“Man teātris ir liels, nezināms piedzīvojums, kas mani piepilda un manī atrod kādas nezināmas, poētiski sakot, tāles. Vienā vārdā tas ir mans dzīvesveids, kur es atpūšos un arī nogurstu. Teātris ir mana mīlestība, tā es to varētu formulēt,” sarunā stāsta aktieris Artis Jančevskis, kurš “Spēlmaņu nakts” apbalvošanas ceremonijā 23. novembrī ieguva gada aktiera balvu. Kādas pārdomas par aktiera profesiju raisījis nozīmīgais apbalvojums, un kādās izrādēs viņu redzēsim turpmāk?
Diāna Auziņa: Ir pagājušas dažas nedēļas kopš “Spēlmaņu nakts” apbalvošanas ceremonijas, tāpēc vēlos jautāt, kādas ir tavas sajūtas? Vai esi jau aptvēris, ka saņēmi balvu kā pagājušās sezonas gada aktieris?
Artis Jančevskis: Tas ir biežāk uzdotais jautājums no draugiem, kolēģiem, puspazīstamiem cilvēkiem, arī radiniekiem, jo visiem tas liekas – nu kā? Varu teikt, ka man ir tas saviļņojums, ir tie divi centimetri virs zemes. Es nezinu, vai esmu aptvēris, bet istabā, ejot garām vietai, kur stāv balva, tāpat “uzmetu aci” un domāju – kas tas par objektu? Tad es atceros – pareizi, tas tā notika un tas ir mans. Laikam jau tā lielākā sajūta ir tā negaidītība. Tieši nesen ar kolēģi runājām, cik stulbi tas izklausās, kad kāds uz skatuves saka – vai, kā negaidīju! Bet šis laikam ir tas moments, kad es tiešām negaidīju.
Tādā izpratnē, ka es nesēdēju un nedomāju – šī balva man tiks, tā ir mana balva. Nē, tas vairāk ir par to, ka es jau biju pagodināts sēdēt starp viņiem, ka es esmu nominēts, un tad tā balva jau likās…
Kā Ojārs Rubenis vienmēr saka – tā ir liela laimes spēle, tie pieci, kas esat nominēti, jau esat uzvarētāji. Šie vārdi mani kaut kā ļoti nomierina, pat piezemē. Es absolūti tam piekrītu, jo iedomājies, cik daudz ir mākslinieku, [bet] nomināciju skaits ir tik, cik ir. Kaut kādos sirds dziļumos gan jau katrs no mums tādā sezonas griezumā – protams, arī objektīvi skatoties uz to, ko tu esi darījis vai kādas iespējas bijušas, – tāpat to gaidi. Īstenībā pēc balvas saņemšanas es kaut kādā mērā saprotu, cik nozīmīgi un svarīgi ir dabūt apliecinājumu tam, ko tu dari, ka tavs darbs ir pamanīts un ir vērtīgs. Tā [ir] tāda liela atzinība.
Vispār, domājot par savu līdzšinējo karjeru, šis mirklis tiešām atsver visu, tos grūtos brīžus, kad man kā Artim liekas – ah, es neesmu tā vērts, man kaut kas nesanāk, man ir grūti, es gribu iet prom.
Tad šis ir tādā ne augstprātībā, bet tieši pazemībā: “Paldies!” Tas man ļoti daudz deva tieši emocionālā ziņā. Un tagad ir kaut kāda viegluma sajūta, ka esmu apmīļots – ar labiem vārdiem, apskāvieniem. Tas joprojām mani silda, un es tajā dzīvoju. Nevis egoistiskā nozīmē, bet tieši cilvēciskā, ka manī šis saviļņojums mīt. To atceros ik pa brīdim kā tādu brīnumu, kad ikdienas griezumā liekas – kur tie brīnumi ir –, un tu pie sevis domā – kaut tādu piedzīvojumu un skaistu mirkļu būtu vairāk. Tāds skaists, ieildzis mirklis, kas mani vēl joprojām silda.
Gada aktieris – Artis Jančevskis7min
Kad intervēju tevi uzreiz pēc studiju beigām, kā arī turpinot sekot tavām profesionālajām gaitām, redzu, kā tu esi audzis savā profesijā. Īpašs pagrieziens, manuprāt, tev bija Paolo loma.
