Par iesaldētajiem finanšu līdzekļiem, kam jānonāk Ukrainā, par “miera sarunām”, kas patiesībā ir Ukrainas kapitulācijas plāns, par to, vai Eiropas Savienība šķeļas, par to, vai Eiropa var dzelžaini paļauties uz ASV – un vēl par daudz ko citu “Neatkarīgās” saruna ar Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošo pētnieku Tomu Rostoku.
Šobrīd aktuāla kļūst iespēja izmantot Krievijas centrālās bankas iesaldētos finanšu līdzekļus Ukrainas labā. Brisele, Vācija un Polija meklē iespējas tos izmantot, kamēr Beļģijas parlaments ar ovācijām uztvēris Beļģijas premjerministra Barta de Vēvera teikto, ka ES plāns izmantot iesaldētos Krievijas aktīvus Ukrainas finansēšanai var radīt būtiskas ekonomiskas un ģeopolitiskas sekas. Beļģijā glabājas 140 miljardi eiro Krievijas naudas. Ko tas nozīmē? Eiropas Savienības valstu ļoti dažādo attieksmi pret Ukrainu?
Var palūkoties, ko un kā Beļģija ir palīdzējusi Ukrainai, un nav šaubu, ka Beļģija ir gatava to darīt arī turpmāk. Bet Beļģija nevēlas nonākt situācijā, ka Beļģija var piekļūt šiem Krievijas aktīviem un ar tiem rīkoties. Beļģija nevēlas nonākt situācijā, kad nākotnē daudz kas Eiropā varētu būt mainījies un ka Krievija no Beļģijas varētu mēģināt piedzīt šos finanšu līdzekļus, Beļģijai šajā situācijā paliekot vienatnē. Beļģijas bažas kaut kādā ziņā ir pamatotas.
Jāņem vērā arī tas, ka šobrīd norisinās sarunas starp ASV, Krieviju un Ukrainu par kara izbeigšanu. Un arī tajā 28 punktu plānā parādījās iesaldētie līdzekļi. Līdz ar to no Beļģijas viedokļa varētu uzdot jautājumu: vai tagad ir īstais brīdis sākt rīkoties ar šiem līdzekļiem, ja par tiem patlaban notiek diskusijas. Man nav šaubu, ka šie līdzekļi ir jānovirza Ukrainai, bet jādomā, ar kādiem nosacījumiem tas notiek un vai kāds no mūsu sabiedrotajiem netiek pamests zem autobusa.
Nez kurš no sabiedrotajiem varētu tikt pamests zem autobusa?
Beļģija.
Bet tā ir agresorvalsts Krievijas, ne Beļģijas nauda. Un tā ir jāatdod izpostītajai Ukrainai.
Šī nauda tiks nodota Ukrainas rīcībā kaut kad nākotnē ar kaut kādu tiesisku risinājumu. Beļģija vēlas, lai ES valstis šajā aktā uzņemas kolektīvu atbildību. Mēs jau nezinām, kā lietas izskatīsies pēc gadiem pieciem vai desmit, un šis jautājums ir ar tālejošām sekām. Beigu beigās iesaldētie līdzekļi Ukrainai ir jānovirza, bet tas jādara ar tiesiskiem līdzekļiem.
Ungārija bloķē plānu B par Ukrainas finansēšanu: Budapešta izslēdz iespēju eiroobligāciju izlaišanai, ja ES neradīs iespēju izmantot iesaldētos līdzekļus.
Ungārija tiešām ir īpašs gadījums… Bet līdz Ziemsvētkiem lēmumam par šo jautājumu jau vajadzētu būt. Vēl pāragri spriest, vai ES spēs sniegt palīdzību Ukrainai, cik tas ir nepieciešams. Jautājums ir par nosacījumiem. Un šeit ir tā neveiklā situācija, ka vienlaikus norisinās sarunas un eksistē Eiropas atkarība no ASV drošības jomā. Nauda Ukrainai ir nepieciešama, bet vienlaikus nedrīkst tikt apdraudētas ES attiecības ar ASV.
Vai jums nešķiet, ka “miera sarunas” ir rimušas? Labi, Floridas štatā tagad notiek Ukrainas un ASV sarunas par mieru. Konstruktīvas? Vai bezjēdzīgas? Ukraina cenšas noskaidrot Vitkofa un Kušnera sarunu rezultātu ar Putinu, bet tas joprojām nav zināms.
Liela daļa ekspertu uzskata, ka sarunas par kara pārtraukšanu Ukrainā būs ļoti ilgas. Un iznākums Ukrainai varētu būt sāpīgs. Tajā stadijā mēs gan vēl neesam, bet – visticamāk – nākamā gada laikā karš varētu tikt pārtraukts. Ja aplūkojam 28 punktu plānu, runa ir tikai par vispārīgiem principiem, piemēram, par Zaporižjas atomspēkstaciju: spēkstacijas darbība tiks atjaunota, un 50% elektrības ies uz Krieviju, bet 50% – uz Ukrainu. Šobrīd reaktori nestrādā. Un kurš finansēs šīs elektrostacijas atjaunošanu? Cik par elektrību maksās Krievijas patērētāji un cik – Ukrainas?
Par katru no šiem 28 punktiem varētu būt sarunas, turklāt ļoti smagas. Liela daļa cilvēku šos 28 punktus nosauca par Ukrainas kapitulācijas plānu, tomēr parādās dažas lietas, kuras varētu interpretēt kā Krievijas piekāpšanos.
