Likumdevējs ar minēto normu ir rūpējies par dzīvojamo ēku īpašnieku tiesību aizsardzību, balstoties pieņēmumā, ka viņi visi ir sociāli mazāk aizsargāti nekā zemes īpašnieki. Tomēr ST šādu vispārīgu pieņēmumu atzina par nepamatotu. Šī norma vienlīdz attiecas arī uz juridiskām personām, kuras nevar uzskatīt par sociāli mazāk aizsargātu personu grupu. Savukārt situācijas, kad dzīvojamo ēku īpašniekiem var rasties grūtības samaksāt zemes likumiskās lietošanas maksu, ir iespējams risināt citādi, norāda ST.
Lai dotu likumdevējam laiku tiesiskās attiecības noregulēt tādā veidā, lai visi zemes īpašnieki saņemtu tādu zemes likumiskās lietošanas maksu, kas pilda atlīdzības funkciju, bet vienlaikus tiktu ievērotas arī būvju īpašnieku tiesības, ST atzina apstrīdētās normas attiecībā uz zemes likumiskās lietošanas tiesiskajām attiecībām par spēkā neesošām no 2027. gada 1. janvāra.
Vienlaikus ST noteica, ka likumdevējam līdz 2026. gada 1. jūnijam jāpieņem regulējums, kas nodrošinās zemes īpašniekiem tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par viņu pamattiesību nepamatotu aizskārumu gadījumos, kad zemes likumiskās lietošanas maksa nesedz nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu par konkrēto zemi, ir vienāda ar to vai kad pēc šā nodokļa samaksas atlīdzība paliek nesamērīgi maza.