Kāds izdzīvojušais ciema iedzīvotājs stāstīja: “Es nevarēju parunāt. Sāku zaudēt samaņu. Nevarēju atvērt muti, jo saodu kaut ko šausmīgu. Es dzirdēju, kā mana meita baisi, nenormāli krāc. Kad aizgāju līdz meitas gultai, paklupu un nokritu. Tur es atrados līdz deviņiem rītā, līdz draugs pieklauvēja pie durvīm. Biju pārsteigts, kad ieraudzīju, ka manas bikses ir sarkanas un uz tām – tādi kā medus traipi. Uz sava ķermeņa redzēju tādu kā ķiti. Manas rokas bija vienās brūcēs. Patiešām nesapratu, kā pie tām esmu ticis. Atvēru durvis. Gribēju bilst kādu vārdu, bet no plaušām nenāca elpa. Mana meita jau bija mirusi. Es apgūlos meitas gultā, domājot, ka viņa joprojām guļ. Nogulēju līdz 16:30 pēcpusdienā. Tad mēģināju tikt līdz kaimiņu mājām. Viņi visi bija miruši. Nolēmu doties prom, jo lielākā daļa manas ģimenes bija Vumā. Kad braucu gar Ņosa ezeru, es neredzēju nekādas dzīvības pazīmes. Kad nonācu Vumā, nevarēju paiet vai parunāt. Mans ķermenis bija ļoti vārgs.”
