Dainis Īvāns: Vai jaunlatvieša sapnis par Latviju joprojām dzīvo?
Šī gada septembrī 70. dzimšanas dienu svinošais Dainis Īvāns, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, ir personība, kuras dzīvesgājums cieši savijies ar Latvijas neatkarības atjaunošanas ceļu. Viņa bērnības sapnis par kļūšanu par Lāčplēsi, šķiet, ir transformējies patriotiskā un ideālistiskā redzējumā par dzimteni, kas joprojām iedvesmo.
Ceļš uz Atmodu un tautas balsi
Dainis Īvāns dzimis 1955. gada 25. septembrī Madonā. Studējis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē, viņa profesionālā karjera sākās kā latviešu valodas un literatūras skolotājam, vēlāk strādājot muzeju jomā un Latvijas Televīzijā kā literāro un teātra raidījumu autors un redaktors. Jau agrīnā karjeras posmā Īvāns publicēja rakstus par aktuālām tēmām, pievēršoties vides aizsardzībai un nacionālās identitātes saglabāšanai. Viens no spilgtākajiem pagrieziena punktiem bija viņa un Artūra Snipa raksts “Par Daugavas likteni domājot” pret Daugavpils HES būvi, kas guva plašu rezonansi un apliecināja vārda spēku .
Īvāns kļuva par vienu no Latvijas Tautas frontes dibinātājiem 1988. gadā, un drīz vien tika ievēlēts par tās pirmo priekšsēdētāju . Viņa drosmīgās runas un raksti mobilizēja tautu cīņā par brīvību, padarot viņu par Atmodas laika vienu no spilgtākajiem līderiem un tautas vienotības simbolu . Viņš uzstājās 1988. gada 7. oktobra manifestācijā Mežaparka estrādē, kura kļuva par nozīmīgu brīdi ceļā uz neatkarības atjaunošanu . Kā pirmais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs, Īvāns kopā ar citiem vadīja sabiedrību cauri sarežģītajiem neatkarības atgūšanas procesiem, tostarp 1991. gada barikādām, kas apliecināja tautas spēju pretoties .
Vērtības un mantojums
Dainis Īvāns sevi ir dēvējis par “gadījuma karakalpu”, taču viņa ilgstošā iesaiste sabiedriskajā un politiskajā dzīvē liecina par dziļu patriotismu un apņemšanos. Viņš bijis arī LSDSP priekšsēdētājs no 2002. līdz 2005. gadam un Rīgas domes deputāts . Neskatoties uz aktīvās politiskās dzīves pārtraukšanu, Īvāns joprojām seko līdzi notikumiem valstī, uzsverot, ka politiķiem primāri jādomā par Latviju .
Viņa dzīvesstāsts ir apliecinājums tam, ka ideālisms un vēlme darboties savas valsts labā var sasniegt mērķus. Viņš pats atzīst, ka varu uzskata par degradējošu, un ir gatavs atzīt gan savas kļūdas, gan personiskos zaudējumus, kas radušies sabiedriskās cīņas ceļā . Filma “Īvāns” atklāj viņa skatījumu uz Latvijas vēsturi un iekšējo pasauli, kurā galvenās vērtības – tauta, zeme, valsts un ģimene – palikušas nemainīgas kopš Atmodas laika . Viņa bērnības sapnis par Lāčplēsi un “jaunlatvieša sapnis par Latviju” šķiet joprojām dzīvi viņā, apliecinot mūžīgu centību un patriotiskumu.