“Menti. Bandīti. Rīga. Deviņdesmitie.” Vārdi uz “Tumšzilā evaņģēlija” plakāta lakoniski raksturo filmas sižetu, kura centrā ir nupat no policijas akadēmijas sola ierindā nonākušais Romāns Skulte – jauns, entuziasma un spara pilns izmeklētājs. Tiesa, deviņdesmito gadu Rīgā policijai kārtējais karstgalvīgais taisnības cīnītājs ir pēdējais, kas vajadzīgs. Rīgas ielās likuma vārdam ir maza teikšana, un katrs sānsolis var izjaukt trauslo līdzsvaru starp dažādiem ietekmes spēkiem.
“Tumšzilā evaņģēlija” režisora Oskara Rupenheita vārdu daudzi zina no tautā mīlētās filmas “Kriminālās ekselences fonds”, kā arī “Piens Fest” īsfilmām, kuru spilgtie personāži iemantojuši ikonisku statusu latviešu kino fanu apziņā un citāti jau dzīvo savu dzīvi tautas valodā (piemēram, “Musketieri, Tubists un Bumbulītis”, “Olimpiskie zēni un trenere”, “Praktiskā anatomija iesācējiem”). Tiesa, tie, kuri “Tumšzilo evaņģēliju” iztēlojās kā kārtējo izcilo laikmeta komēdiju, lai ne pa jokam izsmietos par (tici vai ne!) patiesām ainiņām ar spilgtas un necenzētas leksikas piedevām, gaidīja pārsteigums. Salīdzinot ar iepriekšējo Rupenheita veikumu, šī ir tonāli pilnīgi citādāka filma, kas nebalstās absurdās ēverģēlībās –