Filmas «Džejs Kellijs» un «Ja varētu, es tev spertu»: eksistenciālās krīzes spoguļi
Vai esat kādreiz saskārušies ar brīdi, kad dzīve šķiet apstājusies, un nākas saskarties ar savām dziļākajām bailēm un neziņu par nākotni? Šīs ir tās neatbildētās eksistenciālās dārdzības, kas uzrunā filmas «Džejs Kellijs» un «Ja varētu, es tev spertu» varoņus. Par šīm ciniskajām dzīves situācijām un to, kā ar tām saskaras filmas personāži, Latvijas Radio raidījumā «Kur kritiķiem nav vietas» aizrautīgi diskutēja kino kritiķi Dārta Ceriņa un Žulijens Nuhums Kulibali. Viņu saruna, kas veltīta dziļiem un pārdomu rosinošiem kinodarbiem, atklāj, kā filmas spēj atspoguļot mūsu pašu neapzinātās bailes un ilgas.
«Džejs Kellijs»: slavas ēna un personiskās izvēles
Filma «Džejs Kellijs» ar Džordžu Klūniju galvenajā lomā, ko veidojis amerikāņu neatkarīgā kino režisors Noa Baumbahs, stāsta par kādu Holivudas ekrāna zvaigzni, kura dzīves saulrieta laikā sāk apjaust savas karjeras un personīgo attiecību sekas. Džejs Kellijs, slavens aktieris, kurš savas karjeras laikā ir ziedojis ģimeni un tuvību uz altāra, nonāk brīdī, kad tiek godināts par mūža ieguldījumu kino, vienlaikus saskaroties ar savas jaunākās meitas gatavību doties studēt augstskolā. Šī filma, kas šķiet cieši saistīta ar paša Džordža Klūnija biogrāfiju, ir ne tikai ceļojums uz slavas virsotnēm, bet arī pārdomu pilns stāsts par kompromisiem, ko esam gatavi pieļaut, lai sasniegtu savus mērķus. Dārta Ceriņa atzīst, ka, lai gan viņa nav Baumbaha darbu liela cienītāja, Džordža Klūnija ikonas statuss filmā ir veiksmīgi izmantots un pat pastiprināts, radot dziļi sentimentālu un aizkustinošu pieredzi. Žulijens Nuhums Kulibali gan izsaka atšķirīgu viedokli, uzsverot, ka filmā spožāk mirdz citi aktieri, piemēram, Ādams Sendlers un Lora Derna, kuri spēj aizsteigties garām Klūnija meta tēlam. Filmas noslēgums ar Klūnija karjeras montāžu vedina domāt par viņa dzīves ceļu, taču, kā norāda kritiķis, šajā ceļveža stāstā tik daudz no biogrāfijas patiesības nav atrasts.
«Ja varētu, es tev spertu»: mātes izaicinājumi un eksistenciālais izrāviens
Savukārt filma «Ja varētu, es tev spertu» (oriģinālais nosaukums: *If I Had Legs I’d Kick You*) pievēršas drusku citādai eksistenciālai krīzei. Amerikāņu režisores Mērijas Bronstīnas darbs, kas pirmizrādīts Berlīnes kinofestivālā, stāsta par Lindu – vientuļu māti un psihoterapeiti, kuras dzīve ir uz sabrukuma robežas. Viņa ne tikai rūpējas par savu hroniski slimo meitu, bet arī saskaras ar pacienta pazušanu un mājas griestu iebrukumu, kas piespiež viņas pārcelties uz noplukušu moteli. Lindas dzīvē viss ir pārāk daudz – darbs, mājas, bērns, un viņas kvēlākais sapnis ir vienkārši pabūt vienai. Šī filma, kas kļūst par makro tuvplānu Lindas skatījumam, ierobežo skatītāja perspektīvu, liekot sajust viņas pārslogotību un vientulību. Kā norāda kritiķi, šī filma, lai arī smeldzīga, tomēr atklāj sieviešu dzīves uz nervu sabrukuma robežas, atgādinot par Pedro Almodovara darbiem, taču ar mūsdienu izpratni. Tā ir filma par spriedzi, izmisumu un bīstamu robežu šķērsošanu, kad dzīves smagums kļūst nepanesams.
Kino kā spogulis dzīvei un eksistences izzināšanai
Gan «Džejs Kellijs», gan «Ja varētu, es tev spertu» ir filmas, kas nebaidās pieskarties sāpīgām un sarežģītām tēmām. Tās parāda cilvēkus, kas nonākuši neapskaužamās dzīves situācijās, un liek mums, skatītājiem, aizdomāties par savām izvēlēm, vērtībām un to, ko nozīmē būt cilvēkam. Kino kritiķu Dārtas Ceriņas un Žulijena Numha Kulibali diskusija Latvijas Radio raidījumā «Kur kritiķiem nav vietas» atklāj, cik daudzveidīgi un dziļi kino var būt, piedāvājot ne tikai izklaidi, bet arī iespēju labāk saprast sevi un pasauli ap mums. Šīs filmas ir kā spoguļi, kuros varam saskatīt gan savus sapņus un ambīcijas, gan arī savas bailes un krīzes, un tādējādi meklēt atbildes uz dzīves eksistenciālajiem jautājumiem.