Sandis Ozoliņš | Foto: ekrānšāviņš
Latvijas hokeja leģenda Sandis Ozoliņš intervijā “Sporta Avīzei” pastāstījis par savām emocijām, piedaloties olimpiskajās spēlēs.
Jau vēstīts, ka nākamā gada februārī Milānas olimpiskajās spēlēs Ozoliņš būs viens no Harija Vītoliņa palīgiem izlasē, tādējādi piedzīvojot atgriešanos valstsvienībā, bet jau citā statusā. Spēlētāja karjerā Ozoliņš piedalījies trīs OS turnīros – 2002. gada Soltleiksitijā, 2006. gadā Turīnā un 2014. gadā Sočos.
“Tas allaž ir atkarīgs no apstākļiem, redzējuma, personiskajiem iemesliem. Toreiz uz Sočiem tā tiešām bija atgriešanās, jo Latvijas izlasē nebiju spēlējis kopš Turīnas un, tagad atskatoties, noteikti vajadzēja pieņemt citus lēmumus. Ir moderni savu personisko iemeslu dēļ pārtraukt spēlēt Latvijas izlasē, bet tagad, 53 gadu vecumā, es saprotu, ka būtu bijis forši aizbraukt arī uz Vankūveras OS un varbūt piedalīties arī citos turnīros. Šobrīd ir pavisam cits stāsts. Esmu nevis atgriezies, bet pievienojies izlasei trenera ampluā, un tā man ir jauna pieredze. Varu spēlē iesaistīties un redzēt no cita skatupunkta, palīdzēt ar savām zināšanām, padomu un redzējumu,” skaidro leģendārais aizsargs.
“Katram turnīram ir savs stāsts. Gan sportiskais, gan personiskais. Viens ir tas, ko mēs stāstām intervijās, bet pavisam citas tēmas atceramies draugu pulkā kopā ar čaļiem. Ja ņemam olimpiskās spēles, noteikti savdabīga bija mana pieredze Soltleiksitijā jeb pavisam drīz pēc [2001. gada] 11. septembra notikumiem. Pusgada laikā drošības mērauklas bija ļoti stingri uzaugušas, un šķita, ka olimpiskais ciemats ir kā karabāze.
Uz Turīnu atbraucu, tikko iznācis no NHL palīdzības programmas, kur pēdējās divas nedēļas trenējos viens pats, tāpēc man bija bažas, kā jūtīšos un cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai atgrieztos sportiskajā formā. Pilnīgi citādi bija Sočos. Sportiskajā ziņā es apzinājos, ka neesmu tas, uz kura rezultativitāti cer, man izlasē vairāk bija loma ģērbtuvē – kā vecajam onkulim, kurš spēj kritiskos brīžos kaut ko pateikt un tādējādi , iespējams, mainīt kopējo noskaņojumu komandā. Tā kā es jau zināju, ka aktīvā sportista mūžā atlikušas pēdējās nedēļas, esmu ļoti pateicīgs, ka man bija iespēja tādā vecumā atskatīties uz savu profesionālo karjeru un šo olimpisko spēļu nozīmi,” atceras Ozoliņš.