Piemēram?
Piemēram, Ukrainas bruņotie spēki – 640 000 karavīru. Tas patiesībā ir ļoti daudz. Miera apstākļos tā ir milzīga armija. Vai Ukraina to spēs uzturēt? Un jāskatās, kā tajā plānā nav. Acīmredzot Krievija ir pieņēmusi, ka Ukrainas rīcībā būs tālās darbības raķetes. Iepriekš Krievijas nostāja bija: tādas raķetes Ukrainai nedrīkst būt. Tagad tur ir atruna: ja Ukraina bez iemesla veic triecienus pa Maskavu vai Sanktpēterburgu, tad iestājas sekas. Bet kopumā plāns labvēlīgāks, protams, ir krieviem.
Vai Eiropas Savienība šobrīd ir vāja? Vai tā šķeļas – kaut vai tajā pašā Ukrainas jautājumā?
Ja nākamajā gadā Ukrainai tiks piešķirti finanšu līdzekļi, tad jau tā ES nebūs nemaz tik vāja. Ja Ukrainai tiks piešķirts nepieciešamais bruņojums, respektīvi, tas, ko ES reāli var nodrošināt, tad nebūs nemaz tik slikti. Jā, daudzi domā, ka ES ir piecu minūšu attālumā no šķelšanās un sabrukšanas, bet nekas nesabrūk. Starp dalībvalstīm, protams, ir lielas atšķirības, piemēram, aizsardzības un drošības jautājumos, bet kopumā tomēr mēs virzāmies uz priekšu, un ES patlaban pat iet labāk, nekā mēs varētu sagaidīt. Ir 27 valstis, un ir ļoti grūti vienoties par kopīgo lēmumu. Bet kaut kādā veidā tas vezums tomēr tiek vilkts uz priekšu.
Trampam, manuprāt, ir taisnība tajā ziņā, ka Eiropu vājina imigrācijas politika, dzimstības samazināšanās, nacionālās identitātes un pašapziņas zaudēšana. Viņš apgalvo, ka pēc 20 gadiem šo kontinentu vairs neatpazīs.
Domāju, ka tas ir masīvs pārspīlējums. Protams, ir problēmas, kas bieži vien tiek izrautas no konteksta un spēcīgi pārspīlētas. ASV nacionālās drošības stratēģijā, kas nesen tika publicēta, pārspīlējumi ir milzīgi. Tur pat ir ierakstīts, ka gada sākumā ASV atradās uz sabrukuma sliekšņa. Tieši tādi paši pārspīlējumi attiecas arī uz Eiropu: nu, nejūtamies mēs uz sabrukuma sliekšņa.
Par Krievijas un Indijas tuvināšanos: tikko Putins bija divu dienu vizītē Indijā. Kā Indijas sabiedrība var neredzēt Putina nelietīgumu? Viņš taču ir kara noziedznieks! Un Indijas vadība sirsnībā izklāj sarkanos paklājiņus un sagaidu slepkavu ar dejām!
Indijas sabiedrības skatījums uz Krieviju kopumā ir labvēlīgs, turklāt Indijai ir savas ekonomiskās intereses, kuras šī valsts cenšas īstenot. No ES viedokļa raugoties, šīs attiecības, protams, varētu būt citādas. Tas, ka Indija draudzējas ar Krieviju, nenozīmē to, ka Indija nedraudzēsies ar ES un ASV. Ir pamats morālam nosodījumam, tomēr Indija ir suverēna valsts, un tās ir šīs valsts tiesības – draudzēties ar to, ar ko tā grib draudzēties.
Kaut gan ASV un NATO var uzskatīt teju par vienu organismu, vai nav manāmi signāli, ka ASV mēģina attālināties no NATO?
Ja šādu jautājumu uzdotu, piemēram, Apvienotajā Karalistē vai Vācijā, atbilde būtu tāda: plaisa starp Eiropu un Ameriku ir būtiski palielinājusies. Ja skatās no Latvijas viedokļa, mēs noteikti nevēlamies pieļaut šādas plaisas veidošanos, un mēs arī saskatām daudzas pozitīvas lietas ASV ārpolitikā. Zināms, ka ASV aizsardzības izdevumi būtiski palielināsies, skatīsimies, kas notiek ar ASV militāro klātbūtni Eiropā un tostarp Latvijā. Mēs joprojām saņemam ASV militāro palīdzību. Tā ka signāli ir neviennozīmīgi.
Trampa administrācijai bija visai sarežģīts uzdevums: nobiedēt Rietumeiropu, nenobiedējot Baltijas valstis. Daži mani kolēģi uzskata, ka ASV vairs nav tas partneris, uz kuru var dzelžaini paļauties. Bet mēs redzam arī pozitīvās lietas, to, ka ASV ir gatavas izmantot militāro spēku. Pirms dažiem gadiem mēs bažījāmies, vai ASV būs gatavas aizstāvēt savus sabiedrotos. Tagad bažas ir daudz mazākas.
Bet fokuss uz Amerikas pašas drošību, kas ir prioritāte esošajai ASV administrācijai, nozīmē, ka Eiropas drošība Amerikai ir kļuvusi mazāk svarīga. Taču ir ļoti ciešas ASV un ES ekonomiskās attiecības, tāpēc ASV ir liela ieinteresētība Eiropas drošībā.
info
Uzzini pirmais
kas interesants noticis Latvijā un pasaulē,
pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā