Ilgmūžības meklējumi bijuši aktuāli dažādos laikos. Mūsdienās pasaules kartē pat iezīmētas tā sauktās “zilās zonas”, kurās cilvēki dzīvojot ilgāk un veselīgāk nekā citviet. Kādēļ tiecamies atrast ilgas dzīves noslēpumu, un kur tas meklējams?
Zilās zonas (blue zones) ir termins, ko ieviesis amerikāņu pētnieks un bijušais “National Geographic” žurnālists Dens Butners, par pamatu ņemot itāļu un beļģu ārstu Džanni Peza un Mišela Pulēna pētījumu. Butners ar komandu secinājuši, ka esot piecas vietas, kur mīt vairāk simtgadieku nekā citviet pasaulē, turklāt cilvēki tur ne vien dzīvo ilgāk, bet arī veselīgāk. Šajās zonās ļaudis arī retāk sirgst ar hroniskām slimībām.
Pastāv divi “oficiāli” zilo zonu saraksti: vienu veidojis Dens Butners, bet otru Mišels Pulēns, un abi par zilajām zonām nosaukuši šīs četras vietas: Okinava (Japāna), Sardīnija (Itālija), Nikoja (Kostarika), Ikarija (Grieķija).
Zilo zonu iedzīvotāju dzīvesveidā pamanītas universālas likumsakarības, kuru ievērošana varot būtiski pagarināt mūžu. Piemēram, japāņiem Okinavā svarīgi atrast dzīves jēgu jeb ikigai, kuras dēļ rītos gribētos mosties un kas pagarinot dzīvi par septiņiem gadiem. Savukārt Sardīnijas iedzīvotāji ievēro Vidusjūras diētu, kas bagāta ar veselīgajām eļļām, dārzeņiem un mazliet vīna.
- Vairāk par Vidusjūras diētu lasi pacientu biedrības “Par sirdi” bukletā
Tomēr zilajām zonām ir arī kritiķi. Londonas Universitātes koledžas pētnieks Sols Ņūmens pierādījis, ka augsto ilgdzīvotāju skaitu šajās zonās var izskaidrot arī ar ierēdņu neprecizitāti un kļūdām dzimšanas un miršanas reģistros. Piemēram, 2010. gadā Japānas valdība paziņoja, ka 82 procenti iedzīvotāju, kuriem it kā vajadzētu būt pārsniegušiem 100 gadu vecumu, jau bija miruši.
Arī paši zilo zonu koncepta aizsācēji vairs nav vienisprātis: Dens Butners kā piekto zilo zonu nosaucis arī Kalifornijas pilsētu Lomu Lindu, savukārt Mišels Pulēns – Francijai piederošo Martiniku. Atšķirīgie viedokļi gan nav mazinājuši fenomena popularitāti, un tas izcelts arī vairākās “Netflix” filmās, tostarp dokumentālajā seriālā “Piezemēts” (“Down to Earth with Zac Efron”), kurā aktieris Zaks Efrons pats devās uz Sardīniju, lai noskaidrotu, kādēļ šajā Vidusjūras reģionā cilvēki dzīvo ilgāk.
Interese par ilgdzīvošanu 21. gadsimtā ir īpaši sakāpināta un izpaužas dažādi – sākot no mēģinājumiem notušēt vecuma pazīmes ar skaistumkopšanas industrijas piedāvātajiem risinājumiem līdz centieniem “ieprogrammēt” šūnas ar tā dēvēto biohakingu.
Antropologs Klāvs Sedlenieks sarunā ar LSM.lv skaidroja, ka vēlmei nemirt un dzīvot mūžīgi ir loģisks izskaidrojums, un tas saistīts ar instinktiem: “Cilvēku dzīvē miršana līdz šim bijusi vienīgā absolūti paredzamā lieta. Līdz ar to nāve ir kaut kas tāds, kas nodarbinājis visus cilvēkus visos laikos. Turklāt jāņem vērā, ka mēs esam dzīvas būtnes, un izdzīvošana ir kaut kas tāds, kas ir fundamentāli svarīgs jebkurai dzīvai būtnei, līdz ar to instinktu līmenī mums ielikts, ka par izdzīvošanu ir jācīnās.”
Antropologs uzsvēra, ka normālos apstākļos izdzīvošana ir dzīvu būtņu galvenais uzdevums:
“Cilvēki no visām dzīvām būtnēm, cik nu var saprast, atšķiras ar to, ka mēs vienīgie apzināmies savu mirstību. Mēs nezinām, varbūt citas dzīvas būtnes arī to apzinās, bet mums nav iespējas to izzināt.”
Ilgs mūžs nav mūsdienu fenomens
Varētu domāt, ka ilgdzīvošana ir moderno laiku fenomens, ko ietekmējusi dzīves kvalitātes uzlabošanās, attīstība veselības aprūpē un farmācijā, piemēram, vakcīnu un antibiotiku pieejamība. Taču tas daļēji ir mīts – cilvēki “vecumdienas” sagaidījuši arī senākos laikos. Bioarheoloģe Šārona Devita pierādījusi, ka kļūme meklējama metodoloģijā. Proti, aprēķinot paredzamās dzīves ilgumu, iekļauti arī dati par mirušajiem zīdaiņiem.
Klāvs Sedlinieks norāda, ka līdzības redzamas arī pirmsindustriālajā Latvijā līdz 19. gadsimta beigām, kad ļoti liels procents jaundzimušo neizdzīvoja līdz reproduktīvajam vecumam, un tas ietekmējis dzīves ilguma prognozes. “[Šajā laikā] teju vai puse vai pat vairāk nomirst pirmajos gados. Dzīves sākums ir ārkārtīgi bīstams cilvēkiem, jo zīdaiņi sastapās ar dažādām briesmām – infekcijām, traumām. Taču tad, ja tam tiek pāri, tad vecums jau ir sasniedzams, un pārdzīvot, piemēram, 50 gadu slieksni ir pavisam sagaidāmi un izdzīvot līdz 70 vai 80 gadiem nav nemaz tāds retums,” tiem laikiem raksturīgo skaidroja antropologs.
Arī Senajā Romā senatori vislielāko ietekmi ieguvuši 40–50 gadu vecumā: “Visticamāk, ka arī senie romieši tāpat kā mēs uzskatīja, ka cilvēks ap 40 gadiem tikai tā īsti ir nobriedis, lai viņš varētu reprezentēt pārējos cilvēkus, kas liecina, ka atšķirības veco cilvēku un vecuma uztverē bija līdzīgas mūsdienu redzējumam. Nebija tā, ka cilvēki, kas sasniedza 30 gadu vecumu, jau bija pusmūžā,” atklāj Sedlenieks.
Saskaņā ar ANO datiem, 2024. gadā pēc paredzamā mūža ilguma pirmo vietu pasaulē ieņēma Monako (86,5 gadi), Sanmarīno (85,8 gadi), kurām sekoja trīs Austrumāzija ar Honkongu (85,6 gadi), Japānu (84,8 gadi) un Dienvidkoreju (84,4 gadi). Latvijā paredzamais mūža ilgums – 76,3 gadi. 80 gadu slieksni nesasniedza arī Igaunija (79,3 gadi) un Lietuva (76,2 gadi).
Arī analizējot dzīves kvalitāti, rādītāji Latvijai nav bijuši labvēlīgi. Kā liecina Eiropas Savienības (ES) statistikas biroja “Eurostat” publiskotie dati, Latvijā 2023. gadā bijis īsākais veselīgā mūža ilgums Eiropas Savienībā. ES vidēji šis rādītājs bija 63,1 gads, savukārt Latvijā – 51,2 gadi.
Kā skaidroja ģimenes ārsts Māris Belte, Latvija ilgdzīvošanas ziņā atpaliek no Ziemeļvalstīm un Rietumeiropas valstīm, jo cilvēki nav tik apzinīgi:
“Diemžēl daudziem cilvēkiem ir uzskati, ka var nerūpēties par [asins]spiedienu, viņi baidās no vakcīnām, neapmeklē skrīningus, kā vajadzētu. Arī onkoloģijā mums ir sliktāki rādītāji. Dzīves ilgums arī to parāda.”
Ilgdzīvošanas noslēpums un vīrieši riska zonā
Lai gan zilo zonu konceptā atrodamas nepilnības, ieteikumi, kas apkopoti, analizējot šo vietu iedzīvotājus, apstiprina to, par ko iestājas arī mediķi. Proti, ilgdzīvošanas “svētais grāls” ir visiem pieejams un atrodams neaizstājamā trīsvienībā – regulārā kustībā, sabalansētā uzturā un kvalitatīvā miegā.
“Tas ir pamatā, tur nav šaubu,” piekrīt ģimenes ārsts Belte, uzsverot, ka īpaši svarīgi ir arī anaerobie jeb spēka treniņi muskuļu masas saglabāšanai un atbilstoša kalorāža un nepārēšanās. “Palielināts svars var likt dzīvildzei buksēt, veicināt sirds un asinsvadu slimības, onkoloģiskās saslimšanas.”
Tāpat ģimenes ārsts aicina ikvienu laikus apmeklēt ārstus, doties uz izmeklējumiem un lietot izrakstītos medikamentus:
“Nebaidīties no ārstiem un arī pašiem būt pietiekami kritiski domājošiem, nedzīvot sazvērestības teorijās vai paranojā, ka big pharma dakteri nopirkuši, dabīgais viss ir labi un ķīmiskais slikti. Jo kas gan ir dabīgāks par mušmiri, ja tā padomā.”
Ārsts arī norādīja – cerēt, ka pēc 40 nekas nav jādara, ir naivi. “Ja gribam ilgāk dzīvot, mums vajag ātrāk koriģēt tādas lietas kā asinsspiediens, holesterīns. Asinsspiedienam jāseko līdzi jau no jaunības,” uzsvēra Belte.
Antropologs Klāvs Sedlenieks papildināja, ka īpaši uzmanību savai veselībai vajadzētu pievērst vīriešiem, kas pakļauti vēl lielākam mirstības riskam. “Atšķirība starp vīriešu un sieviešu mirstību ir viena no lielākajām Eiropā. Tas nenoliedzami skaidrojams ar dzīvesveidu, tur nav runa par gēniem,” viņš sacīja, piebilstot: “Tas ir tas, ko Stambulas konvencijā sauc par sociālo dzimumu. Tās ir tās “normas”, kuras mums liek kaut ko darīt, lai mēs atbilstu gaidām, kas ir jādara vīrietim vai sievietei. Attiecībā pret vīriešiem šis sociālais dzimums izturas īpaši nesaudzīgi.”
Sociālantropologs sprieda, ka vīriešu sociālā loma Latvijā attiecībā uz ilgmūžību un veselīgiem dzīves gadiem ir ļoti nedraudzīga.
“No Latvijas vīriešiem tiek sagaidīts, ka viņi dzīvos riskanti, ka viņi būs pārgalvīgi, ka viņi lietos daudz alkohola, ēdīs daudz trekna ēdiena un būs mazkustīgi. Tas ir tas, ko Latvijas vīrieši dara, un to viņi nedara, jo tas ir instinktīvi iedzimts, bet mūsu normas liek rīkoties šādi,”
viņš pauda.
Būtisks ilgdzīvošanas veicinātājs ir arī aktīva sociālā dzīve, kas nereti tiek atstāta novārtā neatkarīgi no vecuma. Latvijā vientulību izjūt līdz pat 130 tūkstošiem senioru, un arī krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” apkopotie dati liecina, ka 2025. gada pirmajos deviņos mēnešos zvani par vientulību pieauguši par 35 %, salīdzinot ar šo pašu periodu gadu pirms.
Par to, ka draudzēšanās ir svarīga arī pieaugušo vecumā, vienisprātis ir gan speciālisti, gan senioru iepazīšanās šova “Sirdslietas” dalībnieki. Kā atklāja 71 gadu vecā rīdziniece Dagmāra, aktīva sociālā dzīve viņai palīdzējusi saglabāt cerību un optimismu.
“Piesakoties šovā, man bija ļoti grūts dvēselisks stāvoklis, un es gribēju vienkārši kustību, darbību, piedzīvojumu. Es pensionējos šajā gadā, un tad jau tu nezini, kur sevi likt,” viņa sacīja. Dagmāra atklāja, ka pieteicās kopienas centrā “Ābeļzieds”, kur viņai laimējās satikt citus jaukus seniorus, tāpēc izdevās aizvadīt krāšņu vasaru. Pēc tam nāca lēmums piedalīties šovā, kas arī deva neatsveramu pieredzi.
Viņa uzsvēra, ka svarīgi ir būt proaktīvam un arī saglabāt atvērtību jaunajam:
“Ej uz priekšu, nes ārā sevi no mājas, un tad tu dabūsi to, ko tu varbūt pat negaidi, bet tas tevi bagātina un dod prieku vēl doties uz priekšu un iepazināt, un uzzināt.
Ir arī tādi cilvēki, kas sēž mājās un gaida, ka viņu tagad visi auklēs. Arī televīzijā redzu, ka cilvēki saka, ka viņiem nav draugu. Bet kāpēc tev nav draugu? Ir kāds iemesls. Tātad tev pašam ir kaut kas jādara ar sevi un tomēr kaut kā jābūt labestīgam un gaišam.”
Raksti par senioriem un “Sirdslietām”