Ja jārunā par izrādi “Paolo un Frančeska”, tā bija mana pirmā “lomu loma”. Esot iestudējuma otrajā vai trešajā plānā vai esot kolektīva darbā, neizceļas, kurš ir galvenais, jo mēs stāstām vienu stāstu. Līdz tam brīdim kopš akadēmijas sākuma – tā bija loma ar lielu uzdevumu. Tā bija pirmā reize, kur es saskāros [ar] un zemu paklanījos saviem kursabiedriem, jo laikam nebiju aptvēris, cik grūti ir “vilkt”. Tie aktieri, kam izrādēs tiek piešķirtas galvenās lomas, uz viņiem [gulstas] milzīga atbildība un
uzdevums to visu “raut uz priekšu”, jo visi ap to cilvēku, kas virza, pievelkas. Tad tas arī ir papildu slogs šim pienākumam – sagatavot savu lomas zīmējumu, atrast savu lomu.
Es toreiz biju tā piekusis pēc šīs izrādes un domāju, kā gan cilvēki citos teātros spēj uz saviem pleciem sezonā nest trīs galvenās lomas. Tur man arī tā cilvēcība iedegās – tad izdalām uz vairākām galviņām šo atbildību. Varbūt, ja man kā Artim būtu agrāk bijis šis uzdevums, man nebūtu bijis tik liels stress. Varbūt tas stress un atbildība man palīdzēja kaut kā nonākt līdz foršam panākumam.
Runājot par izrādi “Burvju kalns” un to sezonu, tā ir mana otrā lielā loma pēc Paolo, un [starp šīm lomām] ir divu gadu intervāls. Es esmu iemīļojis to, ko dara Valmieras teātris. Loģiski domājot, sezonas laikā tu nevari būt visās galvenajās lomās, tā ir vienkārša matemātika. Valmieras teātris jūt un ļoti mīloši to dara – kādā intervālā par katru aktieri un viņa izaugsmi parūpēdamies, to nodrošinādams. Mēs teātrī nejūtamies kaut kādā mērā apdalīti: ka mums kaut kas nebūtu ticis vai nebūtu bijusi iespēja. Paldies teātrim par to!
Pagājusī sezona man vispār bija kā milzīga dāvana – Māra Ķimele un darbs pie izrādes “Zilā”. Tas bija ārkārtīgi svētīgi, jo man bija iespēja vēlreiz atgriezties skolā. Māra ir brīnišķīga pedagoģe un režisore. Viņa man atgādināja un no savas pedagoģiskās puses un perspektīvas parādīja, kā viņa domā par šo profesiju. Tā bija tāda dāvana! Māra mani principā sagatavoja tam, kas mani sagaidīja nākamajā pusgadā ar “Burvju kalnu”.
Es pat nevaru iedomāties, ja nebūtu bijusi Māra Ķimele sezonas sākumā, kā man būtu gājis “Burvju kalnā”, – ja, piemēram, šo izrāžu secība būtu bijusi pretēja. Kad es 2023. gada jūnijā teātrī piegāju pie dēļa – ne es to gaidīju, ne kāds man par to bija teicis, tikai tā es uzzināju, ka man būs jāspēlē Toma Treiņa izrādē “Burvju kalns”. Kas ir tas mistiskākais – es redzu, ka man ir galvenā loma, bet man nav ne mazākās nojausmas, par ko ir šis darbs. Es zināju, ka ir šāds darbs, bet detaļās par to neko nezināju, arī par galveno varoni Hansu Kastorpu ne.
Izjutu lielu prieku, ka atkal ir pagājis kāds laiks un man ir loma ar lielo uzdevumu, tāpēc bija prieks un bailes vienlaicīgi. Interesanta kombinācija.
Bet tā vispār teātrī ir katru reizi pirms izrādes sākuma, kad tev ir prieks un gribi kāpt uz skatuves, bet tajā pašā laikā tev ir maziņas bailes, kā mums šodien ies, kādi būs skatītāji, vai man izdosies izdarīt to, to un to.
Vasarā es biju nolēmis doties uz Zakopani, tad nāca šis darbs, un es to kalna pakājē arī sāku lasīt, noskatoties uz pilsētiņu no kalna virsotnes. Pieļauju, ka, veidojot lomu, kaut kādus impulsus sev biju guvis ceļojumā.
Vai pēc balvas saņemšanas jūti atbildību – pret skatītājiem, kolēģiem, žūriju?
Gaidot pašu ceremoniju un visu to iznākumu, bija pašam savas iekšējās bailes. Man ir liela empātija pret jebko. Parasti ir tā, ka aktieri, kas saņem šīs balvas, vairāku gadu laikā ir nospēlējuši lielas lomas un bieži vien savās pateicības runās min vārdus “pēc 20 gadiem”. Kā arī gada aktrise Maija Doveika teica, ka septiņas reizes ir sēdējusi šādā ceremonijā.
Gada aktrise – Maija Doveika8min
Atceros, kā vienā gadā Arturs Krūzkops teica: “Esmu nospēlējis to, to, to, un tagad man balva par šo.”
Jā, es izjūtu lielu atbildību, tāpēc ka manā skatījumā ir ārkārtīgi daudz foršu mākslinieku, aktieru, kam es dotu balvu pēc balvas, kuri ir tiešām pelnījuši un varbūt gaida līdz pat mūža beigām, bet pie tās balvas netiek.
Tāpēc es izjūtu lielu atbildību. Atkāpjoties no emocionalitātes, es saprotu, ka tā jau nav mūža balva, tas ir par konkrētu gadu, par konkrētu sezonu – tā tās kārtis salikās. Atgriežoties pie Ojāra Rubeņa teiktā, tā ir laimes spēle, un šogad tā laimīte atnāca pie manis. Tās [ir] tādas duālas sajūtas, tāpēc es esmu ļoti pateicīgs par to. Jā, šī ir atbildība visu priekšā – man ir jānes un jāturpina apliecināt, ka esmu šīs balvas cienīgs.
Artis Jančevskis. «Spēlmaņu nakts 2025» apbalvošanas ceremonija Dailes teātrī
Foto: LETA, Edijs Pālens
Kāds bija mēģinājumu process izrādei “Burvju kalns”?
Līdzšinējā karjerā man šis bija ārkārtīgi harmonisks process. Toms Treinis ir brīnišķīgs cilvēks un režisors. Viņš ir ļoti gudrs, mēģinājumi pie viņa – tā tiešām ir ļoti liela bauda. Tur valda drošība, brīvība. Toms māk to aktieri tā iedvesmot, radīt tādu drošu vidi, ka procesa laikā tev nav nekādu lieku domu un tu vari ļauties visam. Man liekas, ka tas ir pats būtiskākais mēģinājumu procesā: apkārt ir labvēlīga vide, tu vari mēģināt, tev nav jāuztraucas par to, kā tu izskatīsies, vai jābaidās, ka tu nesaproti.
Toms Treinis ļauj tev nezināt un nejusties par to slikti, viņš māk paskaidrot, un pāri visam – viņš zina, ko grib. Un tad, kad viņš nezina, ko grib, Toms nevis klusē, bet vēršas pie ansambļa, jo tas ir kopdarbs.
Mēs kopā risinām. “Metam” domas, idejas, sajūtas. Toms ņem visu no aktiera. Kā tas viss kopums izskatīsies, tā ir viņa paša atbildība, bet tas, kā mēs spēlējam, ko mēs piedāvājam, kā mēs jūtamies – to viņš ļauj mums darīt. Tā ir milzīga brīvība – pie viņa spēlēt. Lielā lieta ir tā, ka Toms “dega” par to darbu. Tā bija viņa ideja – izlolotais darbs dzimst uz skatuves, tāpēc arī bija viegli. Viņam pašam viss aumaļām nāca laukā, un es kā aktieris tikai varēju tvert, tvert un tvert.
Kāda tev izskatās šī teātra sezona?
Man jau bija pirmais darbs – mēs atjaunojām izrādi “Inišmoras leitnants”, kas pirmizrādi piedzīvoja Valmieras vasaras teātra festivālā. Šo sezonu arī var pieskaitīt pie brīnumu sezonām, jo visi režisori, ar kuriem es šosezon strādāju, ir tie, ar kuriem es sadarbojos pirmo reizi, un tā arī ir forša lieta. Tas, protams, rada satraukumu – kā viss būs, jo man viss ir jauns. Tūlīt – 12. decembrī – pirmizrādi piedzīvos Eiripīda “Mēdeja” Reiņa Suhanova režijā. Tas arī bija īsts piedzīvojums, jo šādu iestudēšanas un mēģinājumu procesu iepriekš nebiju baudījis.
Sākumā izjutu nelielu pretreakciju, jo šajā ansamblī esam trīs aktieri, kas ar Reini iepriekš nav strādājuši, un man likās, ka es te neko nesaprotu vai pat neiederos, jo pārējie smējās, viņiem viss bija skaidrs.
Kad man “atnāca” saprašana, pieņēmu vēl citu prizmu, secināju, ka man ļoti patīk.
Pēc tam būs izrāde par sievietēm aktrisēm pie režisora Jāņa Znotiņa, kas balstīta Ingas Pērkones grāmatā [pirmizrāde gaidāma februāra beigās vai marta sākumā – aut.]. Sezonas noslēgumā visiem zināmais darbs – Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” pie režisora Elmāra Seņkova. Šī ir pirmā sezona, kad man ieplānoti četri jauni darbi, jo līdz šim parasti bijuši divi vai trīs darbi, taču piekusis nejūtos. Pagājušajā sezonā man bija tik brīnišķīgas, lielas lomas, kas mani piepildīja, tāpēc tagad varu pakāpties malā.
Jo lielas lomas ar savu atbildību tomēr nogurdina. Ja man jāsaka godīgi, es biju izsūkts, man bija depresīvs noskaņojums.
Tā arī teicu visiem pēc “Burvju kalna” – man sezona ir beigusies, gribētos, lai tagad sāktos atvaļinājums.
Artis Jančevskis
Foto: Publicitātes attēls
Kā ir tagad – vai kaut kas mainījies tavos priekšstatos par teātri un profesiju?
Attiecībā uz teātri es tagad esmu kļuvis mierīgāks. Iznākot no [Latvijas Kultūras] akadēmijas, tu mežonīgi gaidi nākamo izrādi, viss ir tik satraucoši. Tu ierodies teātrī divas līdz trīs stundas iepriekš un gatavojies. Tagad tas viss ir kļuvis mierīgāks, harmoniskāks un sakārtotāks. Pa šiem gadiem, protams, ir bijis visādi, piedzīvotas “augšas un lejas”, kas liek domāt, ka bez teātra ir vēl tik daudzas skaistas lietas pasaulē. Bet pāri tam visam tomēr tā profesija un darbs, bez kā es nevarētu dzīvot. Šis ir mans mīļākais mākslas veids, es mīlu doties uz teātri arī kā skatītājs, apmeklējot kolēģu izrādes.
To mums akadēmijā iemācīja, ka viss liekais ir jāatstāj, nevajag “rūgt”, bet vajag kā šampanietim dzirksteļot. Teātris man rada to šampanieša efektu, es te ierodos, un ir svētki!
Es īsi pirms “Spēlmaņu nakts” spēlēju izrādē “Burvju kalns” Hansu, un tagad mums ir mēneša pauze. Tas mani arī mierina, jo sanāk, ka tie cilvēki, kas pirkuši biļetes uz šo izrādi, darīja to savlaicīgi, jo vēlējās mani redzēt vēl pirms balvas saņemšanas. Taču es gatavojos, jo, kā kolēģi man saka – neviens nav izbēdzis no pirmās izrādes pēc kāda titula iegūšanas. (Pasmaida.)
Man teātris ir liels, nezināms piedzīvojums, kas mani piepilda un manī atrod kādas nezināmas, poētiski sakot, tāles. Vienā vārdā tas ir mans dzīvesveids, kur es atpūšos un arī nogurstu.
Teātris ir mana mīlestība, tā es to varētu formulēt. Es par to tik daudz nedomāju, jo es teātrī dzīvoju, teātri elpoju.
Tādu konkrētu moto man nav, es dzīvoju mirklim, ko vai nu tu izbaudi, vai neizbaudi.
Artis Jančevskis un Olga Dreģe. «Spēlmaņu nakts 2025» apbalvošanas ceremonija Dailes teātrī
Foto: LETA, Edijs Pālens
Vai ir kaut kas, ko tu gribētu novēlēt potenciālajiem skatītājiem?
Es izjūtu ārkārtīgu atbildību pret skatītāju. Arī šajā laikā, kad kultūra ir ļoti dārgs prieks. Es gribētu, lai teātris vispār būtu par brīvu, jo es ticu, ka teātris palīdz cilvēkiem. Vismaz man dzīvē teātris ir ļoti daudz palīdzējis.
Bērnībā es bēgu uz teātri, lai atslēgtos no problēmām un vilšanās sajūtas. Man patika, ka es sēžu zālē un tur ir tā burvība – mani aiznes citā laikā. It kā es būtu kā tapete un to visu vērotu.
Es gribu, lai tas tā būtu. Skatītājiem, pirmkārt, gribu pateikties, ka viņi nāk, jo es atkārtojos, bet šis tiešām ir ļoti dārgs prieks. Humoram, bet es pats, piemēram, nevarētu atļauties sev teātri, ja man būtu jāpērk biļetes. Bet skatītājiem gribētos novēlēt vienkārši nākt uz teātri un negaidīt neko tādā izpratnē – “ko es saņemšu”. Uzskatu, ka jebkurš darbs tev var kaut ko iedot. Vienkārši ļauties. Tāpat kā klausīties mūziku “Spotify” vai radio – tu paklausies, var kaut kas nepatikt, bet tāpat tu izej ar kaut kādu sajūtu.
Vienkārši nākt un ķert to brīdi, mirkli, ko var piedāvāt jebkura izrāde, jebkurš teātris. Ļauties piedzīvojumam, ko piedāvā teātris, un būt kopā tajā dzīvajā mākslā.
Ļauties bez kaut kādām ekspektācijām par to, kas man būtu jāsaņem vai ko es gribētu.