikt ‘nē’?”

“Palīdzēt atrast variantu tālāk no centra — tas ir viens,” Ivars paraustīja plecus. “Uzvelt viņu problēmas uz sevi — tas ir kas cits. Un vēl viens moments. Vai tu pamanīji, cik ātri normāla saimniece Sanitai kļuva par ‘dīvainu sievieti’?”
VIDEO:

“Nu, cilvēki nervozē,” Līga mēģināja attaisnot. “Tie nav nervi, tas ir stils,” viņš atbildēja.“ Bet tev jāizlemj.” Telefons atkal vibrēja. Šoreiz — “Tante Maija”.
“Līgiņ, saulīt,” tantes maigā balss izplatīja pa virtuvi saldu žēlumu. “Kā tev, kā Ivariņam?” “Viss kārtībā, tante,” Līga teica, jau iepriekš zinot, kāpēc zvans.
“Bet mums pavisam nav kārtībā,” tante nopūtās. “Sanitiņu ar bērnu izlika. Esmu veca, palīdzēt nevaru, tu esi mana vienīgā cerība. Tu taču atceries, kā vasarā pie mums dzīvoji? Mēs tevi ne reizi nepārmetām ar maizes gabalu. Palīdzi viņiem, meitiņ. Neuztraucies par naudu, ja kas, es pati tev pārskaitīšu.”
Ivars, klausoties, izbolīja acis un novērsās. “Labi, tante Maija,” Līga klusi teica. “Lai pārceļas.” Viņa nolika klausuli un vainīgi paskatījās uz vīru. “Es nevaru citādi. Tomēr viņi man reiz palīdzēja.” “Viņi tevi tagad nelūdz, bet izdara spiedienu uz pienākuma apziņu,” Ivars noguris teica. “Bet labi. Tikai nesaki vēlāk, ka es nebrīdināju.”

Pēc nedēļas Līga iegāja iedot atslēgas. Priekšnamā jau stāvēja somas, bērnu ratiņi un smaga lētu smaržu smaka. “Ak, māsiņ, tu mani izglābi!” Sanita metās viņu apskaut. “Dzīvojiet,” Līga pasmaidīja. “Tikai, lūdzu, esiet uzmanīgi. Kaimiņi mums ir nervozi, īpaši tie augšstāvā.”
“Jā, mēs zinām tos jūsu pilsētniekus,” Sanita atmeta ar roku. “Tu ienāc, nekaunies. Kamēr vēl tavs dzīvoklis,” viņa iesmējās. Līga gandrīz nemanāmi sarāvās, bet klusēja.
“Mamma atsūtīja,” Sanita pasniedza viņai paku ar burkām. “Gurķīši, kabači, salāti. Pacienājieties ar Ivaru. “Paldies,” Līga neveikli paņēma paku. Vakarā, kad viņi apsēdās vakariņot, viņa uzlika uz galda vienu no burkām.
“Pamēģini,” viņa teica, lejot tēju. “Pašu konservēts.” “Pašu viņiem ir dzīvoklis par puscenu,” Ivars norūca. “Pārējais ir garšvielas.” “Kāpēc tu tā izturies pret viņiem?” Līga sarauca pieri. “Jūs neesat īsti runājuši.”

“Lai saprastu cilvēku, nav obligāti jārunā,” viņš mierīgi atbildēja. “Pietiek paklausīties, kā viņš runā par citiem un par sevi. Iepriekšējā saimniece viņiem ir ‘dīvaina’, kaimiņi ‘nervozi’, jūs — ‘pilsētnieki, visu veikalā nopirkto ēdat’. Un tas viss vienā stāstā. Vai tas nav par daudz?”
“Viņi ir vienkārši cilvēki,” spītīgi teica Līga. “Bez filtriem. Ne visiem vecāki ir zinātņu kandidāti.” “Vienkāršība ir tad, kad cilvēks nekāpj uz galvas,” Ivars nopūtās. “Bet, kad uzskata, ka tev ir pienākums, jo ‘radinieki’ — tas ir cits stāsts. Bet labi. Dzīvo ar to pati. Drīz visu redzēsi.”
Pagāja mēnesis. Līga, kā audzināts cilvēks, iepriekš piezvanīja. “Sanita, sveika. Es gribēju šodien iebraukt, apskatīt kvītis, un vispār — kā jūs esat iekārtojušies.”
“Līga, piedod, bet šodien nekādi,” māsa ātri runāja. Fona trokšņos atskanēja dobjš sitiens un kāda smiekli. “Varbūt atvest kaut ko?” Līga satraucās. “Vai pasēdēt ar mazo?” “Nē, nevajag, Sandis visu nopirka,” Sanita steidzīgi teica. “Es iešu gulēt.”

Tomēr gulēt viņa tā arī neaizgāja..
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā

